Puovuls Prīkuļs

Autors: Valentins Lukaševičs


Puovuls Prīkuļs (1910–1966)


Juo tāvs aizbrauce iz Piceri i tī struoduoja par galdnīku kuģu byuvātovā[1]. Tymā lelajā piļsātā pīdzyma Puovuls. Kod jam ir divi gadeni, tāvs nūmierst. Muote ar bārnim atbrauc atpakaļ i dzeivoj Sedežūs. Te, azaru krostūs, i izaug rakstnīks Puovuls Prīkuļs[2].

      Raksteja gon dzejūļus, gon prozu.

      Stuostā „Dāls, paklausi…” jis paruoda latgalīšu na tikai tautyskū, bet ari religiskū identitati, kura agruok daudzim cylvākim beja dzeivē vysusvareiguokuo.

      Krīvejis imperejis laikūs apduovynuots puiss īsavuica telegrafista omotu, bet dabuot dorbu jam ir problematiski.

      „– Redzit, pēc lykuma šymā vaļsts apvydā atbiļdeigōs vītōs dreiksts pījimt tikai pravoslavus, tys ir, jō augsteibas cara ticeibas pīkritējus un krīvus, – Pankovs turpynōja tōļōk.

– Tad maņ, kai katōļam, vysa vuiceišonōs aizīt vējā? – ryugti īsavaicōja Ontōns.

– Par kū vējā? Vaļsts centralā daļā, tōļōk uz Sibirijas pusi varēsit gon sajimt vītu.

– Bet es grybātu tepat, sovā dzimtinē?

– Jo gribit sovā dzimtinē, tad pījemit pravoslavu ticeibu, kas nu vaļsts atzeita, un aizmērstit vairs runōt tamā vīnkōršā zemnīku volūdā, nu kuras jōsakaunej kotram kōrteigam cylvākam, bet saucit sevi par krīvu. Tod nikur tōļōk nabyus vīta jōmeklej. Es ar prīcu jyus pījimšu, jo radzu, ka asat spējeigs cylvāks.”[3] 

Ontona muote („sešas dīnas nedēļā tecēja sovā dorbā, mugoras naatlīkdama, un septeitū veļteja Dīvam, ejūt uz bazneicu vai lyudzūtīs sātā”) rekomendej dālam:

„Kad esi kristeits un audzis par katōli, kai tovi tāvs un mōte gribēja, tad taids ar palic – naesi, dāls, kai Judašs, kas sovu Dīvu pōrdeve par sudobra gabalenim”[4].

Ontons ir izvielis prīškā, pīteikūši dramatiski tys atsakluoj tekstā.

„– Vai naīt vairs šamā bazneicā, kur seņtāvu paaudzes gryutōs dzeives dīnōs nasušas sovas bādas un nūpyutas un lykušas Pesteitōja prīškā, vai pamest sovu tautu vōrgūs saleikušu, lai pots dreižōk tyktu pi vīglōkas dzeives?”[5]

Apskaidreiba, konkretys reiceibys izviele, kai bīži tys teik paruodeits latgalīšu literaturā, nūteik bazneicā.

„Ontōns pacēle golvu. Smogō ceiņa beja golā. Kai brōli un mōsas tik tivi jam lykōs visi ļaudis bazneicā. Kūpā ar jim palikt, lai kaida gryuta dzeive mōktu, cīst reizē ar sovu tautu un ticēt, ka nōks gaišōki laiki tāvu zemei. Un kad auss saulainais reits zemei, tad varēs prīcōtīs leidza vysai tautai un nabyus pošam par sevi kauna gaišajā gaviļu dīnas lelyskumā.

Līksmu prōtu un vīglu sirdi jys īgyuva ar sovu atsasaceišonu un tagad mīreigim sūlim gōja reizē ar citim bazneicōnim uz sātu. [..] Prīks, gaišs dzeives prīks mūdōs Ontōnam dvēselē – īsakvālōja jauneibas dedzeigums. Aizdaga jauneibas naizsmeļamī spāki, kas ni par kaidom gryuteibom nabādoj. Jys tagad īs otkon sovu vactāvu šnūrēs orklam pakaļ, pacīss vysas tulznas dalnōs, pacīss sausōku dīniškōs maizes gobolu, bet byus kūpā ar sovu tautu un dōrgū tāvu zemi.

Kad ūtrā dīnā Ontōns aizgōja pi stacijas prīšknīka, tys vaicōja:

– Nu, kai – ceru, izaškeiret par vīglōku dzeivi?

– Nā, – Ontōns atsaceja pacaltu golvu un skaneigā bolsā: – es asmu latgaļs, katōļs un taids palīku.”[6]

      Puovuls Prīkuļs aproksta taidu paruodeibu zemnīku dzeivē kai burlaceiba.

      Latgolys zemnīki godsymtim ilgi dzeivuoja cīmūs (sādžuos, dzeraunēs, soluos). Izīšona vīnsātuos aizasuoce 20. g. s. suokumā. Montuošonys tradicejis, šņūru zeme i treislauku sistema bremzēja lauku ekonomiskū izaugsmi. Leluo dzimsteiba i lauksaimisteibā izmontojamuos zemis tryukums daudzim zemnīkim lyka dūtīs eislaiceigys peļnis mekliejumūs – byuvēt dzeļžaceļus, rakt gruovus i prūdus, struoduot akmiņlauztivēs, cierst mežus, struoduot fabrikuos, byut par kolpim i kolpyunem piļsātnīku saimēs. Tai roduos burlaceiba – sezonala dūšonuos peļņā.

      „Apleicinē beja parodums, ka puiši, sasnāguši kaidus sešpadsmit godus, pa vososru brauce peļņā – burlakūs. Brauce gods godā leidz preceibu laikam, tad apsaprecēja, tāva šņūri padaleja – labi jo uz pusem, bet bīžōk gon uz trejom, četrom un pat sešom daļom, sīvas ar bārnim atstōja sātā un poši otkon brauce peļņā, jo saškaļdeitōs sātas tryuceiba vērsēs vēļ dziļōka.”[7]

      Nav sveši Puovulam Prīkuļam ari dobys aproksti[8].

      „Saulains mīrs dusēja pōr kolnōjim un lejom, spūdrys kai sudobrs laistejōs zylais azars nūmalē. Bārzu bērzes, pylnas sīviškeiga maiguma, plēte sovus lopu vainagus dzydrajōs debesīs, un dzagūzes tamōs skandynōja sovas mīleigōs un reizē vīnkōršōs dzīsmes. Nu rudzu lauka vītom pasacēle ceiruli debesīs un izklīdze sovas gaviles, ka laimeigi ir, tik skaistā zemē dzeivōdami.”[9]

Agruokūs laikūs populara beja taida vuiceišonuos forma kai pošizgleiteiba. Literats Puovuls Prīkuļs ir beidzs tikai Kategradis pamatškolu, a vysys sovys tuoluokuos zynuošonys ir īgivs pošmuoceibys ceļā. Tū var saceit par daudzim 20. g. s. pyrmuos pusis latgalīšu literatim.

Jebkurai izgleiteibai, plošuok – jebkurom zynuošonom – ir divi mierki:

1) zynuošonys kai metafiziska napīcīšameiba – cylvāks olkst zynuošonu pošu zynuošonu piec;

2) zynuošonys kai instruments – vīgluokai, puortykušuokai, prestižuokai dzeivei.

Latgalīšu agruoklaiku prozā zynuošonys tai, kai mes saprūtom tuos niule, pīder pi utilitaruo, pi dorbareiku sferys. Eistuos zynuošonys – vīdeigums, pasaulis kuorteibys i lītu byuteibys, kai pareizi dzeivuot, izpratne – reši kod teik apzeimātys ar šaidu vuordu.

Puovula Prīkuļa tekstā muote sovam dālam soka: „Aizej, dāls, uz bazneicu un lyudzi Dīvu, lai Jō Svātais Gors apgaismoj tevi nu augstīnes. Kad jōizaškir par vysu dzeivi, tad cylvāka prōta bīži vīn par moz ir”[10].


[1] Seiļs S. Viņa darbiem – paliekoša nozīme // „Karogs”, 1970. , Nr. 7.

[2] Piec nuovis paglobuots Ondzuļu kopūs.

[3] Prīkuļs P. Dāls, paklausi… // Olūts. Rokstu krōjums. I. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 98. lpp.

[4] Prīkuļs P. Dāls, paklausi… // Olūts. Rokstu krōjums. I. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 99. lpp.

[5] Prīkuļs P. Dāls, paklausi… // Olūts. Rokstu krōjums. I. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 102. lpp.

[6] Prīkuļs P. Dāls, paklausi… // Olūts. Rokstu krōjums. I. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). P Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 103. lpp.

[7] Prīkuļs P. Dāls, paklausi… // Olūts. Rokstu krōjums. I. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 97. lpp.

[8] Dzeivē jis beja aizrauteigs bitinīks.

[9] Prīkuļs P. Dāls, paklausi… // Olūts. Rokstu krōjums. I. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 101. lpp.

[10] Prīkuļs P. Dāls, paklausi… // Olūts. Rokstu krōjums. I. (Vl. Lōča-Vaideāna redakcijā). – Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943., 100. lpp.

Kalenders

Apr
12
Pīk
15:00 Andra Kalinina izstuodis “Klusā ... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Andra Kalinina izstuodis “Klusā ... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Apr 12 @ 15:00 – 16:00
Vuordam “doba” skaidrojūšajā vuordineicā ir div nūzeimis – vysupyrma, tys apzeimej vysa apleik eksistejūšuo uorejū veidūlu ainaviskā izpratnē, pa ūtram, par “dobu” teik sauktys ari kaidys paruodeibys golvonuos eipašeibys, kas varātu izsaceit tūs byuteibu. Reflektejūt[...]