Marija Andžāne

Autors: Valentins Lukaševičs


Marija Andžāne (1908–1988)


Jei pīdzyma 8. septembrī[1], lelūs katuoļu bazneicys svātkūs – Jumprovys Marejis Dzimšonys dīnā. Drūši viņ partū dzymdynuotuoji meitini ari nūsauce par Mareju.

      Pīdzyma jei Maču dzeraunē natuoli nu Škaunis. Tyvuokais lelais mīsts beja Osveja. Vīnā nu sovim stuostim jei atsamiņ, kai tāvs jū iz tīni vede pokys škeļt. Marejis bierneibā Osveja beja cytā apriņčī, niu Osveja ir cytā vaļstī.

      Jai ir 25 godi, kod izīt juos pyrmuo gruomota – dzejūļu kruojums „Reits”. Jei ir jau pabeiguse Rēzeknis skūluotuoju institutu i puors godus kai struodoj Porečjis pamatškolā.

      „Dzeja – skaista nāru deja,

      Gracjoza rytma takts.

      Dzeja – idealu zveja,

      Skaista tykumeibas vakts.

      Dzeja – jyutu pasaule,

      Krystāl skaidra dvēsele,

      Cytam ilgas sirdī dadz,

      Cytam mīra sagu sadz.[2]

      Itais dzejūļs – tradicionalys latgalīšu poezejis raksturuotuojs. Poezeja ir nazkas dobai voi lyugšonai radnīceigs. Izaver, ka autore pi ituo princypa ir pīsaturiejuse vysu dzeivi.

      Mareja Andžāne raksteja ari prozu. Tāluojumus, etidis, stuostus, īsuoce pat romanu. Proza vyscieškuok ir autobiografiska, dokumentala.

      Stuostā „Kōzas” Mareja Andžāne dūd cīši precizu informaceju par kuozom. Cytu literatu publiceitī kuozu aproksti ir nadaudz shematiski i puorspeilāti etnografiski, Marejai Andžānei tys tai nav.

      „Es te grybu apraksteit kōzas, kaidas tōs reikōja Škaunas pogostā, tai saucamōs parostōs, pylnōs kōzas.

      Beja vēļ tai saucamōs garōs kōzas, kod sovā storpā pracējōs bogōtī, voi lapnī ļaudis, lai jim byutu cytaižōk, kai parosts.

      Beja eisōs kōzas un ari kūpejōs kōzas.

      Par parostajom kōzom sauce tōs kōzas, kod obūs kōzu golūs beja divu reižu gūdu maļteites. Taidas kōzas sōcēs sastdīnas vokorā un izabeidze ūtardīnas pīvakarē.

      Garōs kōzas beja, kod ik golā turēja trejs gūda maļteites. Taidas kōzas izabeidze tikai trešdīnas voi pat caturdīnas vokorā. Taidas kōzas nūgurdynōja un apnyka, ka nikas vairs nagaršōja un nakārōja, kai tikai mīgs un mīrs.

      Eisōs kōzas beja, kod obōs kōzu sātōs reikōja pa vīnai kōzu maļteitei, voi vīnā vītā divi, ūtrā vīnu reizi.

      Kūpejōs, kod obas puses reikōja kūpmīlastu voi divus tikai vīnā golā, ūtrā nabeja, kam reikōt…

      Par tom aiz mugoras saceja, ka tōs naboga kōzas.

      Es tān apraksteišu parostōs kōzas, kod ik golā beja divas gūda maļteites. Tai beja parūceigi, kod pyrmōs dīnas pīvakarē kōzas devēs uz ūtru golu un leidz tymseņam patopa jauniča sātā, kur golds jau beja klōts.”[3]

      Mareja Andžāne pīdzyma i izauga Sarjis upis krostūs. Itei upe pasaruoda i juos lirikā[4], i prozā. Lirikā sapņaini i tālaini, prozā prozaiski.

      „Pīnōce nedeļa, kod ari putraimu vairs nabeja. Gaļa bez gryuduma un stērkeļa nabeja baudama.

Mōte, kura beja pi upes izauguse, gōja tod uz pērti, kura beja uz upes krosta. Aiz pērts, pi tōs pat pērts sīnas, beja pībyuvāts zvejas kambars, kurā zam atslāgas globōjōs vysaidi zyvu keramī daikti. Tī beja vairōku paaudžu Eisāku darynōti. Ar tim dažaidūs goda laikūs, dažaidas zivis: mōneja, vylka, smēle, vudeja, bryda, vylka nu keselem. Tōs ari dažaidi gatavēja: vōreja, cepe, sutynōja, šmōrēja, kaļtēja un svīstā grauzdēja.

Zyvu gataveišonas, ēsšonas un izgaršōšonas mōksla beja paaudžu paaudzēs izkūpta un izsmolcynōta…

Mōte aizbrauce uz sovu bejušū gobolnīka sātu un atvede zyvu brīnamū teiklu, tai saucamū bradini. Jei labi zynōja vysus zyvu gyušonas pajēmīņus un uzajēme vadeitōjas pīnōkumu.

Jau īprīkš beja sarunōts, īs zyvu gyutu kūpā ar kaimiņu Lapkovskūs sātas ļaudim. Gōja uz vītejū upi Sareju, kura ik pavasarūs pōrplyuda un ik pavasarūs, poša sevī sareja polu yudini.

Zivis ar bradini bryda.

Dzinēji aizjēme yudiņa gobolu, pogolma plotumā, ar kūkim pa upes molom badeidami, cyti divi ar kūkim tom naļaudami aizbēgt uz pretejū pusi, sadzyna teiklā, kuru turēja cyti divi. Kod zivis saskrēja teiklā, mōte teikla golu turādama, turāja gataveibā auklu, aiz kuras teiklu savylka kulē, jo teikla mola beja savārta uz auklas, kai tērga teikleņš. Ar vysu paleidzeibu, zivis izcēļa nu yudiņa, nese uz krostu un vīnu teikla golu sabōžūt maisā, zivis pa tū sabēra maisā. Maisu aizsēja un gōja nu jauna upē… Tai vairōkas reizes, koleidz kas pasatrōpeja.”[5]

      Mareja Andžāne auga ticeigā saimē, ticeiga beja vysu sovu dzeivi. Ari juos tekstūs ir daudzi kas par bazneicu i religeju.

      Marejis Andžānis stuostā „Aktīrs” apraksteits Sveču dīnys (Svacainis, Gramnicys) vokors tāva sātā:

      „Pogolms pīskrāja pylns vīngola pogosta zyrgu, ar skaistom komonom un zvaigžņu sagom…

      Kai maņ tūreiz rōdejōs, gosti beja loba līta, bo tī bārnim atvede cīma kukuli – vegeiti. Cukreņu sanōce daudz, jo bez gostim, deve ari sātejī.

      Zīmas kutres un burnosus tī samete kambarī uz gultom. Uz golda salyka svātku maizes un buteles.

      Ceplis atvēre smōrdeigu muti. Uz golda sanōce: cepešu, sutynōtu kōpustu ar dasu leikumi, nu teiras un smōrdeigas gaļas vīn, aplyktas ar bryunom guļbom, kuru izsautēšona beja sarežgeita līta, kod videjas, apmyzōtas, vysas leidzoni salaseitas, salyka uz paplōtes un, cepļam līsmojūt, paplōti turāja cepļa prīškā tai, lai līsmes klōtūs par guļbom… Līsmes ar spāku izvylka stērkeli ōrā nu guļbom un apšyva ar tū tōs apleik, kai ar ōdu… Spaitōja vīn, cīti apkoltušas. Taidas tōs lyka emaljētā čuguna kotlā, uz tom samete teireitas saknes: burkōnus, grīziņu škēles, krenus, uz saknem gali un gaļai vērsā vēļ krējumu. Taidu pūdu gryude ceplī, aprause ar ūglem, kur vyss izsuta tauku un krējuma mērcē.

      Tāvs, ar sovim rodim, sēdēja aiz golda, mōsas apkolpōja, pošas pōrtā, pi brusa paāsdamas.

      Mes, mozī, vīnmār dabōjom pyrmī un byudami sōtni, nūzavērem, kai cīmeni, palykuši sōtni prīcōjōs, kod volūdas sōka ceļtīs leidz grīstim…

      Dreiž tī sōka dzīdōt, cyts ar cytu sazacansdami, dzīšmu sōkšonā… Pa storpom, mozs mēreņš tūs apstaigōja, laimi un veseleibu vālādams, bet prīca beja tei, kura ījēme pyrmū vītu un cēlēs aizvīn augšōk.”[6]

      Tautys religiozitatis svareigs segments beja pošsacarātys krysteigys dzīsmis. Tuos tyka dzīduotys sātā, pi ceļmolys krystim, ari bazneicā. Ituos dzīsmis nūškeire nu cyta tipa dzīsmem. Dažaiduos vītuos itom divu tipu dzīsmem beja dažaidi apzeimiejumi. Mareja Andžāne stuostā „Jyuras zvaigzne”, aprokstūt vakareišonu, storp daudzom nūdarbem i izklaidem min: „Kod tautas dzīsmes izdzīdōtas, tod sōcās Dīva dzīšmu dzīdōšona… Kod ari tōs – laikam pīmārōtōs – īt uz beigom, tod sōcās cytaida pērstu nirbynōšona”[7].

      Ja Mareju Andžāni kai liriki īsauce par Latgolys laksteigolu[8], to jū kai prozaiki varātu laikam saukt par Latgolys fotografi.


[1] Atbiļsteigi Andrys Zubko-Melnis izpietei, 1908. goda 8. septembrī.

[2] Andžāne M. Reits – Viļāni: Autores izdavums, 1933., 21. lpp.

[3] Andžāne M. Izejas punkts. – [B.v]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1982., 54. lpp.

[4] Andžāne M. Augusta nakts // „Jaunais Vōrds”, 06.09.1939.

[5] Andžāne M. Izejas punkts. – [B.v]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1982., 168–169. lpp.

[6] Andžāne M. Izejas punkts. – [B.v]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1982., 246–247. lpp.

[7] Andžāne M. Izejas punkts. – [B.v]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1982., 5. lpp.

[8] Vējāns A. Latgales lakstīgala // „Zvaigzne”, 1990., Nr. 10.

Kalenders

Apr
12
Pīk
15:00 Andra Kalinina izstuodis “Klusā ... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Andra Kalinina izstuodis “Klusā ... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Apr 12 @ 15:00 – 16:00
Vuordam “doba” skaidrojūšajā vuordineicā ir div nūzeimis – vysupyrma, tys apzeimej vysa apleik eksistejūšuo uorejū veidūlu ainaviskā izpratnē, pa ūtram, par “dobu” teik sauktys ari kaidys paruodeibys golvonuos eipašeibys, kas varātu izsaceit tūs byuteibu. Reflektejūt[...]