Esejis autore: Elizabete

Latgola nav tikai punkts kartē. Jei ir sirdspuksts, kas syt klusai, cīši dziļai, nu siermys paguotnis, nu dziļu olūtu, nu saulis myuža. Te reiti ceļās ar myglu, palānom nūsalaveidami car pļavom kai babenis lyugšona – nauzbuozeiga i svāta. Ceļa moluos augūšuos līpys šveikst bolsūs, kū saprūt tikai sovejī – par solnom īvu zīdiešonys laikā, par korstom vosorom, svīdrim teirumā, īkoltušim batvinim muolā, par kļockom i meža zeminem, savārtom smylgā, par bārnu spīdzīnim azaru krostūs i sīna tolkuos, par gumejis zuoboku rokstim rudiņa dubļūs i skujeņu rokstu cymdūs, par zīmom, kod vyss ir bolts kai napasaceits vuords ci ablatka dzeda rūkuos.

Te celi na viņ vad iz prīšku – te celi tur tevi pi sātys, kur vēļ monuos babys ci muotis captuos maizis smuords i kur kotrys akmiņs zyna tovu vuordu, a kotra styga pīmiņ tovus sūļus. Kai pīdzīduojums satyn dzīsmi vīnā komulī, tai Latgolys celi tev naļaun izgaist svešumā. Te nazkur storp bazneicu tūrnim i krystcelim, storp pleikšynim i žyužukim, lapatnīku vīglumā i garvēdzis kruosuos dzeivoj volūda, kas nav aizmiersta, tik drupeiti patuoļuok nūlykta. Vystik jei plyust. Na viņ kai skaņa, bet kai sajiuta – pyrmuos mīlesteibys zaudiejuma ryugtajā soldonumā ci cārmyukšu boltuos zīdiešonys muokulī.

Latgola ir kai vaca vinila plate – īšveikuota, olpom ar čeikstūni, bet eista, poša meiluokuo, seņ nu golvys zynomuo. I, kod vokorūs tu līc jū spielēt, tod pieški atguodoj, kai ir byut dzeivam. Suoc dūmuot na par skrīšonu, a par nūstuošonu i palikšonu. Par tū, ka naesi īlykts kai zeimūgs juos dokumentūs, tok vysleidza pīdareigs.

Latgola – vīta, kur cylvāki smaida ar acim, klusej ar jāgu i runoj ar dvēseli. A ka tu naesi dzims Latgolā, tik cīmā esi bejs, tu vysod ite pamessi daļu seve. Iz zaļa kolna, pi ceļmolys krucifiksa voi azara viļņūs, kur iudiņs sudobrā atspeiguos tovu ānu.

Latgolā i dabasi vysod drusku tyvuok. Jī nūsalīc puori cylvāka placam i kluseņom vaicoj: “Kai tu?” I leits Latgolā nalei tai kai cytur – tys runoj. Ar tovu uodu, ar kryumim, ar lūgu acim, ar gankom i stygom, ar vacim kopa akminim, kur uzvuordi izgaist, tak atmiņu stuosti palīk nu paaudzis paaudzē, globuodami sovu suokumu. Ite pat klusums nav tukšums – tys pīplyust ar saknem, saimis bolsim, i laika smuordu.

Cylvāki ite dzeivi namierej piec stuņdinīka. Jī tū mierej ar jāru pīdzimšonu, ar storku atsagrīzšonu, saulis ceļu, rudiņa ražu, i ar tū, cik ilgi gosts kavejās pi boguoteigi kluotuo golda. I kod jī soka “atsagrīz”, jī dūmoj “naaizmierst”. Partū ka Latgola nazyna, kai atsavasaluot. Jei vysod pamat dyravys atdareitys – kai iz sātom, tai iz sirdim.

A vacuos sātys pīsakļaun pi zemis kai pādejī vuordi, kas naparunuoti. Tik uobielis suodā šveikst – nasabeist, ka dzeive izamaineis. Tai tam vajag byut. I poša Latgola mainuos. Pamozom. Tik lānai kai upe, kas, nasaverūt iz godu mozguošonūs juos krostūs, vys vēļ naizdzēš tū, kas bejs. Jaunīši atīt, kai guoja jūs babys i dzedi, muotis i tāvi. Atīt ar kuļdinīkim kārmanā, no sapynim acīs. Pat cīši nameklejūt i nasaverūt, jī te atrūn koč kū taidu, kū navajag laist na car kaidim fiļtrim. Patīseibu. Mīru. Īsuokumu. Klusu izaicynuojumu – byut cytaidam, bet byut.

I varbyut taišni itys izaicynuojums gluobs. Volūdu, kas vēļ babeņu bolsūs, maja dzīduojumūs pi krystu, i putnu dzīsmēs palīk namaineiga. Deļtuo, ka volūda nav tikai vuordi – tei ir seve sajusšona, pīdareiba i spāks atrast sovu vītu pasaulī. Ka i pasauļs vēļ nav gotovs klauseitīs. Gluobs vysus tykumus i montuotuos tradicejis, kas ir tik lobs leidzeklis puorlīceibys i pašapzinis atjaunuošonai. Kas ļaun atguoduot, cik spieceigs esi tu pats – vysa lobuo īsuokums ir tovuos rūkuos.

Latgolā laiks nivīnu nalūka i nalauž, tik vuica. Vuica nūtīkt, kod vajag klusēt, i dzīduot, kod nav spāka runuot. Te ari suopis ir cytaižuokys – tuos naklīdz, tik īsakņoj. Zeme poša pajam tovu nostu, kai babenis rūkys apjam bez vuordim. I tymā apskuovīnī ir vyss, kuo cylvāka bārnam vajag – pīdūšona, pījimšona, pīdareiba.

Azari ite nav tikai iudiņs – tī ir spīgeli, kurūs redzi sevi bez masku. Tī atspīgeļoj na frizurys voi drēbis, bet gon tovys dūmys. I juos izaruoda tik pryšys kai Latgolys acs, kod reita saule lāc. Viļni ir tik tīci, ka beidzūt var dzierdēt sevi. Olpom vajag tik sēdēt pi azara i vērtīs sev acīs, kab aizadūmuotu, kuo tryukst deļ laimis. Īspiejams tuos nabyus tyukstūšys bankys kontā, vodūšais omots birojā ci jaunuokuo modeļa mašyna…

A vokorūs, kod zeme suoc elpuot i mygla apjam pamali, tuolumā pūgoj laksteigola, tu saprūti, ka Latgola nav tikai vīta. Tei ir zvaigzneite, kas dzeivoj i speid tevī – tod, kod esi Reigā, Dublinā voi Oslo. Tei ir i tova volūda, kas da teve var atīt pieški – sapynā, pa telefonu runojūt ar mamu, voi klausūtīs kaidu dzīsmi, kur “mīļoju” skaņ pryšuok par sevkuru “i love you”. I reizem gona ar vīnu najauši izdzierdātu vuordu latgaliski, kab atguoduotu, kas tu esi. I reizem ar smuordu gona – svaigi nūpļautys zuolis, kapceitys galis, ci boltu putu ols kruškā, kab tu autu kuojis i atsagrīztu. Tī, kur vēļ ustobuos kavejās bierneiba i puorsokys spielej paslēpis.

Latgola naprosa, kab juos mīļuotu. Jei tik ir kai ceļš, kas nikod nasabeidz. I, kod tu tū pīminiesi, tys vysod tevi nūvess atpakaļ. Kab tu byutu sūpluok ar vysu, kas ir tovs. Latgola ir kai lyugšona storp dabasim i zemi. I kotru reizi, kod redzīs, ka esi aizablūdejs, atguodoj: ir vīta, kas tevi vysod gaida. Ar sirds runuotū volūdu. Latgola napīdar laikam. Latgola pīdar tev.