Raibīs

Autors: Valentins Lukaševičs


Raibīs (1983)


„Iesaistīties darīšanās ar latgaliešu dzejniekiem ir gandrīz vai kā piekļūt Latvijas Svētajam grālam vai kaimiņu pagalma šķietami noslēgtajai puiku bandai – vismaz Raibīs šo sajūtu apstiprina”[1], roksta literaturkritike Jūlija Dibovska.

     Intervejā[2] jei sasaskor ar vaicuojumu, ar kuru nūsajāmuši i cyti – voi Oskara Orlova pseidonimu Raibīs var un vāg lūceit, ja tys, stuostūt par jū, ir nazkur teikuma vydā i prosuos, deļ pīvaduma, akuzativs? Jūlija Dibovska i daudzi cyti nalūka, es izsprīžu, ka lūceišu.

     Varami ir obi varianti, bet, tai kai Raini mes lūkom, a Raibīs eistineibā nūzeimej tū pat kū Rainis[3], es pīsaturu pi fleksibluo varianta. Dricanīša Oskara Orlova pseidonims i tuo semantiskuos, asociativuos, gramatiskuos i cytys niansis jau daudz kū pasoka par jū pošu.

     Raibīs sovu latgaliadu[4] īsuoce 2005. godā ar pīsadaleišonu „Pīterdīna Rogovkā” literarajā konkursā. Sovā maizis dorbā dasadyure taidim Latgolys kulturys epicentrim kai „Latgolys druka” i „Latgolys radeja”. 2008. goda janvarī absolvēja „Literaruos akademejis” prozys meistardarbneicu pi Arvja Kolmaņa.

     Tūlaik, kod Latgolā beja pylnbrīdā Pīterdīna Rogovkā i Andrejdīna, kod nūtyka Tievanānu pavasari i LaLaDra… Dreiza dūmuošona, publikys jusšona, teatrali dūtumi – kluotasūšī beja sajiusmā, kod Raibīs suņs (taids beja Oskara Orlova suokūtnejais pseidonims) skaiteja sovu eisprozu.

     2011. godā izguoja juo debejis gruomota. „Pirmo stāstu krājumu „Pyrma syltī” dzejniece Līga Seiksta nosauca par tostu stuostim. Krājumu ir viegli atvērt un kā gruzīnam nolasīt”[5].

     Myusdīnu pasaule ir skorba – voi nu tu universalizejīs i esi kai Šveicis salīkamais nazeits, voi ari šauri specializejīs i esi kai skryuvgrīzs, kurs paradzāts tikai vīna konkreta komoda salikšonai.

     Jis ir eists multimuokslinīks. Raibīs taisa kinys, sacer i izpylda muzyku, voda pasuokumus, zeimej komiksus i karikaturys. Roksta lugys, dzeju, prozu.

     Kulinareja i medicina ir tuos nūzaris, kurys saista Oskaru Orlovu. Jis ir profesionals masers, aizrauteigs piertnīks i varātu byut izcyls povuors kaidā ceļmolys krūgā.

     Partū nav breinums, ka juo teksti ir pīsuotynuoti ar gastronomiskim i anatomiski fiziologiskim epitetim, saleidzynuojumim, metaforom.

     Tys, ka postmodernā laikmetā vaira eisti nader tautyskuo romantisma laiku formulys, tys ir skaidrs daudzim latgalīšim – pat taidim, kuri nav ni kulturys, ni sabīdriskī darbinīki. Īspiejams, kai šai cylvāku kategorejai – kulturys patārātuojim – pat vaira nakai tīm, kuri itū regionalū kulturu voda voi roda.

     Godu desmitim ilgst streidi par pareizū ortografeju, par tū, kur ir vysteiruokuo latgalīšu volūda. Tys var nūgurdynuot, tys var apnikt – šei seikumaineiba, šei agresivitate.

           „Par pareizajim divskanim,

            par čista teirū volūdu

            var ecētīs vysu myužu.

            Ni mednīks jis,

            ni krysta nesiejs.

            I tuos peilis nav juo,

            i tei volūda ar nav juo.

            Nazkaidys nasaprūtomys

            monopola tīseibys

            pastateitys vysapleik”[6].

     „Uzskatu, ka latgaliešu literatūras humors ir pielīdzināms skandināvu literatūrai. Esmu lasījis somus, zviedrus, norvēģus. Kad skaties skandināvu filmu, kura pieteikta kā komēdija, nevar saprast, kurā vietā jāsmejas un kurā varbūt jāraud”[7], soka Raibīs.

     Suleiga volūda, tīšs viestejums, spieļuošonuos ar dažaidim tipāžim, dzimtem, žanrim.

     „Beigōs Jōņs sōka kātavōt, ka jōeimūt papardes zīdu mekleit. Trokīs, munūs godūs, ar munu veseleibu, divys nedeļas kai iz špricem staigoju, slapņumā – a kab tevi… Tai jam acīs i pascēju. Cikom mes ecējomēs, veromēs – Zuze ar Steponu ar nikur nav gōjuši, bet tik kicinej, tik bubinej leidz apkreit nu bluču zemē. Zuzei lyndraki gaisā, Steponam kōjas ari, bet augšā nasaceļ, tik bučojās, ka šmakst vīn. [..] Dūmōju, čeršu ari sovu Jōni ozutē, a komer es tēmēju iz sābrim, tikmer muns Jōneits apkrits, pīna konnu apčērs i krōc. Te tev nu beja papardes zīda mekleišona kūrpē!”[8]. Tai jis roksta Dricānu pogosta ziņu lopā 2000. goda vosorā. Ar pseidonimu – Plōnūsblīnu Broņa.

     Osvalds Kravaļs sovu literaturys kritiķa ceļu pabeidze ar Raibuo tekstu izanaliziešonu. Kaidu pusūtru mienesi pyrms Osvalda nuovis Raibais ar jū sasatika i īdeve jam izavieršonai sovus gobolus, Osvalds tekstus puorsavēre, vieļuok ar mani puorrunuoja, gribēja sasatikt i izarunuot ar Raibū, kai jim beja planavuots, bet nasaguoja.

     Pastuosteišu, kū Osvalds dūmuoja par Raibuo dailradi. Piļneigi nagaideiti saguoja byut par storpnīku.

     Osvalds Kravaļs skaiteja, ka ir napareizi nūvīnuoduot publiskū i intimū, ka ir juodūmoj, kū saceit cylvākam tod, kod ir līcinīki, kod dūmys palīk gazetā, gruomotā i c., i tod, kod tu sasarunoj ar cylvāku aci pret aci. Na jau vīnu reizi ir juosoka vīns, bet ūtrā reizē preteimais, bet gon kotrā gadīnī ir sovs styls i pasaceitais/napasaceitais napīcīšams cytaižuokuos proporcejuos.

     Osvalds Kravaļs skaiteja, ka Raibajam ir spylgts literata talants. Ka lobuok jam pasadūd proza. Ka latgalīšu kulturā svoreiga līta ir dramaturgejai (par tū jis rakstēja sovā pādejā viestulē Oskaram Seikstam 2008. goda pavasarī), ka Raibajam byutu juoatteista sevi lugu raksteišonā.

     Juopruot, Raibīs emocionali, dzeivi, nasamuoksluoti i ospruoteigi prūt stuosteit, ka juo spāks ir sižetūs i tūs apaudziešonā. Ka jam pa čupeitei ir juopruovej atsabreivuot nu svešom ītekmem, bet vīnlaiceigi ir daudz juoskaita, daudz juosavuica, ari literaturteoretiskys lītys.

     Vuiceitīs nu cytim i vīnlaiceigi atrast sevi – tys navā vīgls uzdavums. Ir juotur stypri rūkuos styure, ir viereigi juobrauc pa sleideigū ceļu, kab naīskrīt vīnā pusē asūšajā intelektualisma i elitarisma gruovī voi ūtrymā pusē asūšajā diketantisma i banaluo gruovī. Ka ir juoroksta, juoroksta, juoroksta, ka saraksteišona i saraksteituo izsvīšona musarnīkā ir vīneigais prozaiķa, ari liriķa atteisteibys ceļš.

     Nu sevis varu pasaceit, ka Raibuo  estetika ir tyva Čarlza Bukovska estetikai, tys ir, rokstu tikai par cylvākim apleik, bet na par, deļ pīvaduma, vydslaikim nazkur pi Vydsjyurys. Navā naatļautu tematu, leksemu i prototipu, var izbreinēt laseituoju i sakonstruēt sižetu nu tik, cik malns aiz noga.


[1] Dibovska J. „Kū darēsem ar garažu?” // „Latvijas Avīze”, 22.04.2020.

[2] Klāt pie intervijas ir Oskara Orlova foto. Fotogrāfe – Sandra Jascherica, viņai ļoti labi izdevies atklāt fotogrāfijas varoņa iekšējo pasauli un ārējos atribūtus.

[3] Lukaševičs V. Mūsdienu latgaliešu literatūra // Latviešu literatūra. 2007–2015 (sast. K. Vērdiņš). – [B.v.]: LU LFMI, 2018., 347. lpp.

[4] Oskara Seiksta izdūmuots jiedzīņs.

[5] Čekša-Ratniece I. Rakstīt tā, lai citi aizdomājas // „A12″, 2018., Nr. 2.

[6] Raibīs. KULTŪRA // „Latvijas Avīze”, 22.04.2020.

[7] Čekša-Ratniece I. Rakstīt tā, lai citi aizdomājas // „A12″, 2018., Nr. 2.

[8] Plōnūsblīnu Broņa. Leigū! Leigū! // „Dricānu Ziņas”, 05.07.2000.

Kalenders

Apr
18
Cat
12:00 Latgolys dīna @ Vacsalīnys muižys piļs
Latgolys dīna @ Vacsalīnys muižys piļs
Apr 18 @ 12:00 – 14:00
Latgolys dīna @ Vacsalīnys muižys piļs
19:00 Grupys “Galaktika” albuma prezen... @ Aizkrauklis kulturys centrs
Grupys “Galaktika” albuma prezen... @ Aizkrauklis kulturys centrs
Apr 18 @ 19:00 – 21:00
2024. gods zīmā i pavasarī – nu janvara da apreļa – popularuo šlagermuzykys grupa “Galaktika” dūsīs Latvejis koncerttūrē, kurys laikā tiks prezentāts ari jaunais albums “Mums pieder tik daudz”. Koncerti nūtiks gondreiž vysu Latvejis piļsātu[...]