Nikolajs Murāns

Autors: Valentins Lukaševičs


Nikolajs Murāns (1906–1975)


Latgalīšu literaturā ir divi Murāni – Francis  i Nikolajs. Jī navā radinīki. Francis pazeistams kai dzejnīks, beja aktivs sabīdriskais darbinīks trymdā. Nikolajs  pīdzyma Rogovkā, vaira pazeistams kai stuostnīks, piec kara dzeivuoja Jelgavā.

      Par Nikolaja Murāna lobuokū stuostu skaita „Muzykants nu Dīva vaļas”, bet ari cyti juo stuosti ir pylni puordzeivuojumu i problemu.

      Stuostā „Īgōtnis”[1] Nikolajs Murāns dramatiski attāloj primaka Jezupa Mykazāna dzeivi.

      Stuosts suocās ar tū, ka Styuracalmu sātā īīt gosts. Izaruoda, ka tys ir šamā sātā dzeivojūšuo Jezupa Mykazāna bierneibys dīnu draugs Pīters Rasnuplis. Jis vaira nakai 15 godi nabeja redziejs Jezupu, gostūs īguoja garom braucūt pi sovys naseņ izpreceituos meitys Teklis, kura tān dzeivoj natuoli nu Styuracalmim – Auzānūs. Pi reizis Pīters gribēja aizīt iz tiergu i nūpierkt kaidu sugys kumeļu.

      Draugi ir prīceigi, ka piec tik daudz godu ir sasatykuši vīns ar ūtru. Jezups pastuosta Pīteram, ka ir smogi slyms. Izstuosta ari, ka Styuracalmūs īguoja kai īguotnis aba primaks, kod šamā lauku saimisteibā nikuo daudzi naasūt bejs – nūlaistys ākys, akmiņaina vacaine, apleik nivīna kūka.                        Jezups iztērēja vysu sovu spāku i nalelūs naudys īkruojumus, cikom saimisteibu savede kuorteibā. It eipaši jis beja lapns par īkūptū augļu duorzu. Bet pyrms nailga laika jis saslyma, jū, dīndīnā struodojūt smogu fizisku dorbu, beja puorpyuliejs sirdi. Jezups pat gulēja slimineicā, bet veseleiba nauzalobuoja, i jis atsagrīze sātā.

      Styuracalmūs īguotnis Jezups Mykazāns dzeivuoja kūpā ar sovu sīvu Iļzi i sīvysmuoti Geļu. Jezupu apraudzeit ībraukušais Pīters obom itom sīvītem parreizi lykuos aizdūmeigs. Ari Pīteram obys ituos sīvītis naizreiseja simpatejis. Bierneibys draugs palyudze sovu paziņu uorstu Kivrānu ībraukt pi Jezupa i jū vēļreiz izmeklēt.

      „Tōs pošas dīnas pīvakarē Styuracalmūs ībrauce ōrsts Kivrāns. Jys ilgi un ļūti ryupeigi izmeklēja Jezupu, seiki izvaicōdams kai izacēle slimeiba un kaidas zōles tyka lītōtas. Pats pret sovu grybu slymais ļōvēs īsaspaidōt nu ōrsta uzmundrynōjušō skota un jymā otkon mūdōs zudušōs cereibas.

– Voi es dzeivōšu, ōrsta kungs, – jys vaicōja, – kod Kivrāns nūbeidzis izmeklēšonu un nūmozgōjis rūkas, raksteja recepti.

      Ōrsts sasprūtuši pasmaideja. Jys labi zynōja, kai beja strōdōjis Jezups, kai tys beja pyulejīs, lai īkūptu sīvas nūlaistū saimnīceibu. Un tikapt labi Kivrāns tagad zynōja, ka nikaidu cereibu uz slymō izaveseļōšonu nabeja.

      – Ar sirds sliminīkim, Mykazān, ir tai, ka tei stōjās pukstēt, naatkareigi nu myusu grybas. Es tūmār dūmoju, ka dažus gadeņus jyus vēļ uzviļksit. Bet taupeit sevi tūmār vajag, Mykazān, – jys breidynōjūši pībylda, maneidams, ka Jezupa skotā pi jō vōrdim īsablōzmōja lels prīks. – Taupeit sevi vajag. Nikaidu uztraukumu, voi saprūtat. Vadeit sovu saimnīceibu varit, bet strōdōt gon nā. Vysōs lītōs mīru un māru. Tys ir tys golvonais.

      Pogolmā pi rotim Kivrānu gaideja Iļze un jōs vacō mōte Geļa.

      – Nu kai ir, doktora kungs, – Geļa vaicōja, – vai jys dzeivōs? Sokit lyudzu taisneibu – tys mums ļūti nu svora.

      – Ja, doktora kungs, – pībolsōja ari Iļze, – sokit mums taisneibu. Kai ir ar Jezupa veseleibu?

      Kivrāns klusēja. Vaicōtōju bolsa izteiksmē jys nasadzērdēja nikaida uztraukuma, nikaidu ryup’u, kai tys parosti beja, kod jys apmeklēja cytus pacientus. Obom sīvītem beja vīnaidas palākas acis un vīnaids skots. Jys nūlēme teikt taisneibu.

      – Nav nikaidu cereibu, – jys eisi atbiļdēja, – slymais var nūmērt kuru kotru breidi, bet var vēļ nūdzeivōt dažus mēnešus. Ar Dīvu.”[2]

      Kod Jezupa sīva Iļze i sīvysmuote Geļa uzzynuoja nu Kivrāna, ka Jezups jebkurā breidī var nūmiert i ka nu juo nikaids struodnīks vairs nabyus, juos mudri izlem sameklēt cytu veirīti („Odumānu Meikulu, kaida daudzbārnu jaunsaimnīka vacōkū dālu, balamuteigu, bet dīzgon strōdeigu puisi”[3]), kurs byutu gotovs struoduot jūs saimisteibā, prūti, kliut par Iļzis nuokamū veiru-īguotni.

      Gon Jezupa sīvai Iļzei, gon sīvysmuotei Geļai eistineibā ir vīnolga, kaids liktiņs sagaida Jezupu. Iļze nikod sovu veiru nabeja mīlējuse, a sīvysmuote Geļa iz jū vērēs tikai kai iz dorbaspāku.

      Cikom Jezups gulēja iz nuovis gultys, juo sīva jau bučuojēs ar cytu veirīti tīpat aiz lūga Jezupa nazkod īstuodeitajā sadā. Kod Pīters atpakaļceļā īsagrīze pi sliminīka, Jezups lyudze bierneibys draugu pajimt jū sev leidza i aizvest atpakaļ iz dzymtū vītu. Suokumā draugs nasaprūt lyuguma īmesli, a tod, kod Jezups atkluoj vysus nu molys cytim cylvākim naredzamūs sovys dzeivis apstuokļus, Pīters jū pajem rotūs, bet pusceļā Jezups nūmierst.

      Nikolaja Murāna stuostā „Teklis kuņdzis atvalinuojums” viesteituoja par sevi stuosta:

„Es pīdzymu tryuceiga vīnsētnīka saimē kai pyrmais bārns. Mōte maņ nūmyra, pavysam mozai asūt, un tāvs tod apsaprecēja ūtrreiz. Vysi ļaudis runoj slikši par sovom pamōtem. Es gon tō navaru saceit. Taipat kai muns tāvs, ari jei beja vīnkōršs un namōceits lauku cylvāks. Jei naizaturēja pret mani ļauni. Nā. Jōsoka, ka jei zynomā mārā mani pat mīļōja un cerēja, ka es leidzeigi vysom cytom Latgolas sīvītem agri izīšu pi veira un pīdzeivōšu daudz bārnu. Taidā gorā jei mani ari audzynōja.

Lauleibā ar munu tāvu jai desmit godu laikā pīdzyma ostoni bārni, bet zemes mums beja tikai napylni četri hektari. Jo es tagad atcerūs sovu bērneibu, tod arvīnu es radzu myusu ustobas gaišōkū koktu, kur beja kōrts šyupeļs. Šyupelī arvīnu gulēja bārns, kas reti smējōs, bet vairōk raudōja un praseja ēst. Gribējom ēst un daudz ēst ari mes, vacōkī bārni, bet bīži mums nabeja kō ēst. [..] Tik lela saime beja parlīku smoga nosta munam tāvam. Nanūdzeivōjis pat leidz pylnim četrudesmit godim, jys nūmyra, atstōdams sīvu ar devenim mozim bārnim. Es tūlaik skaiteju sev divpadsmytū vosoru, beju ari drusku gōjuse školā. Muna pamōte beja tikpat vaca kai tāvs. Ļaudis stōsteja, ka jauneibā jei bejuse seviški skaista. Bet kaida jei izaskateja, kod muns tāvs tyka guļdeits kopā? Nūvōrguse, naspēceiga, izraudōtom acim un tik ļūti nūžālojama. Grumbu izvogōtā sejā nabeja ni vēsts nu agrōkō skaistuma. Tai vīn lykōs, ka jōs eistō vīta ir turpat kur veiram – smiļšainā un soltā kopā. Asu pōrlīcynōta, ka tūbreid jei ari taipat dūmōja… Bet mōjōs šyupelī gulēja jōs jaunōkais dāls, tōpēc nadreikstēja ļautīs naspākam un izmysumam. Vajadzēja dzeivōt, vajadzēja strōdōt, gon mozōk dēļ sevis, bet vairōk dēļ bārnu, kuru beja tik daudz.”[4]

Skaudri, eksistencialisma pylni ir tī nadaudzī stuosti, ar kurim paleikūši ir īguojs latgalīšu literaturā rakstnīks Nikolajs Murāns.


[1] Murāns N. Īgōtnis // Olūts. Rokstu krōjums. III. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 65–75. lpp.

[2] Murāns N. Īgōtnis // Olūts. Rokstu krōjums. III. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 68–69. lpp.

[3] Murāns N. Īgōtnis // Olūts. Rokstu krōjums. III. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 73. lpp.

[4] Murāns N. Tekles kuņdzes atvalinōjums // Olūts. Rokstu krōjums. IV. (Vl. Lōča-Vaideāna

redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 121–122. lpp.

Kalenders

Apr
18
Cat
12:00 Latgolys dīna @ Vacsalīnys muižys piļs
Latgolys dīna @ Vacsalīnys muižys piļs
Apr 18 @ 12:00 – 14:00
Latgolys dīna @ Vacsalīnys muižys piļs
19:00 Grupys “Galaktika” albuma prezen... @ Aizkrauklis kulturys centrs
Grupys “Galaktika” albuma prezen... @ Aizkrauklis kulturys centrs
Apr 18 @ 19:00 – 21:00
2024. gods zīmā i pavasarī – nu janvara da apreļa – popularuo šlagermuzykys grupa “Galaktika” dūsīs Latvejis koncerttūrē, kurys laikā tiks prezentāts ari jaunais albums “Mums pieder tik daudz”. Koncerti nūtiks gondreiž vysu Latvejis piļsātu[...]