Augusts Egluojs

Autors: Valentins Lukaševičs


Augusts Egluojs (Eglōjs, 1904–1994)


Ciprijans Pokrotnīks pīdzyma cara laikūs, redzēja divus pasaulis karus, pīredzēja  Latvejis vaļsts atjaunuošonu[1]. Šyupeļs jam kuorts[2] Domopolis aba Bierzpiļs pogostā. „Tur, tēva sētā, kopā ar māsām Teklu, Moniku, Mihalinu, Annu un vecāko brāli Pēteri auga un darba tikumu mācījās arī viņš. [..] Beidzis Līdumniekos un Bērzpilī pamatskolu, arī Ciprijans sapņoja par tālāku lidojumu. Bet rocība no 7 ha mazās saimniecības bija tik niecīga, ka lielajai saimei pietika tikai paskopai iztikai. Un tomēr, kad 1921. gadā Rēzeknē atvēra trīsgadīgos skolotāju sagatavošanas kursus, visa ģimene, īpaši māsa Anna, atbalstīja jaunekļa centienus mācīties. Uzģērbis tēva goda svārkus, jo pašam vēl tādu nebija, Ciprijans soļoja pāri Ičas tiltam, cauri divdesmit kilometru garajam Bikovas silam ar maizes un grāmatu sainīti plecos gar Gaigalavu un Dricāniem uz piecdesmit kilometru attālo Rēzekni. Jau krēsloja, kad viņš pieklauvēja pie direktora Kārļa Ādamsona dzīvokļa durvīm.”[3]

      Viesturi vuicēja Alfreds Skroders, kimeju i anatomeju Kārlis Ādamsons, geografeju i vuocu volūdu Krastiņa, etiku i teologeju bazneickungs Pīters Strods, dzīduošonu Nikolajs Vidulejs, a zeimiešonu Francisks Varslavāns.

      Te Ciprijans Pokrotnīks kliust par dzejnīku – presē pasaruoda juo pyrmuo publikaceja, školā nūteik rūseiga literaruo dzeive, jis īpasazeist ar cytim Latgolys dzejnīkim i tt.

      Sovus daiļliteraturys tekstus parakstēja kai Augusts Egluojs.

      Jam rakstureigys garys, plyustūšys dzejis ryndys, kur vuordi sakuortuoti nadaudz nagaideitā, bet harmoniskā seceibā. Kurta īsasprauc Latgolys–Vidzemis pīrūbežys leksika, ari ituos teritorejis specifiskuos realitatis.

      Dzeivuošona Lubuona azara tiuļumā rūn izpausmi, deļ pīvaduma, dzejūlī „Sīna vedēji”.

      „Polsais reits jau laukūs klusūs mūstās,

      Sormas rūtā kotrys zareņš kaist,

      Saule izstīp purpurōtōs jūstas

      Pōri eglem. – Zīmas mygla gaist.

      Uz klōnim jautri rikšoj rinda zyrgu;

      Pa sīna kōrtei tīm ir rogovōs,

      Un pa puišam, „mīzeits” kurim golvōs,

      Skandynoj jī dzīsmas oktavōs.”[4]

      Dzejūļs ir draisks i nūpītns reizē. Tei ir Augusta Egluoja styla sovpateiba – smītīs par bādom i bāduotīs ar smīklim. I itū jis salīk na muoksleigi voi bezgaumeigi, bet saīt dabiski i skaiški.

      Autora dzejūli ir melodiski, jūs raitū ritmu kod nakod puortrauc pauzis vuorsmu vydūs, kurys ir ekspresejai i bumbumbum puorlausšonai.

      1932. godā publiceits Augusta Egluoja dzejūļs „Dzīsme pavasara dzērvem”, kur naporosts, pat eksotisks ir tuo suokums:

      „Klausatēs, kai dzērves klaigoj,

      Lidōdamas prūm aiz taigas

      Tur, kur zīmeļbrīži staigoj

      Tundras klajumūs, kur baigas

      Atskaņ Ladu jyuras šolkas. –

      Kur pēc garōs, tymsōs zīmas

      Saule uzlākuse glōsta

      Zylā jyurā lada prizmas,

      Samojedu bārnim stōsta

      Pōsokas par syltōm zemem”[5].

      1936. godā izīt Augusta Egluoja dzejūļu kruojums „Dzīsmas rudiņa saulei”. Jaunizdūtūs gruomotu recenzents Eduards Smylga roksta: „Volūdas ritms ir gluds, drūšs, bez kombinējumim: „azarsola”, „gaisdzeļmes”, „dzejnīkdzīsmas” un t. t. Eglōjs, kai radzams, sevišku svoru uz atskaņom nalīk, lai gon nu tom naizavaira. Līkās pat, ka jō dažā vītā īlyktu kaidu atskaņu (kur taidas nav), tad ar tū tikai padareitu šōs teišam jaukōs dzīsmeites daudz banalōkas, apdrōztōkas un nabaudamōkas. Apsveicami ari tys, ka Augusts Eglōjs vīnmār palicis uzticeigs sovim dzejas principim – jis nikod nav dzinīs pēc tai saucamōs „mūdes” (dzejā), leidz ar tū arī nav dzinīs pēc lāta efekta, kai tū ir darējis vīns ūtrs myusu dzejnīks, – bravura un ōksteišonōs nav Eglōja dobā. Beigōs vēļ jōpīmiņ, ka Augusts Eglōjs napīdar pi tai saucamīm „daudzraksteitōjim”[6].

      Andris Vējāns 1994. godā roksta: „Esmu šo krājumu lasījis un pārlasījis daudzkārt. Dažādos laikos un dažādās situācijās. Kā lai raksturoju šo dzeju pāris rindkopās šodien?

      Ne no pavasara plūdu brāzmainajām krācēm izaudzis viņa talants. Ne no ievu ziedu reibuma, ne no lakstīgalu knābjiem un ligzdām izlidojušas viņa muzikālās dzejas rindas. Viņa lirika atgādina rudens dzērves, kuru balsis smeldz debesu izplatījumā. Aiznesot uz pleciem, uz spārnu galiem dzimtenes vasaras sauli, lietus un rasas lāses, zvaigžņu un mēnesnieka atspīdumus. Un cilvēku mūžīgās ilgas pēc laimes, pēc neparastiem krastiem un zilgmē gaistošiem apvāršņiem. Mīlestība sāp krūtīs – putniem un dzejniekiem. Vientulība apņem kā dūmaka, kas paceļas no Lubāna klāniem, kad pļāvēji aizbraukuši, bet palikušas tikai siena kaudzes ar jūlija smārdu, ar atmiņām, ar ugunskuriem un siena grābēju un kaltētāju sievu un meiteņu dziesmām.

      Dzejnieks jau neraudina lasītāju. Viņš ir tikai drusku apmulsis šajā rudenīgajā klusumā starp zemi, ūdeņiem un debesīm. Starp paaudzēm, kas nāk un aiziet. Viņš grib apturēt skrejošos mirkļus, aiz saules rieta dziestošās malas vēl cenšas satvert aizejošo dienu.

      Dzejnieka pārdomas, viņa pārdzīvojumi, viņa izjūtas sajaucas ar mūsu domām, sabalsojas ar mūsu centieniem un šaubām. Viņa gaitas mēs padarām par savām. Viņš ar mums – vairākās paaudzēs, jo ir lietas, kam pastāvīga vērtība, kas nenozied ar vienu maiju un neizkaisa savus graudus ar augustu, kurš pazūd ar pēdējām vārpām no rudzu laukiem”[7].

      Kod 20. g. s. 80. godu vydā pošmuojuos pasaruoda pyrmī latgaliskuo atļautuo drukuotuo vuorda osni, dareituoju vydā ir ari Augusts Egluojs. Jis leidzdorbojās Aleksandra Adamāna dzejis kruojuma izdūšonā, publicej sovus agruok napubliceitūs i nu jauna saraksteitūs dzejūļus i tt.

      1991. godā tyka nūpubliceits tuo pat goda rudinī Augusta Egluoja saraksteitais roksts „Par myusu dzymtū volūdu”. Tī jis roksta: „Latgolā vysūs latvīšu bārnu dōrzūs un pamatskūlu pyrmajōs četrōs klasēs mōceibom byutu jōnūteik latgaļu volūdā, vydusskūlu un tehniskūs skūlu vysōs klasēs byutu jōīdola divas mōceibu stuņdes nedeļā augšlatvīšu (latgaļu) volūdai, literaturas un kulturas vēsturei. Ticeibas mōceiba Latgolas skūlōs, dīvkolpōjumi bazneicōs un cyti religiski pasōkumi jōnūtur latgaļu volūdā. Blokus lejaslatvīšu volūdai Latgolā byutu pīškiramas vaļsts volūdas tīseibas ari augšlatvīšu volūdai”[8].


[1] Myuža beiguos dzeivuoja Salaspilī, tī ari apglobuots.

[2] Tāvs Ontons, muote Rozaleja.

[3] Borgs B. Skolotājs un rudens saules dziesminieks // „Karogs”, 1974., Nr. 10.

[4] Eglōjs A. Sīna vedēji // „Straume”, 1935., Nr. 10.

[5] Eglōjs A. Dzīsme pavasara dzērvem // „Straume”, 1932., Nr. 1.

[6] Smylga E. Grōmotu apskots // „Sauleite”, 1936., Nr. 11.

[7] Vējāns A. Augusts Eglājs – vārds Latgales kultūrā // „Labrīt”, 04.10.1994.

[8] Eglojs A. Par myusu dzymtū volūdu // „Mōras Zeme”, 05.10.1991.

Kalenders

Apr
12
Pīk
15:00 Andra Kalinina izstuodis “Klusā ... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Andra Kalinina izstuodis “Klusā ... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Apr 12 @ 15:00 – 16:00
Vuordam “doba” skaidrojūšajā vuordineicā ir div nūzeimis – vysupyrma, tys apzeimej vysa apleik eksistejūšuo uorejū veidūlu ainaviskā izpratnē, pa ūtram, par “dobu” teik sauktys ari kaidys paruodeibys golvonuos eipašeibys, kas varātu izsaceit tūs byuteibu. Reflektejūt[...]