Jezups Pūrmalīts

Autors: Valentins Lukaševičs


Jezups Pūrmalīts (1927–1989)


Jezups Lelis (ari Leļs) pīdzyma Kuorsovys pusē, Pūrmaļu dzeraunē. Kai tū darejuši daudzi latgalīšu literati, sovys dzymtuos vītys nūsaukumu pajiems sev par pseidonimu.

      Tys kur ta ir pseidonims, a kur ta i nav. Jau seņūs laikūs cylvāki kaidu īsauce pa juo dzeivis vītai – Pontys Evagrejs, Asizis Francysks i tt. I na tikai tai beja tuoluos zemēs i ar slavenim cylvākim. Ari Latgolā agruok kaidu īsauce pa vītai, kab atškiert nu cytim – Rykovys Donats, Garanču Marise i tt.

      1966. godā Latgaļu izdevnīceiba Vuocejā izdeve Jezupa Pūrmalīša pyrmū eisuos prozys kruojumu „Ar lukturi”. Juoņs Klīdzējs par itū gruomotu roksta: „Šō krōjuma stōstus un noveles losūt, tei nav tikai skumeiga smeļdze, kas laseitōja stuņdes padora krōšņōkas. Nu grōmotas loppusem laseitōju apstōj Cacuļs, Vinca, Tumašs, Paulina, Gedris, Zepka, Juškīne, Sylāni, Goreiši, Mečs, Otiks, Diervu Onupris, – šys vyss gleznainūs, vīnreizejūs cylvāku un roksturu pulks – ar sovom izdareibom, runom un dzeives filozofijom. [..] Autors ar šū grōmotu naapšaubami pīrōda, ka ir „dzimis” virtuozs stōsteitōjs un fabulas vejējs. Volūda un izasaceišonas leidzekli jam kolpoj bez pretesteibas. Ūtrkōrt, jō stōstējumā un tālōjumā var just gargobolnīka elpu. Tys nūzeimoj, ka jys varātu raksteit romanus, spātu laseitōju turēt saspryndzynōjumā.”[1]

      Parodeja, reizē ari smolka ironeja par patriarhalū pasauli ir itymā kruojumā stuosts „Kūka zōdžs”.

      Tys ir stuošks par divim bruolim tyuli pi četrudesmit – Klimašu i Tumašu. Obi ir leli sovpatni, vacuokais (Klimašs) ir preciejīs, jam aug divi bārni.

      Reiz piec sīna pļaušonys obeji bruoli īt car dzerauni, apsastuoj pi nazkaidys sātys, iļgi apsprīž, cik slikši, ka iz jumta škūrstiņs, nu kura atdrups cegla gobols. Puorrunoj jī ari daudz kū cytu.

      Jūs nūpietej ituos sātys saimineicys jaunuokuo muosa Paulina. Radinīki jai piečuok izstuosta, ka: „Sīva tur nikō navar bez atļōves, i kū obeji brōli nūsoka, tys ir. I obeji jai kotru reizi preteimā kai vīns – eists kūka zōdžs naboga sīvītei: valk īškā mīsā i dvēselē navys uz reizes nūkaudams, bet dylynōdams pa mozeitei vīn, cikom nivīns cylvāks vairs itō navarātu izturēt”[2].

      Obi bruoli ir tik naškirami, ka cylvāki jūs uztver kai vīnu vasalumu – Sipaceņu Divjyugu. Tumašs žālojās bruoļam, ka sīva moz struodoj, ka izalīk slyma. Kod obi atīt iz sātu, redz, ka daudzi dorbi nav padareiti, tai kai Klimaša sīva guļ gultā ar suopūšu golvu. Piec puors nedeļom sīvīte nūmierst. Tān bruolim daīt dareit ari tūs dorbus, kurus dašam darēja itei sīvīte. Tuo rezultatā saskaņa obu bruoļu storpā pazyud, aizdūmeigums i īgnums niu volda jūs attīceibuos.

      Bāgūt nu saspryngtuos sātys atmosferys, Tumašs suok apmeklēt večerinkys. Pyrmajā balleitē treis dāmys atsoka jam deju, a tod Tumašs izlyudz tīpat sūpluok iz gaņkom sādūšū Paulini. Jei ar prīku pīkreit puiša aicynuojumam, tai jī īpasazeist.

      Par Paulini cylvāki ari runoj, ka jei ir jūceiga. Dažaidu, stuosta viesteituoja izstuosteitu i nūklusātu, apstuokļu dieļ Paulinei dašam nav izadevs sameklēt sev veiru.

      Tumašs izreiz piec īpasazeišonys ar Paulini ir pacyluotā gorastuovūklī, bet ar laiku jū suoc puorjimt bailis. Pauline uzstuoj, ka Tumašam tiuļuokajā laikā ir juoizsprīž, voi jis gryb jū precēt voi nā – jei cytaižuok ar jū vairs nasasatiks! A Tumašs beistās preceitīs. Jis izdūmuoja, ka nimoz naolkst byut pracāts veirs!

      Vacuokais bruoļs pa tū laiku beja padzierdiejs par Tumaša gaitom, nūlem ar sovu bruoli izarunuot i salabt. Tai ari nūteik. Nuokamā svātdīnē obi bruoli bazneicā sateik Paulini, paaicynoj jū sovā lineikā kaidu gabaleņu pabraukt. Tumašs ir lepns, ka juo bruoļs ir tik galants, ka prūt tik smolki apsaīt ar sīvītem. Tān obi bruoli doncynoj Paulini večerinkuos, obi divi piečuok jū pavoda iz sātu.

      I Klimašam īsapateik Pauline! Kaidu vokoru Tumašs izsprīž, kai jam izavaireit nu Paulinis ultimata – jis sovam bruoļam īsoka apprecēt Paulini. Piec nailgys sarunys Klimašs tam pīkreit. Jī obi brauc lyugt Paulinis rūku – Klimašs kai jauničs, Tumašs kai svuots. Pauline par bruoļu lūmu maiņu ir izbreineita, bet šaļti piečuok pat prīceiga par itaidu nūtykumu pagrīzīni – „golu golā vēļ byušu tykuse pi veira, navys pi taida susura”[3].

      Tai atraits Klimašs daboj sev jaunu sīvu. Obi bruoli ir prīceigi, ka sātā otkon ir saimineica, ka tān kasdīnys dorba sūļs jim byus vīgļuoks.

      A jau pyrmajā reitā piec kuozu nūteik puorsteigums.

      „Tōļōk Tumašs napagyva izdūmōt, un jō skots palyka sasalis pi aizkora, aiz kura smogi sōka brakšēt gulta. Nu turīnes izleida Paulina kraklā, sōrta, rasna un spēceiga, sajauktim motim un dusmeigu seju.

      „Kungs žēleigs! tu vēļ pa gultu stibnej!” jei īsabļōve, un Tumašs nu bailem izlēce vīnōs yuzōs jōs prīškā nu gultas taisns kai soldots. „Kaidas kōzas vēļ tu šudiņ gribi te gūļōt?” Tyuleit marš gūvu slauktu! Es tev brōleit, parōdeišu svātdini!”

Tō jei tūmār napagyva izdareit, jo Tumašam pēški vairs nabeja vaļas skateitīs. Ar vīnu rūku pakēris bikses, ar ūtru slauktivi, jys izmuka nu ustobas un metēs uz klāvu.”[4]      

Vīgļuok naīt ari Paulinis jaunajam veiram!

Jezups Pūrmalīts sacerēja fabulys, daudz raksteja dzejūļus. Itys taids jam tipisks –„Orōja lyugšona”.

      „Kū vysai šai ciļtei Tu nūlicis, Dīvs,

Tū sevī pošā es jyutu:

Art teirumus, ari vystukšōkūs,

Ni myužam maņ nabyus par gryutu,

      Un cerēt – reiz leigōsīs labeibas lauks,

      Kur tagad ir vacaine plaša.

      Vairs naatstōs mani pat svātdīnē

      Nu jaunim sējumim dvaša.

Lai Tovā ir ziņā, voi svēteisi Tu

Ikkotru gōjumu gryutu!

Tik nadīnā ticeibu napajem! –

Lai myužam seiksts orōjs es byutu!”[5]

      Jezups Pūrmalīts na tikai raksteja daiļdorbus latgaliski, bet cīši nūpītni itū volūdu ari pieteja. „Jō doktora disertacija „Latgalīšu dialekta vīta baltu dialektu vydā” (aizstōvāta 1961. g.) ir veļteita Latgolas izlūkšņu vēsturei un fonologijai. J. Lelis publicējis daudz vērteigu rokstu par latgalīšu literarū volūdu, par Latgolas izlūkšņu fonetiku, fonologiju un morfologiju.”[6]


[1] Klīdzējs J. Latgolas teiksmainōs eistineibas grōmota // „Dzeive”, 1967., Nr. 81.

[2] Pūrmalīts J. Pi tylta // Pūrmalīts J. Ar lukturi. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1966., 26–27. lpp.

[3] Pūrmalīts J. Pi tylta // Pūrmalīts J. Ar lukturi. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1966., 54. lpp.

[4] Pūrmalīts J. Pi tylta // Pūrmalīts J. Ar lukturi. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1966., 56. lpp.

[5] Pūrmalīts J. Orōja lyugšona // Kursīte J., Stafecka A. Latgaliešu literatūra. Mācību līdzeklis. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1995., 215. lpp.

[6] Breidaks O., Kursīte J. Jezupa Leļa pīmiņai // „Mōras Zeme”, 15.12.1989.

Kalenders

Apr
12
Pīk
15:00 Andra Kalinina izstuodis “Klusā ... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Andra Kalinina izstuodis “Klusā ... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Apr 12 @ 15:00 – 16:00
Vuordam “doba” skaidrojūšajā vuordineicā ir div nūzeimis – vysupyrma, tys apzeimej vysa apleik eksistejūšuo uorejū veidūlu ainaviskā izpratnē, pa ūtram, par “dobu” teik sauktys ari kaidys paruodeibys golvonuos eipašeibys, kas varātu izsaceit tūs byuteibu. Reflektejūt[...]