Autors: Valentins Lukaševičs

Andryvs Jūrdžs (1845–1925)

Pīdzyma jis 30. novembrī, Andryva aba Andreja dīnā^[1]. Ka agruokūs laikūs kaids pīdzyma Bazneicys kalendarī svareigā dīnā, bīži viņ bārnu nūsauce atbiļsteiguo svātuo vuordā^[2].

Latgalīšu nacionaluo atmūda daiļliteraturā īnas divus stylus, kuri ir dzeiveleigi ari leidz myusu dīnom – patetiku^[3] i agitaceju^[4]. Ka da tam beja pavuiceišonys (katoliciskys, sadzeiviskys i saimistiskys), to ar pyrmajom latgalīšu gazetom īīt tautyskuo romantika, kuru puornūvodnīki aba baļtīši izdzeivuoja jau jaunlatvīšu laikmatā (nu Jura Alunāna leidz Andrejam Pumpuram; 1856–1888).

Latgalīšu tautyskais romantisms nav nikas unikals, bet ir gona leidzeigs daudzu Eiropys tautu (lītaunīku, slovaku, igauņu i c.) itaidam pat romantismam.

     Andryvs Jūrdžs ir savīnojūšais pūsms – pīdzyma i kai personeiba veiduojēs pyrma Drukys aizlīguma, bet dadzeivuoja latgalīšu drukuotuo vuorda atdzimšonu i naatkareigu Latveju ar Latgolu tamā.

     Andrivs Jūrdžs školā nav guojs, a vysu ir sasavuiciejs pats. I skaiteit, i raksteit, i riekinuot. Zynuoja ari vairuokys volūdys.

     Niu mes par jū sokom – beja rūkrokstu literaturys autors, kurs poša saraksteitū ari īsēja bīzuos, gleišuos gruomotuos. Lyka kūpā i tautys, i svešu, i poša izdūmuotū, partū tekstu izceļsme i autoreiba da golam nav saprūtama.

     1909. godā gazetā „Drywa” publiceits Andriva Jūrdža īsyuteits vuorsmuots teksts, par kuru da golam nav skaidrys – tei ir ļaudīs dzierdāta dzīsme, voi Andriva Jūrdža poša sacarāta?

     Dzīsme ci dzejūļs suocās myusim pīrosti, bet nūsaslādz nagaideiti – krysteigūs motivūs:

     „Jonia pučes saplyukušas,

     Pyna meitas wainiudzinius.

     Uzlykušas wainiudzinius,

     It Jonišûs Diwa nomâ.

           Jonia dali, Jonia meitas

           Joniûs dudas Diwa nomâ.

           Lyudz nu Dìwa kuplu worpu,

           Rudin kozu precinìkus”^[5].

     Latgalīšu dzejis antologejā „Kūkle” īvītuoti divi Andriva Jūrdža dzejūli – „Zīdu meita” i „Bite moza, bite mudra”.

     Vitolds Valeiņs Andryva Jūrdža literarū davumu raksturoj tai: „Skotūt dzeju nu tematikas veidūkļa, vyspyrms atrūnam religiskus motivus, bīži ītvartus folkloriskā tālaineibā un ritmikā. Dzeju parosti caurstrōvoj pamōcūši uzmudynōjumi. Realijom bogōti ir dobas, dorba un sadzeives tālōjumi. Osprōteibu natryukst sadzeives apjūkōjumūs, īpaši preceibu un kōzu dzīsmēs. Bīži sastūpam vērsšonūs pret žyupeibu. Izjusti skaņ gimines atteiceibu iztālōjumi. Bādu un leidzjyuteibas motivi ar sovu skumi jau pauž individualus pōrdzeivōjumus, lai gon tūs parosti pōrslōņoj vyspōreigais, pījimtais izteiksmes veids ar sovu didaktiskū un pasentimentalū pīskaņu”^[6].

     1989. godā izguoja Alekseja Apīņa, Inārys Klekeris i Lilejis Limanis gruomota „Rakstītājs no Nautrēniem. Andriva Jūrdža dzīve un veikums”, kurā var izskaiteit daudz kū jaunu i nu cytim rakursim pastuosteitu par šū naordinarū zemnīku Kuorklinīkūs.

     1999. godā ar Andryva Jūrdža piecteču guodeibu izguoja juo „Myužeygays kalinders”^[7], kas dūd uzskotamuoku i piļneiguoku prīkšstotu par Andryva Jūrdža ar rūku raksteitojom gruomotom.

     Tys ir kalinders 1916. godam – Pyrmais pasaulis karš, laika skaiteišona tod Latgolā ir vēļ piec vacuo styla.

     Gruomotā ir saulis lākšonys i nūrītiešonys laiki, parunys i sokomvuordi, laika nūvāruojumi i lyugšonys, tautysdzīsmis i vysaidi stuosteni.

     Nazynu, voi Andryvs Jūrdžs beja bitinīks, bet pi 19. maja ir īraksteits īvāruojums, a tod tautysdzīsmeņa.

     „Bišu dorzâ siay del bišu pateykamas zidu zolas un wial baroy labi sowas bites un izslauki utru riayzi kûzulus.

     Ach tu Diwen, way es byušu

     Drawinika laudawene?

     Mań biteyte izamiate

     Wayniudzenia cakulâ.

           Bite gostûs aycynoja

           Drawinika laudaweniu,

           Suleydama woska kûrpes,

           Šyunim šyutu sedzineniu.”^[8]

     Kai gruomotuos i gazetuos tymā laikā, Andryvs Jūrdžs roksta w. Naporosti jis lītoj burtu y, ar tū apzeimojūt gon j voi meikstynuojumu, voi ari cītū i. Literī aba burtā l cytreiz pa vacū latgalīšu gruomotu tradicejai, kur tys ir īguojs nu poļaku volūdys, ir l ar streipeni pa vydu.

     Tai 1999. godā izdūtai gruomotai beiguos ir Andryva Jūrdža lītuotū eipatnejū vuordu vuordineica, kuru sastatēja volūdneica Anna Stafecka. Atsidūtīs ir paļauties, bo ir jo, grīziņs ir kālis, kārmans ir kabata, kļaštors ir klosteris, moš ir varbūt, nūceja ir cerība, prāca ir darbs, pūstumi ir ziemeļi, strāpuot ir steigties, vaidi ir karš, vysod ir vienmēr i tt.

     Andrivs Jūrdžs ir nūzeimeigs personažs nūvadnīka Dektera romanā „Dorvas cīma ļaudis”. „ „Eļne nav izbrugeita ar cylvāku kōvējim vīn,” jēme vōrdu ari Jūrdžs. „Pīteik pōrkōpt apzineigi kaut vīnu vīneigu Dīva voi Bazneicas bausleibu, lai tyktu pazudynōts. A kur vēļ grāki pret Svātū Goru, sakramentu napiļdeišona, žālsirdeibas dorbu, golvonūs tykumu naīvārōšona un vēļ šaidas taidas padareišonas. Taidam nav nūcejas uz pesteišonu”.”^[9]

     Kuorklinīku Jūrdžs plošā apleicīnē beja pazeistams ari kai laika apstuokļu precizs pareģuotuojs, prasmeigs skaliņu piniejs i sātivu taiseituojs.

     Andryvs Jūrdžs piec sovys nuovis ilgi beja i ir tān latgaliskuma i uzupureišonys simbols. Ka Francim Trasunam, Francim Kempam i leidzeigim ir politikys i partejiskuma pīskons, to Andrivam Jūrdžam ir teirs, universals latgaliskums.

     1969. godā saraksteits Augusta Smagara dzejūļs „Jūrdžu Andryvam”. Tymā laikā tyka pastateits Andrivam Jūrdžam pīmineklis Desietnīku kopūs, Augusta Smagara dzejūļs suocās draudzeigi, ar puordūmom:

     „Draugs, nōc pasērst myusu vydā,

     daudz mums ir kū parunōt,

     tovi mozbārni tev blokus

     cīneigi grib šudiņ stōt:

     lai tu zyni,

                lai tu vari,

     pats lai redzi vysu tū,

     kai ar mozu skola dzērksti

     jōkur spūžu guņskuru”^[10].

^[1] Puorlīkūt pa jaunam stylam, saīt 12. decembrī.

^[2] Par uzvuordu aba pavuordi ir gryuši saceit, bet varātu byut, ka tei paīt nu vuorda Jurs. Vacūs latgalīšu kalinderūs Jūrdžis ir Jura dīna.

^[3] Radikalā veidā tuos ir himnys i pošslovynuojumi.

^[4] Radikalā veidā tī ir poetiski aicynuojumi, lozungi i saukli.

^[5] Jurdžis A. Joniu dzisme // „Drywa”, 25.06.1909.

^[6] Latgalīšu dzejas antologija (sast. V. Valeinis) – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2001., 39. lpp.

^[7] Jūrdžs A. Myužeygays kalinders ar sayminiceybas iwarojumim por wyssu godu – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 1999.

^[8] Jūrdžs A. Myužeygays kalinders ar sayminiceybas iwarojumim por wyssu godu – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 1999., 308. lpp.

^[9] Dekters. Dorvas cīma ļaudis. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1970., 56. lpp.

^[10] Smagars A. Jūrdžu Andryvam (Pīminekli atklōjūt) // Latgalīšu dzejas antologija (sast. V. Valeinis) – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2001., 132–133. lpp.