Autors: Valentins Lukaševičs

Jezups Macilevičs (1805–1872)

Jezupu Macileviču vaira zynom ar uzvuordu aba pavuordi Macilevičs, bet cyti jū laikam tymūs laikūs sauce ari par Mačuļski, Mačuli, Madžuli i tt. Cyti par Jezupu, a cyti par Juzefu, Jozefu.

Vysbīžuok juo uzvuordu roksta Macilevičs, bet ir ari ka Maculevičs^[1].

Bazneikunga Jezupa Macileviča saraksteituo „Pawujciejszona un wyssajdi sposobi..” ir bīza gruomota, kurā beletrizeitā veidā dūti vysdažaidnuoki padūmi – suocūt nu kasdīneigi saimistiskim i da religiski dzeivisziniskim.

Literaturviesturnīks Meikuls Apeļs Jezupa Macileviča „Pavujceišonu..” skaita par pyrmū rikteigū praktiska satura gruomotu latgalīšu volūdā.

„Pyrmōs pasauleigōs grōmotas latgalīšu izlūksnē (latgalīšu gramatikas un vōrdneicas) iznōk jau 18. g. s., bet tōs dūmōtas goreidznīkim – pūlim, navys latgalīšim. Latgalīšu bārnim gon dūmōtas ari 18. g. s. iznōkušōs ābeces (pyrmō ābece iznōce 1768. g.), bet ābecēs uzjemtīm praktiska satura rokstim nalela vērteiba. Plašom latgalīšu laseitōju masom dūmōti praktiska satura roksti nōk klajā 19. g. s. 30.–50. godūs. Tai, 1832. g. iznōk bkga Jezupa Akileviča „Eysa mociba ap audziszonu biszu”. Apskotamais temats grōmotā izsmeļūši un litdereigi apstrōdōts un grōmotā snāgtī padūmi bitinīkim var nūdareit ari šūbreid. 1849. g. iznōk bkga Mik. Jackeviča „Gromota da zynoszonas pisaturejszonas – draudzeijbu, way pawujciejszona kay wajag dzierszonu porstot un nu Brandiwin dzierynia way cyta stypra atjyukt”, bet 1859. g. bkga A. Beļska „Ejsa mociejba diel paskubinoszonas Tyciejgu ļaužu da aizaligszonaj brandiwina, roma un araka.”

Tūmār šom laiceiga satura grōmotom pōrejūša vērteiba. Eisti pamati latgalīšu laiceiga satura rakstnīceibai teik lykti ar bkga Jezupa Macileviča dorbu „Pawujciejszona un wyssajdi sposobi diel’ ziemniku latwiszu”, kura nūdrukōta 1850. g. un ir na tikai plašs (328 lp.), bet ari kuļturvēsturiskā ziņā seviški interesants dorbs.”^[2]

Oskaru Seikstu jau studeju godūs cīš interesēja taišni Jezupa Macileviča gruomota „Pawujciejszona un wyssajdi sposobi..”  (1850).

„Kab vystyvuok daītu „Pavuiceišonys” byuteibai, pyrmaileiga nūzeime nav juopīškir ni kulturviesturiskajam, ni sociali politiskajam, ni kaidam navīn cytam īlykumam, raugūt dorbu kai bezizmāra zeči pīmierēt vysaidom zynuotnem i konjunkturom. Pareizuok byutu atkluot „Pavuiceišonu” kai pavuiceišonu. I pasavuiceišonu. Itei tautologeja ītver sevī atziņu par gruomotu kai iņtencionalu saikni storp autoru i skaitinīku (komunikatoru i percipientu). Svareigi apsavērt, kai didaktiskā dorbā pasnāgta pavuiceiba, kaidom metodem samozynuota skaitinīka receptivuo pretesteiba, kaidu taktiku lītoj Macilevičs, kod juo i zemnīku redzīni ir kardinali atškireigi.”^[3]

Analize par Jezupa Macileviča „Pavujceišonu” ītylpynuota Oskara Seiksta i Valentina Lukaševiča romanā „Valerjana dzeive i redzīni”, kur ar šuo teksta paleidzeibu konstrueits dažaidū stylu kaleidoskopiskums, kai ari veiduots romana viesturiskais dziļums.

Jezups Macilevičs (kai kulturzeime i  svoreigs atskaitis punkts latgalīšu kulturā) pasaruoda ari Valentina Lukaševiča dzejūlī „Navar gribēt navarūt..”:

     „nūkreit kūkim lopys

     pūstumūs aizpyuš

     palīk zuole malna

     bosys kuojis dzērvei

     munys taipoš

     gugatū gugatū

           gugatū gugatū

                gugatū gugatū

     Macilevičs ar Jamontu nalosa Baļmontu

     čupinej čupinej rūkā naz kū

     ū naz kū kū ta kū ta

     hhh daža Mantefeļs nazyna

     kurū vysi pazyna

     bet piečuok padzyna”^[4].

Jezupa Macileviča „Pavuiceišonys” volūda bolstuos iz Dīnvydlatgolys gramatiskajom formom. Pamatā ir autora stuostejums, kuru dzeiveleiguoku i tuo laika cylvākim saprūtamuoku padora īdūmuotu personažu dialogi.

Jezupa Macileviča „Pavuiceišonā” ir tai, ka gūdeigais, izgleituotais Puovuls Zeiza atbiļd iz skūpuo, naizgleituotuo Jākuba Pontaga vaicuojumim^[5] i taidā veidā paleidz vaicuotuojam izakuļt nu dažaidom kibelem i atrast lobuokūs rysynuojumus.

Vīns nu dialoga autorim ir izgleituotuoks, ūtrs naveižeiguoks. Bet nasajiut, ka tys gudruokais ir īdūmeigs nu sovys gudreibys, a tū mozuok gudrū mūka skaudeiba, ka dialoga ar jū vediejs ir puoruoks par jū. Pavuiceituojs pavuica ūtram lobu gribādams, pavuicamais prīcojās, kai giust leluoku praktisku lobumu voi spylgtuoku gareigū gaismu.

Dīnvydlatgolā (it eipaši Kruoslovys i Dagdys apleicīnē) populars ir uzvuords Pontags, ir ari sādžys^[6] ar itaidu nūsaukumu.

Parkū rakstnīks Jezups Macilevičs tam sovam vucyngolvai ir izavieliejs taišni taidu uzvuordu? Drūsai tys nav zynoms, bet, varams, partū, ka beja taids iedīņs pontags (pontāgs), kuru daudzi skaiteja par vacmūdeigu, sprostu i nauzsmolcynuotu.

Pontags beja pavasara iedīņs. Skuobāti kuopusti, suoleiti ogūrki ir izabeiguš ci atbuoduši, a sviežu duorzuoju i ūgu laiks vēļ nav daguojs. Pontags beja Jura dīnys, ari pīguļnīku iedīņs. Suoteigs, tikai nu produktim, kuri beja kotra zemnīka sātā. Pat namuokuļs var vīgli pagataveit i nikuo eisti tī navar sabūjuot.

Kai izasorguot i lečeitīs nu trokumsārgys? Kai pareizi skuobēt kuopustus? Kai sadaleit dorbus sātā? Voi var atjiukt nu brandiņa narimteigys dzeršonys?

Par itom i cīši daudzom cytom lītom ir raksteits i skaidruots 19. g. s. vydā izdūtajā Jezupa Macileviča gruomotā, kuru niulejūs laikūs eisi vīnā vuordā sauc „Pavuiceišona”.

     Jezups Macilevičs vuicējēs Izvoltā, tod Kruoslovys gareigajā seminarā. Piec tuo pabeigšonys beja vikars Osyunā, prāvests Kaunatā, Landskoronā, Feimaņūs, Dricānūs, Dukstigalā, Rēzeknē, Pyldā. „1871. godā ar stypri sabūjōtu veseleibu apsamat Ludzā, kur 1872. goda 15. janvarī mērst. Kopa vīta nav zynoma – bazneicas dōrzs vai kūpejī kopi.”^[7]

     Ar Ontona Kūkoja leidzdaleibu pi Ludzys katuoļu bazneicys tyka pastateits pīminis akmiņs Jezupam Macilevičam i juo gruomotai „Pawujciejszona un wyssajdi sposobi..”.

^[1] Bulindža T. Jezups Macuļevičs // „Mōras Zeme”, 31.01.1990.

^[2] Apeļs M. Pyrmō pasauleigō grōmota latgalīšim // „Straume”, 1933., Nr. 6.

^[3] Seiksts O. Krauda // Pagrauda. Jaunūs autoru kūpkruojums. – Rēzekne: Latgolas Kulturas centra izdevnīceiba, 1999., 111. lpp.

^[4] Dzejas dienas 2001 – Daugavpils: Daugavpils pilsētas dome, Daugavpils rajona padome, 2001., 13. lpp.

^[5] Apeļs M. Pyrmō latgališu kalendara 70 godi // „Latgolas Škola”, 1932., Nr.10–12.

^[6] Zynomuokī drūši viņ ir Pontagi (Pontogi), kuri aiz Ezernīkim ceļā iz Škauni.

^[7] Bulindža T. Jezups Macuļevičs // „Mōras Zeme”, 31.01.1990.