Roksta autore: Laura Spundere, portals lakuga.lv

Svietejūt 36 godus nu laika, kod tyka atjaunuota Latvejis Republikys naatkareiba, portals lakuga.lv pīduovuoj sovu skaiteituoju styprūs stuostus – par stypru Latveju, tuos simbolim i breiveibu.

Latgolys karūgs 25 metru augstumā

Īspiejams, vīns nu leluokūs publiski sastūpamūs Latgolys karūgu radzams Ludzys nūvoda Kuorsovā, kur privatuzjāmuma teritorejā mastā pleivoj karūgs 6×3 metru lelumā. Uzjāmuma saiminīks Oskars Petinens stuosta, ka karūgu šyvuši speciali. “Masts beja breivs, deļtam izdūmuoju, ka vajag pastateit Latgolys karūgu. Mes dzeivojam Latgolā, i mums ir sovs karūgs, juopīzeist, ka suokumā gon papieteju kaidu jimt – ar gierbūni voi bez, tok saprotu, ka bez gierbūņa ir eistais apstyprynuotais. Masts ir 25 metru augsts, lobā viejā karūgs smuki stuov 90 grādu leņkī. Vītejim ļaudim pateik, prīcojās, prūtams, gona daudzi ari nasaprūt, kas tys ir, tod skaidrojam,” doluos Oskars Petinens.

Vierteibu izceļšona jau nu mozu dīnu

Socialajā medejā Facebook portala lakuga.lv skaiteituoja, žurnaliste Ausma Sprukte-Kozule doluos ar stuostu, ka kasdīnā, īmūt pastaigā ar godu vacū dālu, jau ir kai lykums, ka vysod vajag nūstuot Leņdžu cīma centrā i pamaut ar rūceņu karūgim mastūs – Latvejis, Latgolys i Rēzeknis nūvoda. Jei pastreipoj, ka tys nav speciali vuiceits, tok koč kai dabiski i sirsneigi saguojs. Taipoš ari latgalīšu dzejneica Dagneja Dudarjonoka stuosta, ka juos bārns, byudams mozs, vysod sveicynuoja karūgu i gribēja tam dasadūrt, i Dagneja jū cāluse, kab jis varātu tū dabuot i pačupineit rūceņuos.

Globuot pīmiņu ari biegļu gaituos

Sovpus bīdreibys “Latgolys Etnografiskuo viestnīceiba” puorstuove Iveta Seimanova pīmiņ, ka 2022. godā, kod tautystārpūs apvylktuos lelis nu izstuodis “Lobs ar lobu sasatyka” nūbrauce pi latvīšu kūpīnys iz Stokholmu, Latvejis viestneicys Ilzis Rūsis rūkuos beja eipašs karūdzeņš, kurū ari Iveta iz šaļti paturiejuse sovuos rūkuos. “Turūt rūkuos smolkvylnā austū audumu, kam gierbūņs īcyluots rokstā, es vēļ nazynuoju, ka tys ir vacuokais karūgs, kaidu maņ gadejīs aptausteit! Tys beja karūgs nu Latvejis breivvaļsts pyrmuo prezidenta mašynys. Prezidenta šofers tū asūt nūslieps, globuojs i aizveds sev leidza biegļu gaituos. Zvīdrejā juo saime tū globuojuse kai leluokū relikveju da laika, kod 2022. godā šofera mozdāls itū ilgi lūluotū karūgu paduovynuojs Latvejis viestnīceibai Zvīdrejā,” stuosta Iveta Seimanova.

Patriotismys, kas suocēs nu hokeja

Muziks Arņs Slobožanins doluos, ka juo patriotisms aizasuocs ar hokeju. Jis pīmiņ, ka 1998. godā palics par dedzeigu Latvejis nacionaluos hokeja izlasis fanu. “Es pats sašyvu sovu Latvejis karūgu. Maņ beja taids tymsi sorkons audums, i es nu nazkaida pologa izgrīžu boltū streipi, muote beja nūpierkuse šyunamū mašynu “Zinger”, i es pats vysu sašyvu. 2000. godā, kod myusu hokeja izlase atsagrīze nu Pīterpiļs, es kūpā ar draugim i itū karūgu devūs komandu sagaideit iz Kuorsovys dzeļžaceļa staceju,” pīmiņ Arņs Slobožanins. Tys pat karūgs ari itūšaļt globojās Arņa saimis sātā Kuorsovā.

Stuosts par Helēnu (Geleiti), kura pīdzyma 1907. godā

Ar stuostu doluos latgalīts, patriots Sergejs Čakāns: “Munai vacai muotei beja škaps. Eistyn vaira napīmiņu veira (muna vacuo tāva) taiseits, voi pūrā dūts. Jis beja dedzs guņsgrākā i pādejā šaļtī nu dagūšuos sātys iznasts uorā. Laikam jau rekonstrukcejis meistaru zamuos kvalifikacejis deļ škapa izdagušī dieli i kūka grīzumu fragmenti beja aizstuoti ar svaiguokim dielim, saglobojūt īdagušuos kvāpu linejis, tok narestaurejūt originalskotu. Īspiejams, ka sāta daga piec tam, kod vacais tāvs beja nūguojs myužeibā i sātys sīvītis “restaurēja” mebeli, kai pošys prota – dāli vēļ beja par jaunu. Īspiejams, nivīnam nabeja tam laika voi nadaškeire nūzeimis. Īspiejams, vacuo muote maņ par tū saceja, tik es napīmiņu. Kotrā ziņā škapa dizaineri beja tū nūperviejuši ružovā kruosā voi kalerī, kai saceitu vacuo muote. Tymā škapī beja vysa juos īdzeive. Kairajā pusē rūkys sūmenis, izejamuos kleitys, blūzis, krakli, svuorki. Lobajā pusē plaukti ar zečem, džemperim, cymdim. Iz škapa viersa – susekli, maisi ar līpu i cytu zīdu čajim, sagrīztim kaļteitim uobulim. Sovpus lobuos pusis plauktā beja šyupluode. Tamā šyupluodē globuojuos svieteituos svecis – kai modernuos parafina, tai vacys, voska, jau sameļniejušys, tok pacīteigi gaideidamys sova pīlītuojuma. Sveču beja daudz, kam senejuokūs laikūs tom beja nūzeime i ļauds svecis jēme ar rezervi – ka pošam navajadzēs, tok sābram ci rodam īdūs. Itū var īdadzynuot pārkiuņa laikā, a itū kotrā dīnā, – tai zynuoja stuosteit vacuo muote. Tamā šyupluodē globuojuos vacys, “dinozauru laiku” puotoru gruomotys, kurom beja zudušys lopys i vasalys nūdalis. Tī beja ari Naazmierstulis stuostu gruomota, nu kurys vacuo muote mani vuiceja skaiteit, kab es sovys školys gaitys naīsuoktu kai analfabets. Tymā laikā nabeja obligatuos sagatavuošonys. Kam bārni guoja bārnuduorzā, tūs skaiteit īvuiceja tī. Kam bārni dzeivuoja sātā, tūs vuiceja vacuoki. Tamā šyupluodē globuojuos vacuos muotis krellis, pošys i cytu bārnu kristeitī kristeni ar vysom kēdeitem, i tamā šyupluodē padūmu mehaniskūs stuņdinīku kasteitēs salykta globuojuos pyrmuos breivvaļsts nauda. “Redzi, cik skaista Latvejā beja nauda?” vacuo muote nūsaceja. Es, salics blokus krīvu kapeikys ar standarta gierbūnim viersā, saleidzynuoju. Maņ patyka tuos boltuos kapeikys, tok pret 10 santimu monetu pat tuos izavēre nūžālojamai. A pret “Mildu”! Tū maņ paruodeja tik vāluok, kod Latveja jau otkon beja breiva. Maņ beja septeni voi ostoni godi, i Milda tyka par munu sīvītis skaistuma i cylvāka puorticeibys etalonu. “Vacmāmeņ, a kai beja tymūs Uļmana laikūs?” “Gryuts, Serjožeņka, beja. Vajadzēja kolpūs īt i daudzi struoduot. Tok pīclatnīku sudobra ka nūpeļneji, tai naudai beja vierteiba.””

“Suoču īt školā 1990. godā. Vīnā nu pyrmūs školys stuņžu myusu audzynuotuoja klasis prīškā paziņuoja: “No šodienas mēs dzīvojam buržuāziskajā Latvijas Republikā.” Nu voi koč kai tamleidzeigi. Pīdūd, audzynuotuoj, ka naasmu precizs. Maņ tys izaklauseja jūceigi. Kaida buržuaziskuo? Tok normala Latvejis Republika! Akurat tai, kai vacuo muote saceja! I tān byus lati! I vyss nūtiks gūdeigi i pareizi! Tod, napīmiņu, voi tys beja 1990. gods augustā, voi jau 1991. gods augustā, izguoja padūmu žurnals bārnim i jaunīšim “Zīlīte”, kurā pa obejom lopom beja nūdrukuots Latvejis Republikys gierbūņs, karūgs i himnys vuordi. Es pīmiņu, ka, turūt rūkā tū žurnalu attīceigejā lopā, saprotu, ka tāņ itys vyss nūteik saskaņā ar patīseibu i taisneibu, i beju tik prīceigs ruodeit vysim muojinīkim tū žurnalu, ka tāvam naizturēja nervi i jis pīsūleja maņ jū atjimt, ka nabeigšu pa symtū apli ar jū vysim izabuozt,” pīmiņ Sergejs.

“Taids ir muns, varbyut na karūga i na eistyn 4. maja stuosts, tok 1983. godā Krīvejis PSR teritorejā dzymuša puiškina atminis, kuruo pyrmī pasaceitī vuordi skanēja svešvolūdā, tok vysu dzeivi i tuos uzskotus jam īdeva latgalīšu, katuoļu vacuo muote. Nikod naasmu bejs skaļš aplīcynuojumūs, laikam deļtuo, ka daleji montuotuo krīvu tautys pakļauteiba i latvīšu izdzeivuošonys griba ir spieliejuse sovu lūmu. Vacuo muote sovulaik asūt sovys sātys pogolmā pīdzeivuojuse kai Latvejis atbreivuošonys armejis, tai padūmu okupacejis armejis pagaidu štabus. Tok vysod taišni, bez kompromisa i ciniski asmu saprats cylvāka personeiguos i nacejis breiveibys nūzeimi. Tī, kuri skaita, ka latgalīši ir vuojuokuo tautys daļa, pa munam, poši atsarūn taisneibys mekliejumūs. I, ka runojam vēļ myuslaiceiguokūs terminūs – par sīvīšu tīseibom, muna vacuo muote beja eista “Cosa Nostra” – saimis golva i saimis strategejis nūsaceituoja. Tei, kurai navarēja runuot pretim. Puordzeivuojuse divus pasauļa karus, pagaisynuojuse sovu veiru, izaudzynuojuse, izskūluojuse dālus i nūdavuse sovim mozbārnim itū mozū švuorbu tuorpu, mozū grauzieju par Latveju, patīseibu, taisneibu, gūdeigumu.”

Karūgs nu Leņdžu ari barikadēs Začusolā

Ar sovys saimis styprū stuostu doluos ari Daina Žogota nu Rēzeknis nūvoda Leņdžu pogosta: “Niu dzymtys lapnumā – symtgadeigajā sātā “Kalači” – saiminīkojam mes, Žogotu saime – Daina, Edgars i divi puikys – Pauls i Austris. Pi sātys kotru dīnu mastā lapni pleivoj sorkonboltsorkonais karūgs, kas sevkuru sveicynoj Rēzeknis nūvoda Leņdžūs. Vystik sātā plauktā stuov vēļ nazkas vierteiguoks – karūgs, kurs pīdzeivuojs daudzys myusu dzymtys prīcys i ari skumis. Karūgs, kurū muns tēte Juoņs Leščinskis īsaguoduoja 1989. godā. Mama Kristīne Leščinska pīmiņ, ka tēte sasadorbuoja ar cylvākim nu “Helsinki-86”, kur ari roduos vareiba īsaguoduot sova karūga. Tymā pošā godā tyka organizāts pyrmais svātceļuojums iz Aglyunys Dīvmuotis svātkim, kas nūtyka 15. augustā. Sasaorganizēja grupa nu Rēzeknis, tok tai kai Latvejis karūgu nikur oficiali navarēja īsaguoduot, myusu sātys karūgs kūpā ar svātcelinīkim devēs iz Aglyunu. Drupeit vāluok, 1991. gods 13. janvarī, tēte Juoņs kūpā ar karūgu brauce iz Reigu, kab pīsadaleit Tautys froņtis organizātajā Vyslatvejis tautys manifestacejā, kab atbaļsteitu lykumeigi īvālātū vaļdeibu i protestātu pret bruņuotajom akcejom Leitovā. Ari nuokušajuos dīnuos, nu 14. da 16. janvara, tys pleivuoja barikadēs pi Začusolys. Šudiņ itys karūgs arviņ ir ar mums – kai kluss līcinīks myusu dzymtys stuostam, latvyskajam goram i mīlesteibai pret sovu zemi. Tys mums atguodynoj, nu kurīnis mes īmam, kam asam izguojuši cauri i cik daudz mums nūzeimoj breiveiba.”

Kab ļauds zynuotu, ka ite dzeivoj latvīši

Sovs stuosts ir ari Rēzeknis nūvoda Drycānu pogosta dzeivuotuojai Diānai Saksonei: “Muna veira saimē Reigā beja Latvejas karūgs, kas tyka izkuorts pi sātys. Kod ar veiru i bārnim puorsacēlem iz Putrānim Drycānu pogostā, veirs cīši gribēja karūgu mastā. Pyrma kaidu 6–7 godu veira dzimšonys dīnā draugi jam paduovynuoja i mastu, i karūgu, nu tuo laika Latvijas karūgs lapni pleivoj myusu sātys kaļneņā. Lelūs viejūs masts sasalīce, i paguojušā godā veirs nūpierka vēļ leluoku i stypruoku mastu, kab karūgs ari iz prīšku pleivuotu i līcynuotu, ka ite dzeivoj latvīši! Piec kaida laika ari tyvuokī sābri pastateja karūga mastus, i niu myusu Putrānu sādžā jau vysmoz četruos sātuos mastūs ir karūgi! Tai mes ruodom, ka asam latvīši, i ir svareigi tū ruodeit kotru dīnu.”

Sovys saimis karūga stuostā doluos ari Eva nu Leiksnys i Vabalis pusis: “Karūga vīta munā saimē ir vīna – Dublinīku azara krostā. Azara krostā pi sātys pleivoj divi – Latgolys i Latvejis karūgs. Ka karūgs, tod pyrmuo dūma ir vacuoki, kuri tur gūdā i kūp sovu viesturi i sovys dzymtys stuostus. Karūgs – tei ir sova vīta, sova vaļsts kai duorgums, kū nūdūt tuoļuok sovim bārnim. Tuos ir atminis par kūpeigu struoduošonu buļbu laukā, par vacuoku, babenis i dzeda saceitū i muoceitū. Tī ir dzeda peitī grūzi, tys ir babys captuos maizeitis smuords. Tys ir breiveibys smuords. Tei ir byušona vysim kūpā Juoņa dīnā. Tys ir myusu cylvāku ceļš leidz breiveibai. Ik reizi, paceļūt sovu Latvejis karūgu kūpā ar bārnim, dzīžam Latvejis himnu, a paceļūt Latgolys korūgu – sovu meiluokū latgalīšu dzīsmi: “Auga, auga rūžeņa”.”

Vuicūtīs pusaizlīgtys dzīsmis

Ar sovu lapnū stuostu doluos ari viļacuons Edgars Bondars: “1990. gods dzīšmu svātkus Reigā Latveja sagaideja jau piec Naatkareibys atjaunuošonys deklaracejis pījimšonys 4. majā. Tys pavasars beja lela tautys gora pacāluma, romantisma laiks – tamā vosorā vēļ nivīns navarēja īsadūmuot, ka piec pusgoda byus barikadis, byus uperi, okupacejis karaspāka izraiseita ašņa pierts Viļņā. Ka okupacejis režyms paruodeis sovu brutalū spāku i eistū seju.

XX dzīšmu svātki tyka sagaideiti koram mieginuojumūs vuicūtīs agruokūs godūs aizlīgtys i pusaizlīgtys dzīsmis, kai Jāzepa Vītuola “Gaismas pils”, pyrmreizejai atskaņuošonai tyka gataveita Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”. Dzili īelpuojom jaunuo laika cereibys kūpā ar puorlīceibu, ka okupacejis laika sapyni par patīsi lobuoku breivu dzeivi pīsapiļdeis jau pavysam dreiži.

Es tymā laikā beju students, i maņ pasalaimēja dzīduot legendaruo maestro Gido Kokara korī “Daile”. Kai jau pyrma dzīšmu svātku, kori sasaceņte koru karūs, kur “Daile” kūpā ar Daumanta Gaiļa “Juventus” i Edgara Račevska “Sonore” jauktūs koru grupā dabuoja pyrmuos vītys. Treis lobuokī kori daleja pyrmū vītu. Dīnu pyrma dzīšmu svātku guojīņa piec mieginuojuma Gido mani pasauce pi seve i saceja, ka uzvarātuoju koru puorstuovim byus juonas Latvejis karūgi. Tū gūdu puorstuovēt “Daili” jis par lelu puorsteigumu uzticēja maņ, darunuodams, lai es sarunoju vēļ vīnu kora puorstuovi, kam juobyut divejim. Es, prūtams, uzrunuoju sovu lobu draugu nu tenoru grupys – Arturu Grīnu, i tai mes jau nuokušajā guojīņa dīnā nu poša agra reita īsarodom Kara muzejā, kur nūtyka puļciešonuos. Karūga nesieju grupa nabeja lela, režisoru īcere beja, ka tī seši karūgnesieji kolonys prīškā stuosīs pa puorim, i pa vydu tiks nasts dzīšmu svātku originalais karūgs. Nazynu, kai tyka izvālāta stuošonuos kuorteiba, tok mani ar Arturu īlyka pyrmūs, piec tam “Sonores” i beiguos “Juventus” puišus. Pa vydam gūda karūga nesšona tyka uztycāta Aivaram Uoliņam (Oliņam) – augumā lelam i stypram kai Latvejis ūzulam. 

Piec sasastuošonys vysa karūgu grupa nūguoja da Breiveibys pīminekļa, aiz myusu sasakuortuoja tautumeitys ar zīdim rūkuos, viersdirigenti sasastuoja rynduos i dreiži viņ suocem guojīni. Sorkonboltsorkonais karūgs, Breiveibys pīmineklis i apziņa, ka aiz teve vysa Latveja… Cylvāki Breiveibys īlys molā ar pučem, cyti maun ar rūkom, sauc prīceigus sveicīņus, cyti slauka osorys. Vairuokys sīvītis sovus puču puškus i atseviškus zīdus guļdeja myusu prīškā iz Breiveibys īlys. Mes nasasteidzūt sūļuojom iz prīšku, jau tykom pi “Rīgas modēm”, te pieški īlys molā atskaņ: “Muns dāls!” Tī beja muna muote ar muosu, kurys beja atguojušys vērtīs guojīni. Maņ nabeja īspiejis īprīšk paziņuot, ka maņ taids gūds nest karūgu – tūlaik mobilūs telefonu nabeja, bet, redz, kai vyss nūtyka – juos tīpat viņ beja. Muote izaruove nu skateituoju, pīsasteidze tūs dažus sūļus pi mane, apkēre, nūbučuoja i apsarauduoja… Dreizumā jau beja Dailis teatris, kura prīškā sacalta tribine ar vysim Baļtejis vaļstu vadeituojim. Tribinei taišni prīškā, iz Breiveibys īlys, beja vairuoki fotografi, fiļmātuoji ar kamerom. Jūs vydā beja latvīšu izcylais foto meistars Uldis Briedis, tei ir juo biļde ar guojīni, dūmoju cīši simboliski paruoda vysys tautys gora i dzeiveibys spāku. Mes asam breiveibā, mes asam styprys gors, mes asam spāka dzīsme!

Fonā var redzēt biedeigi slovonū “styura muoju”, kurū pyrma tuo, kai maņ stuosteja, daudzus godu desmitus beja aizlīgts fotografēt. Bet simboliski mes asam aizguojuši garum tom okupacejis laika cīsšonom, kurys tei sāta simbolizej…

Guojīņs beja vaira nakai sešys stuņdis garš, i taids pīdzeivuojums, ari puordzeivuojums laikam var byut tik vīnreiz par dzeivi. Munuos atmiņuos itei dīna ir eipaša i viers golvys pleivojūšam karūgam ir eipaša, nagaistūša nūzeime.”