Juoņs Klīdziejs

Autors: Valentins Lukaševičs


Juoņs Klīdziejs (Klīdzējs, 1914–2000)


Juoņs Klīdziejs pīdzyma natuoli nu Sakstagola. Vyslatvejis slavi dabuoja Ūtruo pasaulis kara godūs ar sovu latviski saraksteitū romanu „Jaunieši”. Ūtru reizi nazkas taids nūtyka 1992. godā, kod lelys tautys masys nūsavēre Juoņa Streiča kinu „Cylvāka bārns”.

Suoc Juoņs Klīdziejs sovu literata ceļu ar dzejūlim, zynomuokais nu tīm ir „Bryunaceite”.

      „Pādejū te dzīsmi dzīžu,

      Ilgi dzīžu tū.

      Pajemu leidz tovu zīdu,

      Ceļam dōvōtū.

      Ilgi mani, bryunaceite,

      Naredzēsi vairs…

      Kas lai zyn, kū tōlas dīnas

      Svešumā maņ dūs?

      Draugs, byus dzīsmeņa maņ vīna

      Skumūs vokorūs.

      Ilgi mani, bryunaceite,

      Naredzēsi vairs…

      Snīgs byus apsnidzis tū cīmu

      Naktī vātrainā.

      Aizbrisšu es pa zīmu

      Svātku vokorā.

      Ilgi mani, bryunaceite,

      Naredzēsi vairs…”[1]

Vuocu laikūs beja gazetys „Daugavas Vēstnesis” atbiļdeigais redaktors, tod devēs trymdā.

Juoņa Klīdzieja trymdā latgaliski publiceitī stuosti ir cīši patriotiski[2], varūneibys i pošaizlīdzeibys pylni, aicynoj iz vīnuoteibu.

Francis Trasuns kai politikis idealizeitā veidā attāluots juo stuostā „Sakstagolīts”.

Juoņa Klīdzieja daiļradis pietneica Ilona Salceviča roksta: „Vairāki Latgales autoru un Latgalei veltīti trimdas romāni izdoti latviešu literārajā valodā, un te vispirms jāmin J. Klīdzieja romāni. Dzimtā Latgale J. Klīdzieja darbos nereti parādās, skatīta cilvēka bērna acīm, un tas ir brīnišķīgi lirisks un smalks, gudra humora pilns stāstījums par 20. gadu Latgales zēna vai meitenes izjūtām, vērojot apkārtējo pasauli, grūto, bet rāmo un stabilo zemnieku dzīvi, tā ir zēna draudzība ar ļoti stipro un gudro vectēvu. Jāņa Klīdzieja aprakstīto cilvēka bērnu visbiežāk sauc Boņuks jeb Bonifacijs Pāvulāns („Cilvēka bērns”), bet tā var būt arī Milce Salāne („Dāvātās dvēseles”). Šajos romānos savijas, krustojas un sastopas daudzi, turpat vai visi J. Klīdzieja daiļrades motīvi, tēmas un raksturīgākie tēli. Visā skaistumā te mirdz latgaliešu literatūras raksturīgākais tēls – Latgales lauku sēta – iekopta, izveidota, joprojām grūtā, bet ražīgā un svētīgā darbā sastrādājama”[3].

Zemnīka dzeive ir nasaraunomi saisteita ar zemi. Attīksme pret zemi kai pret materialu vierteibu (jei naļaun nūmiert bodā, kū vaira zemis, tū boguotuoks tu esi) ir pīdzeivuojuse byutiskys izmainis.

Juoņs Eļksnis, komentejūt Juoņa Klīdzieja gruomotu „Guojputnu dzīsme”, pīvierš viereibu vīnai metamorfozei: „J. Klīdzieja grāmata ne tikai spēcīgi ataino trīsdesmito gadu Latgali, bet neviļus ļauj to salīdzināt ar šodienīgo. Klīdzieja stāstos blīvi apdzīvotajā Latgalē no kalna uz kalnu skan cilvēku balsis un atbalsis, rosīgā darba skaņas, no katras sētas plūst liels vitalitātes spēks, kas iet pāri visām malām un ietiecas kaimiņnovados. Šodien Latgale cilvēciski un darbības (darba) iespēju ziņā iztukšota”[4].

1969. godā periodiskā izdavumā „Dzeive” Juoņs Klīdziejs deva šaidu latgalīšu trymdys daiļliteraturys izviertiejumu:

„Gribīs saceit, ka vyspōri myusu dailliteratura ir cīši vōja. Ni myusu proza, ni dzeja nasatur taidā līminī, par kū piec školys mārauklom varātu likt atzeimi pylnu – 3. Vīneigais dorbs, kas sasnādz prozys dorba gaumis un mōkslys mārauklys nasenejūs godūs, ir Jezupa Leļa stōstu un noveļu krōjums „Ar lukturi”. Tam var likt 4 ar pļusu. Myusu dzejis vairums ir tikai škoļnīcisku burtneicu līminī kai formys, tai satura ziņā. Gryuši saprast, kai cylvāki var godu desmitem turpynōt raksteit pantus un ni druponys napīsamōceit nu jauna. Mōceitīs var, losūt lobys dzejis paraugus un dzejis teoreju. Paraugu ir gona myusu pošu latvīšu dzejā. Ari teorejis grōmotys ir pīejamys latvīšu volūdā. Bet cylvākim, kurūs dzejis spāks viļņojās kai jyurys, taidys seikys lītenis kai poezejis teoreja voi jaunys dūmys pamekliešona un pasamōceišona nu cytim naīt ni prōtā. Tai jī turpynoj leigōt sovu „jyuru” vacajā iudiņa spanī. Myusu, latgaļu, rokstu styprō daļa nav dailliteraturā, tys ir, ni dzejā, ni prozā.

Myusu eistais izteiksmis un kompeteņcis spāks ir monoms publicistikā, atziņu esejā, zynōtniskōs, volūdys, kulturys un viesturis apcerēs, un grōmotōs, kai ari atmiņu literaturā. Šymūs laukūs myusim ir autori, kurus var likt sūplok lobōkajim latvīšu un cytu tautu autorim. Preteji myusu dzejdarim un stōstu raksteitōjim, šī zynōtniskōs, volūdys, kulturys, viesturis, atziņu un atmiņu rokstu un grōmotu autori ir izgleitōti, daudz mōcejušīs ari piec sovu akademiskūs gradu īgiušonys, ir studiejuši par lītom, par kū jī runoj un grib runōt un raksteit”[5].

Juoņs Klīdziejs ir vīns nu cīši ratajim latgalīšu literatim, par kura dzeivi i daiļradi ir saraksteita gruomota. Tei ir Ilonys Salcevičis „Saucējs. Apcere par Jāni Klīdzieju”, kura izguoja 2012. godā serejā „Personība un Daiļrade”. Gruomotā skrupulozi analizeita Juoņa Klīdzieja dzeive i daudzpuseiguo darbeiba, akcenteitys lītys, kurys laseituoji cieški viņ nav pamaniejuši. „Patiesībā Jānis Klīdziejs latgaliski ir uzrakstījis vēl mazāk, nekā pieņemts domāt. Gandrīz visi īsprozas grāmatā „Debešu puse” ietilpinātie darbi ir sarakstīti, lielākā daļa arī iespiesti kopnacionālajā latviešu valodā. Ar autora atļauju un piekrišanu tos latgaliskojuši P/s Latgaļu izdevnīceiba darbinieki. Tātad no „Cilvēka bērna”, šī vislatgaliskākā darba, pats autors latgaliski nav uzrakstījis ne rindas, arī stāstu „Golvonī roksti” un „Debešu puse” nē. Patiesībā arī krietna daļa J. Klīdzieja pirmajā īsprozas krājumā „Gōjputnu dzīsme” ietilpināto darbu sākotnēji bijuši publicēti kopnacionālajā latviešu valodā, piemēram, lasītāju (un radioklausītāju) tik iecienītais „Zalta kristeņš” ar tajā ietverto dziesmu par Brūnacīti pirmpublicēju piedzīvoja kā „Benedikta armonika” žurnālā „Sējējs” 1938. gadā.”[6]


[1] Klīdziejs J. Bryunaceite // Latgalīšu dzejas antologija (sast. V. Valeinis) – Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 2001., 155. lpp.

[2] Klīdziejs J. Seši kolni // Klīdziejs J. Debešu puse. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1968.

[3] Salceviča I. Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904–2004 – Rīga: Zinātne, 2005., 125. lpp.

[4] Zeile P. Divu grāmatu prizmējumā // „Karogs”, 2005., Nr.9.

[5] Rakstnīks un laseitōjs. Miķeļa Bukša saruna ar Jōni Klīdzieju // Olūts.9. Literaturys almanahs (sast. A. Viejāns, P. Zeile). – Rēzekne: Latgolys Kulturys centra izdevnīceiba, 1999., 229. lpp.

[6] Salceviča I. Saucējs. Apcere par Jāni Klīdzieju – Rīga: Zinātne, 2012., 113–114. lpp.

Kalenders

Apr
18
Cat
12:00 Latgolys dīna @ Vacsalīnys muižys piļs
Latgolys dīna @ Vacsalīnys muižys piļs
Apr 18 @ 12:00 – 14:00
Latgolys dīna @ Vacsalīnys muižys piļs
19:00 Grupys “Galaktika” albuma prezen... @ Aizkrauklis kulturys centrs
Grupys “Galaktika” albuma prezen... @ Aizkrauklis kulturys centrs
Apr 18 @ 19:00 – 21:00
2024. gods zīmā i pavasarī – nu janvara da apreļa – popularuo šlagermuzykys grupa “Galaktika” dūsīs Latvejis koncerttūrē, kurys laikā tiks prezentāts ari jaunais albums “Mums pieder tik daudz”. Koncerti nūtiks gondreiž vysu Latvejis piļsātu[...]