Autors: Valentins Lukaševičs

Leonards Latkovskis (1905–1991)

Leonards Latkovskis ir filologs, folklorists, kulturviesturnīks. Tys atstuoj īspaidu iz juo daiļliteraturys tekstim.

      Leonards Latkovskis autobiografiskūs stuostu gruomotuos „Dzymtōs zemes ļaudis” (1. daļa 1966. godā, 2. daļa 1983. godā) izstuosta, atstuosta, izskaidroj daudzys lītys. Vysu pastuosteit nav īspiejams, partū autors atlosa tū, kas jam ruodīs nūzeimeigs, kas propūlst i kū vāg pīfiksēt, kas jam, a mož i cytim interesants.

      Voi nav grybeišonys zynuot, kai agruok cylvāki meklēja sev tūs, ar kū īt dzeivi kūpā?

      „Uz precēšonūs myusu ļaudis vērēs ļūti nūpītni, jo tei beja dūmōta vysam myužam, tōpēc uz tū navarēja vērtīs vīglprōteigi. [..] Sīvas meklēšona beja svoreiga līta, jo, kai tāvs saceja: vajaga meklēt īlōpu pēc drēbes. Tys zeimoj, lai sīva atbylstu veira monta stōvūkļam un īvēreibas ziņā. Jys saceja: vajaga vērtīs, ka byutu nu lobu ļaužu, ka byutu vasala, saticeiga un strōdeiga. Taitod vysumā goreigōs voi moraliskōs īpašeibas tyka lyktas pyrmajā vītā. Seviški tyka uzsvārts, lai byutu kōrteigu ļaužu voi ari lobu ļaužu, lai ar sīvas rodim nabyutu streidu, plēsšonōs un lai nabyutu kauna ar jim sasatikt. Precejūtīs divi gimenes vīnojās kūpā un veidoj vīnu radnīceibas vīneibu. Sīvas brōli un mōsas nōk paleigā, šōs divi gimines kļyust saimnīcyski un moraliski styprōkas. Un tai ka taids atbolsts var nōkt tikai nu kōrteigim ļaudim, tōpēc ari vērēs, lai leigova nōktu nu stypras un īcīneitas gimines. Sova gūda sorgōšona beja svāta līta, jo cylvāks bez gūda tyka zamu vārtāts. Tōpēc jaunatnei nasaklōja staigōt apkōrt pa nakti un kļyut par volkūtnim un nakts staigulim. Blokus lobai slavei un īvēreibai sovā apkōrtnē nu leigovas, kai jau mynāts, tyka praseits, lai byutu vasala, spēceiga, saticeiga, tys zeimoj, lai nabyutu napaklauseiga, ītīpeiga, voldūneiga un lai nabyutu gulātōja, bet byutu strōdeiga. Daudzi cylvāki sovu slimeibu slēpe, jo slimeibu uzskateja kai nagūdu un slymai jaunai meitai nabeja izredzes apsaprecēt. Bīži vīn peļšona nūtyka ikš tam, ka tyka uzrōdeita jaunai meitai kaida kaite voi slimeiba. Jo jau par kaidu pasaceja, ka jei ir slyma, tod jōs liktiņs ar tū beja apzeimūgōts: nabeja izredzes apsaprecēt, jo nivīns veirs jau naīs sev jemt slymu sīvu.”^[1]

      Leonarda Latkovska atminis ruoda skaudru, eistu agruokūs laiku realitati. Nu myuslaiku skotu punkta daudzi kas var ruodeitīs nasaprūtams, ari napījamams, bet autora, kai zynuotnis cylvāka, stuostejums ir objektivs, bez pīkuortuojumim i izskaistynuojumim.

      Leonarda Latkovska itymuos atmiņu i puordūmu gruomotuos ir daudz varūņu, bet golvonī ir juo muote i tāvs.

      „Tāvam beja sovaida, varātu saceit, mistiska cīneiba un gūdbejeiba pret kuru kotru dzeiveibu. Tys ir taisneiba, jys pats kōve sātas dzeivnīkus, kod beja vajadzeiba: kaidu vušku voi jāru vosorā, voi agri pavasarī kaidu talānu, voi syvānu, voi sītolus rudiņūs, kod vīnmār atnōce kaimini paleigūs. Bet ari tū jys dareja ar lelu nūpītneibu un religisku dīvbejeibu. Kai prīsters uz upera izdareišonu jys īprīkš pavadeja breidi klusumā, sevī nūgrimis. Tikai vīns Dīvs zyna, kū tāvs tamūs breižūs dūmōja, varbyut jys skaiteja lyugšonu, jo kotru reizi tyku nūvārōjis, ka pyrms kaušonas ar tū pat nazi tāvs vērs kaunamō lūpeņa nūvylka krysta zeimi. Verūtīs tāva nūpītnajā sejā, maņ lykōs, ka tur beja izsaceits: „Tam tai ir jōbyut. Cytaidi tys šūreiz navar byut.”

      Nacīneigi un cītsirdeigi tāvs naizaturēja ni pret kaidu dzeiveibu un tōpēc jys nasaceņte tū iznycynōt. Pīmāram, kod kambarī sōka pasarōdeit vairōk peļu, tod tur par nakti atstōja kaču. Dzeiveiba poša ītur leidzsvoru, vīna suga ītur leidzsvoru ar ūtru bez cylvāka īsajaukšonas. Kaidu slostu likšona un mechaniska dzeiveibas iznycynōšona tāvam beja sveša. Kod rudiņūs, zōrdus nūjaucūt un labeibu sanasūt rejā, voi teirumā zam labeibas gobonom beja īsapyrynōjušas peles, nasaceņte tōs iznycynōt, kai daži dareja: ar lelim sokumim dzynōs pakaļ mozam un naaizsorgōtam dzeivnīceņam, kas nōves bailēs meklēja, kur pasaslēpt, pat leida zam kōrteņas voi atspaida. Tāvs napīgrīze tom peleitem nikaidas vēreibas. Tōs pošas sabāga sovōs olōs. Kod kaids īsaminēja, ka peles vajagūt nūsist, tod tāvs saceja: „Vysim vītas gona.” Tamūs vōrdūs beja izsaceita jō dzeives filozofija: Dzeiveiba ir Dīva radeita, un tei kotram ir dōrga, kotra dzeiveiba ceņšās sevi uzturēt, un tys, kas dzeiveibu ir devis,  ir ari devis pīteikūši vītas tai un īstōdejis kōrteibu.”^[2]

      Patriarhalajā pasaulē cylvākim ir styngri nūteiktys lūmys. Tys atsanas gon iz lāmumu pījemšonu i izpiļdi, gon nūteiktim dorbu veidim i tt. Semiotiski tū pasauli reprezentej golds. Tradicionaluos kulturys sātā tei nav utilitara mebeļa, bet ir ar ontologisku nūzeimeibu apvelteits prīškmats.

      „Kai cytōs latgaļu ustobōs, tai ari tāva sātā golds beja svāta vīta, leidzeiga olturam. Golds beja cīneiga vīta, un par tū nabeja ni jūku, ni laika kavēkļa. Golds tyka skaiteits par sātas saiminīku, kai tys ir izsaceits pazeistamā meiklē: mežā dzimis, mežā audzis, atnōk uz sātu par saiminīku. Atminējums: golds. Teišam golds ir sātas saiminīks. Golds beja kolpōjis vairōkom paaudzem, un tys beja kaut kas nu myužeibas. Pi golda vajadzēja izaturēt ar cīneibu; jo kaids nacīneigi izaturēja pi golda: jo sōka trūkšņōt, dauzeitīs, smītīs, tod taidu atstateja nu golda un syuteja āstu uz bluča, pi cepļa. Mozim bārnim vyspōri ēst deve pi cepļa, uz lela bluča, lai jī ar sovu blēņōšonūs un jautreibu naparōdeitu goldam nacīneibu.”^[3]

      Itymā gruomotā saraksteitajom pīzeimem ir etnografisku aprokstu vierteiba.

      „Varakļōnu pogostā 20. g. symta sōkumā taids skrūders, kas gōja pa sātom šyudams, beja Styuku Kārlis. [..] Jys beja vīninīks, jam nabeja gimines. Jū dabōt nabeja vīgli, jo jam beja daudz dorba pīdōvōjumu, un dažu reizi nōcēs jū ilgi gaideit. [..] Kod tāvs ar mōti beja sarunōjuši Styuku Kārli un beidzūt sagaidejuši tū dīnu, tod tys parosti nūtyka svātdiņ: pēc dīvkolpōjuma tāvs ar mōti kūpā ar Styuku Kārli gōja žeida veikalā un nūpērka, kas beja pērkams, ūderi, steivuma drēbi placim un apkaklem, un ar zyrgu atvede Styuku Kārļa šyunamū mašynu, kas beja mynama ar kōju, un jō dorba reiku kasti. Myusu sātā jys īsaroda svātdines vokorā un pyrmudines reitā agri stōjōs pi dorba. Tod uz golda izrullēja mōtes austō audakla gobolu, un sōkōs mēreišona un gudrōšona. Styuku Kārlis strōdōja ļūti lānom, jys palyka pi myusu divi voi trejs nedeļas. Jys nikod nasasteidze. Lykōs tai, it kai laiks dēļ jō naeksistātu. Jys pats saceja, ka vajagūt deveņas reizes atmēreit, bet dasmytū reizi atgrīzt. Jys mēreja un gudrōja, kai taupeigōk un lobōk iztaiseit, lai pēc īspējas mozōk drēbes aizītu lacānūs. Vītom zam ūderes jys īlyka pa kaidam vacam gobolam. Beja gadejumi, ka vacam drēbes gobolam apgrīze ūtrū pusi, un iznōce kai jauns drēbes gobols.”^[4]

      Leonards Latkovskis jauneibys godūs i myuža nūgalē rakstēja i publicēja dzejūļus. Godu pyrms nuovis publiceits „Napros nivīnam”. Parosti pietnīkus interesej, kod i kaida beja autora pyrmuo publikaceja. Dūmoju, ka nimozuok svareiga ir ari pādejuo publikaceja. Precizi napasaceišu, bet ruodīs, ka taids ir jau pīmynātais dzejūļs „Napros nivīnam”.

„Napros nivīnam, nu kurīnes ceļās

Vīsuļs un vātras, kas paspōrnē kauc.

Tī nōk, lai Tova dvēsele spākus smeļās,

Lai byutu Tev dzeivōt un izturēt ļauts.

      Napros nivīnam, kur bādas rūdās,

      Kas ryugtas osoras acīs Tev spīž.

      Tōs leidza Tev ceļā ir dūtas

      Un cereibas seju uz sauli Tev grīž.

Napros nivīnam, nu kurīnes laime plyust

Un pīlej Tev sirdi ar balzamu soldu.

Tū syuta olūts, kas naizžyust,

Kuram nav beigu, ļauna un moldu.”^[5]

^[1] Latkovskis L. Dzimtōs zemes ļaudis. –  [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1966., 62–63. lpp.

^[2] Latkovskis L. Dzimtōs zemes ļaudis. –  [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1966., 92. lpp.

^[3] Latkovskis L. Dzimtōs zemes ļaudis. –  [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1966., 81. lpp.

^[4] Latkovskis L. Dzimtōs zemes ļaudis. –  [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1966., 122–124. lpp.

^[5] Latkovskis L. Napros nivīnam // „Mōras Zeme”, 06.04.1991.