Autors: Valentins Lukaševičs

Ontons Kūkojs (1940–2007)

Ūtruo drukys aizlīguma godūs (1960–1989) (Valdis Zeps skaiteja, ka beja treis drukys aizlīgumi – 1) 1865–1904, 2) 1934–1943 un 3)1956–1989^[1]), kod publiskajā telpā latgaliskais vuords bija uorkuorteigi lels ratums, pošmuoju Latgolys keramika kliva par latgalīšu daiļliteraturys aizvītuotuoji, prūti, muola formys i kruosys runuoja vaira nakai tradicionaluo keramika parosti tū dora.

      Var saceit, ka tūlaik eksistēja daudzmoz atļautuos latgalīšu keramikys i oficiali naatļautuos latgalīšu volūdys i daiļliteraturys paralelisms. Tam ir vairuoki pīruodiejumi, miniešu tikai divus zeimeiguokūs.

      Iz pyrmū, īprīškminātajā laikā dreižuok na estetiska, bet sociala paruodeiba beja dažaidi latgaliski uzroksti (sokomvuordi, parunys, nūvieliejumi, citati) iz keramikys izstruoduojumim. Īspiejams, ka šaidim uzrokstim beja ari cyta motivaceja (tradiceja izdareit uzrokstus iz ražuojumim (papyldus autoreibys zeimem) bejusi ari agruokūs laikūs), bet 20. g. s. 60.–80. godūs šaida lingvistiska reiceiba īgive protesta akcejis nūzeimi (voi pošu keramiķu, voi ari jū dorbu skateituoju/lītuotuoju pruotūs).

      Iz ūtrū, tymā laikā daudzūs pošmuoju daiļliteraturys tekstūs latgalīšu keramika ir poti nūzeimeiguokuo tematiskuo lineja.

      Vysspylgtuok tys atsakluoj Ontona Kūkoja daiļradē. Par sovu školuotuoju Nr. 1. Ontons Kūkojs nūsauc muokslys zynuotnīku, latgalīšu keramikys baļsteituoju Juoni Pujatu.

Jis jaunajam censūņam vuica na tikai dzymtuos kulturys mīlesteibu, bet dūd ari konkretus padūmus, kai juoroksta dzeja.

      Deļ pīvaduma, Juoņs Pujats beja atguojs iz Ontona Kūkoja pyrmū publiskū dzejis lasejumu, kurs nūtyka Rēzeknis internatškolā.

      „Un kā neieklausīties viņa padomā: „Nabraukoj ar sovim dzejūlim pa mōkūņu kolnim un dabasu okeanim, turīs pi zemes. Nasmōdej sovu mōtes volūdu! Tei tikpat seneja un vysuaptverūša kai kura kotra cyta”.”^[2] 

      Muola arhetips ir dominejūšais vysā Ontona Kūkoja literarajā daiļradē. Pyrmū dzejūļu kruojumu (latvīšu volūdā, daži dzejūli – latgaliski) nūsaukumi runoj poši par sevi:„Māla vezums” (1979), „Vāraunieks” (1982).

      Oskars Seiksts muola īsamīsuošonu tektūs skaidroj detalizeituok, poša acim ari dziļuok:

      „Runuot par Kūkuoju var mitiski totemiskūs simbolūs. [..] Vītā ir Viejāna īguodynuotais dzeivuļs (sižetisks, kai jau leluokums Kūkuoja dzeivuļu) par trešū tāvadālu, kurs vyss muolūs izazīds i vēļ iz maizis zīž muolu, tai pusmyužeņ samuoleidams par skaneigu sviļpaunīku („Svilpaunieks”). Ontons ir pīdereigs pi tuos audzis, kas nu muola izguojuši. Reizē gryuts kai kloms, bet, atsadzeivuojs pūdnīka rūkuos, suoc sviļpuot. Tei ir muola kulturstadeja – keramika (a Ontons tūlaiceņ – kulturvarūņs?). Tei nav (vysmoz na pyrmaileigi) muolojuos zemis syurme, kai Osvaļdam Zvejsaļnīkam voi Jonam Biļūnam. I vysa kūkuojiskuo dzeivuļuošonuos ir īšona pi ituo skaneiguo, īsiļdeituo i īstruoduotuo, latgaliski īkodātuo muola. Bezgola kars ar eņtropeju. Kai Izidoram, latgaļu Sizifam.”^[3]

      Vēļ Ontona Kūkoja dzejai, leidzeigi kai tautysdzīsmēs, ir rakstureigs dobys paruodeibu i cylvāka emoceju sapuoruojums. Deļ pīvaduma, Ontona Kūkoja dzejūļs „Mūstās dzagiuze..”:

„Mūstās dzagiuze,

Dzagiužlineņus sukōt,

Spūrdz žūbe caur pažūbeli.

Gōjputnys strods

Kūzulu īkōrs

            jaunizcaltōs bazneicas tūrnī…

Viņ es vēl nu rudiņa

Caurom naktim mūkūs ar sevi.

Cik reizes pat apsagōzs mēness

      jau nūsnauduļōjs man taisni uz placa.

Mēness apsagōzs…

Bet tu nauzatrauc, mōs!

Vyss golvonais tikai vēl sōksīs.

Byus reiti, skrīšonas, steiga,

Vokori pylni ar nostalgeju,

I naktis ar jausmom –

Tymsys apmōtim

        sykspōrnim pōrpiļdeitas…

Arī pošam jūprūjom,

kryutežā kabatā īslāpts

Kaids saburzeits dzejūleits –

                    pavasaram”^[4].

Kai jau saceits, Ontona Kūkoja dzejūli cieški viņ ir sižetiski. Taids, deļ pīvaduma, ir Ontona Kūkoja 1983. godā sacerātais eksistencialais „Rekviems Izidoram”:

                 “Pekšs Izidors par kolnu īt

                  I rasnu egli stīp.

                  Bryuns Izidoram vatinīks,

                  I eglei stymbyns bryuns.

                        I bryuni ari cērkiuži,

                        I zorā dzeneits sēd…

                        Ai, Izidor, ai Izidor,

                        Nu kur ar egli sļādz?

                  – Šū egli pats es statēju

                  Pyrms sīvu brauču lyukot,

                  Bet sveši ņēma izrove,

                  I napasacē: – Kodeļ?

                        Pekšs Izidors par kolnu īt,

                        I rasnu egli stīp.

                        Te drenā koja aizamat –

                        I grovī Izidors.

                  I egle vērsā uzaveļ,

                  I dzeņs jau krystu kaļ…

                  Ai Izidor, ai Izidor,

                  Cik sovaids tev ir gols!”^[5]

      2015. godā izguoja Ontona Kūkoja dzejis izlase latgaliski „Dūd pīci” juo unučkys Katrinys Kūkojis redakcejā. Gruomotys prīškvuordā „Pylnbrīda latgalīts” Anna Rancāne roksta: „Kai vyss trokoj, kai vyss zīd itamā dzejā – bet Ontons cauri vysom godsdīnom palīk kai pylnbrīds, vīnmār ar sauli augši augši kai capuri līpā īsvīds. Jys ir pylnbrīda latgalīts sovā dzejā, kas nasagruoboj pa augstim plauktim, bet pazeist i zyna pastuosteit vīnkuoršys patīseibys – apar zemi, apsiej ar rudzim – seits! Tikai pylnbrīda cylvāks spiej car zīmys soltumu i caurvieju puortā atsagrīztīs da pīktuo i myužeiguo goda laika – Mīlesteibys”^[6].

            „Ir sova zeme jōapstaigoj!

            Lai vysur, kur mes ītu, byutu,

            Mums zeme tycātu kai reitam,

            Kur pacepleitis pat natraucāti,

            Var rīsta dzīsmē atsaraisēt!

            Ar zylu rubynu uz placa

            Ir sova tauta jōapstaigoj –

            Ik kotrā sātā, kotrā mīstā,

            Lai kotrs tycātu kam eistam,

            Kai uzatic pat dīvgūsneņa

            Lynu zīda vōreigumam…

            Ar zylu rubynu uz placa

            Ir jōīt ļaužu mīlesteibā –

            Ik kotrā dalnā, kotrā sirdī,

            Ik kotrā atdzimšonys breidī,

            Tod vizēs rosa, vizēs debess,

            I saule leidza rubynōsīs

            Ar zylu rubynu uz placa!”^[7]

Ontons Kūkojs raksteja ari stuostus, kulturviesturiskys i atmiņu gruomotys, kinu scenarejus i lugys^[8].

^[1] Zeps V. Latgaliešu literatūra trimdā // Latviešu literatūras vēsture. 3. sējums (redkol. zin. vad. V. Hausmanis). – Rīga: Zvaigzne ABC, 2001., 609. lpp.

^[2] Kūkojs O. Mūžs Latgales kultūrā. Abpusapputeksnēšanās. – Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 2005., 43. lpp.

^[3] Seiksts O. Krauda // Pagrauda. Jaunūs autoru kūpkruojums. – Rēzekne: Latgolas Kulturas centra izdevnīceiba, 1999., 174. lpp.

^[4] Kūkōjs O. Mūstās dzagiuze.. // Kursīte J., Stafecka A. Latgale: valoda, literatūra, folklora. – Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 2003., 280–281. lpp.

^[5] Kūkojs A. Rekviems Izidoram // “Mōras Zeme”, 23.07.1990.

^[6] Rancāne A. Prīškvuords // Kūkojs O. Dūd pīci (red. K. Kūkoja) – [B. v.]: J. Soikāna Ludzas mākslas skola, 2015., 11. lpp.

^[7] Kūkojs O. Dūd pīci (red. K. Kūkoja) – [B. v.]: J. Soikāna Ludzas mākslas skola, 2015., 49. lpp.

^[8] 20. g. s. 70. godu vydā iz vysu Latveji izskanēja Rēzeknis Tautys teatra lelizruode „Kuozys Latgolā”.