Anita Mileika

Autors: Valentins Lukaševičs


Anita Mileika (1987)


Pa Osyuna školys syltuos pusis lūgim var redzēt upi, kura te izalūka. Tik tiuli!  Pavasarūs tei upeite kod nakod pasaceļ leidz styura durovom i ādamzala podmorovkai.

      Osyuna školā vuicējēs Anita Mileika.                        „Kotrai pīktai upei veirīts taisa laivu./ a puorejuos bolti putyni paceļ dabasūs”, „vīnreiz rudinī/ saule izšpļuove sorkonu muolu”[1]  i tt.

      Nazkū tik reizē realu i natycamu, kūta tik smolku i kasdīneigu, tik patīsu i sapņainu laikam var saraksteit tikai cylvāki, kuri pīdzymst i izaug itymā fascinejūšā, čaraveigajā Latgolas styureitī!

      2015. godā Reigā, Latgolys Studentu centra apguodeibā izguoja Anitys Mileikys dzejūļu kruojums „mūžīgā nepārtikusī stirna” – vīnūs vuokūs dzejūli latviski i latgaliski.     

      Dzejneica, roksta Ilmārs Šlāpins, sovā poezejā ir trausla i brutala. „Pašas skaldīta malka, pie upes nokrāsoti kāju nagi, mātes cepts speķis, silta maize, krūšturu reklāma televizorā, bērnības putra, vientulībā izsmēķētas cigaretes pelni – tas viss kā mazu pērļu virtenes ir rūpīgi sakrāts un noglabāts, lai reiz parādītu kādam tuvam un dārgam cilvēkam.”[2]

      Tei ir Anitys Mileikys pyrmuo gruomota. Gramatiski sarežgeits i reizē nūslāpumains ir ituos gruomotys nūsaukyms – „mūžīgā nepārtikusī stirna”.

      Nu gramatikys vīdūkļa eipašeibys vuords teikumā parasti sasaskaņojās ar lītvuordu, iz kuru tys atsanas, i nūsauc (itamā gadīnī) dzeivys byutnis pazeimis. Taitod viersrokstā eipašeibys vuords mūžīgā sasaskaņoj ar lītvuordu stirna. Sovueiļ lūkamī doromuos kuortys paguotnis divdabi nūsauc kaidu sasnāgtu stuovūkli voi pabeigtu darbeibu. Šamā gadīnī vuords nepārtikusī ir doromuos kuortys paguotnis divdabs. Itī divdabi teikumā pylda darbeibys vuorda i eipašeibys vuorda funkcejis. Tīm ir dzimte, skaitlis, nūteiktuo/nanūteiktuo golūtne. Gruomotys viersrokstā vuords nepārtikusī ir lītuots sīvīšu dzimtē, vīnskaitlī, ar nūteiktu golūtni

      Vuordi mūžīgā i nepārtikusī tiuļuok paskaidroj lītvuordu stirna i pylda vīnleidzeigu teikuma lūcekļu (apzeimietuoju) funkceju. Na vysod vīnleidzeigi teikuma lūcekli ir vīnys vuordškirys vuordi, kai tys ir itymā gadīnī, i leidz ar tū tī ir navīnleidzeigi apzeimietuoji, kurus var ari naatdaleit ar komatu[3].

      Bet ir varams ari ūtrys variants šamā gadīnī. Tai kai gruomotys nūsaukumā dzejneica nav īvāruojuse lelū suokumburtu lītuošonys nūteikumus (suocās ar mozū burtu), varams, jei naīvāroj ari pīturzeimu lītuošonys nūteikumus.

     “Anita Mileika apraksta mazās ikdienas eksplozijas, kas palīdz nezaudēt dinamiku – iekošanās ābolā, spaiņa iekrišana akas ūdenī, šāviena troksnis mežā, no zemes lienošs kartupeļa apaļums, spontānais aborts, cirvja šķelts koks un tā apvaldīšana skaidās, škvarkys uz pannas, pēkšņa nāvīga slimība un pat (gabalos sacirsta) pārdodamā gaļa – tas viss veido daudzkrāsainu sadzīvisku tēlu fonu cilvēcisko attiecību trauslumam un ikdienas rūpēm. Dzejniece nevairās no smagāka vārda, asāka izteikuma, vienkārša absurda vai paradoksa, bet lirika viņai top tieši gaidās – tajās gaidās, kas caurauž zemnieka rituālus – pēc pavasara, pēc saules, tajās, kas caurauž cilvēka dzīvi – pēc miera un laimes, tajās, kas sievieti padara par māti un arī tajās, kas veido dzeju, kad dzejiskās formas zīmēs – intonācijas sprādzienā akcentā, teikuma uzspridzināšanā pēdu un rindu galos, vārda – tēla eksplozijā asociāciju un pieredžu laukos.”[4]

      Bez vuordu pasaceitais, storp teikumu paslāptais ir juos styla spylgtuokuo pazeime. Leidzeigi kai skotivis runā, ari Anitys Mileikys dzejā pauze dažreiz ir vierteiguoka i pīpiļdeituoka par īprīšk i piečuok asūšajim vuordim. Jei sovūs tekstūs pamat plošu vītu skaiteituoja iztielei, jei līk myusim byut aktivim, precizuok – interaktivim. Ka jau arhitekturys virzīni gotika, baroks, jūgendstils atrūn sovys projekcejus literaturā, to Anitys Mileikys lirikys sakarā īt pruotā impresionistu gleznys.

      Dyumoka, objekti bez rūbustom i osom konturom, sastynguse šaļts, kura rūsynoj nūskaņu… Dzejneica roda na decibelus, bet vibracejis, ruoda na sevi pasaulē, a pasauli sevī. Cīši nianseitu i subjektivu pasauli sevī, īsajiutūt dažaiduos lūmuos, cieški vin kai atmiņu aprokstūt kaidu sovu nuokūtnis sapynu.

      “klusa i sovaižuoka

        cīši dabiska jei irā

        pazuss.

        jei soka ka tān jei pīkruosuos sorkonys lyupys

      i pasavērs cik irā laiks

        a laika paguojs byus cīši daudz

        i pa itū vysu laiku jai pīdzyma viņ vīns bārns

      a niule jau i mads gotovs

        i rudiņs kai palāks vylks atnese sorkona veina buteli

        i taišni juos pogolmā sasyta

        jei kluseņom miercej pierstu i kruosoj sovys lyupis.

        vys nivīns nagryb kristeit juos jūceiguo bārna.”[5]

        Dzejneica roksta kai ba par seikumim, kai ba kū papala, kai ba niparkū. Tai tys ruodīs nu suoku, jū ir napīrosti. Par buļbu kasšonu, ka juonūpierk motu kruosa, ka nazkas juosoka cylvākim i tt.

      Bet vīnā momentā tu saprūti, ka par dzimtines mīlesteibu var runuot, napīmynūt Latgolys Muoru, a par tyvu cylvāku blokus – bez sūliejimim mīlēt myužeigi i staiguošonys sasadevušim rūkuos mienesnīka gaismā.

      Ka tai, kai jei roksta, ir na tikai originaluok, bet laikam ka i patīsuok.

      „da osoru vīntuleigūs vokorūs

        dzeru syltu meža rūžeņu čaju

        voi vīnkuorši atstuteju golvu pret sausim dalmim

        i leidzeigi cementam sasteiveju.”[6]

        Dzejneica kai ba pažāluoj tūs vuordus, kurus cyti dzejnīki naizmontoj, i ar jim taisa sovus izjiutu breinumus. I tī vuordi ir cīši prīceigi, ka Anita Mileika jūs īvad poezejis pilī, i tī vuordi rauga jai pasceit paļdis, atdareit ar lobu.

      Autore izdzeivoj sovu nuokūtni vairuokūs variantūs, vysus tūs skaitūt par dzejūļtīseigim, nimuozuokā mārā nastresoj par tū, ka itī varianti ir atškireigi. Variacejis nasastreida vīna ar ūtru, tuos ari naglaimoj vīna ūtrai. Cik nanūteikta i aptyva, veļumaina i sensitiva ir juos dzeja, tikpat leidzeiga dreikst laikam byut ari juos dzejis analize.


[1] https://www.lakuga.lv/2011/11/04/mileika/ (skat. 27.03.2023)

[2] https://literatura.lv/lv/person/Anita-Mileika/1098504 (skat. 11.07.2023).

[3] Blinkena A. Latviešu interpunkcija. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2009., 238.–239. lpp.

[4] Skulte I. Sievišķā subjekta konstruēšana Latgales sieviešu dzejā // Dzimtes konstruēšana III (sast. D. Hanovs, I. Jansone, K. Vērdiņš). – Rīga: Avens un partneri, 2015., 29.–30. lpp.

[5] Mileika A. mūžīgā nepārtikusī stirna. – Reiga: Latgolys Studentu centrs, 2015., 44. lpp.

[6] Mileika A. mūžīgā nepārtikusī stirna. – Reiga: Latgolys Studentu centrs, 2015., 45. lpp

Kalenders

Apr
12
Pīk
15:00 Andra Kalinina izstuodis “Klusā ... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Andra Kalinina izstuodis “Klusā ... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Apr 12 @ 15:00 – 16:00
Vuordam “doba” skaidrojūšajā vuordineicā ir div nūzeimis – vysupyrma, tys apzeimej vysa apleik eksistejūšuo uorejū veidūlu ainaviskā izpratnē, pa ūtram, par “dobu” teik sauktys ari kaidys paruodeibys golvonuos eipašeibys, kas varātu izsaceit tūs byuteibu. Reflektejūt[...]