Stanislavs Cunskis
Autors: Valentins Lukaševičs
Stanislavs Cunskis (1892–1915)
Dzīsmis „Skaidruo volūda” melodeju sacerēja vīns cīši daudzveideigs cylvāks. Dzejūļus jis parakstēja ar vīnu pseidonimu, fabulys ar cytu, a sakompaneitū muzyku vēļ ar cytu – E. Rāznupīts. Jis labi spēlēja vijūli i es juo izpiļdejumā dzierdieju itū juo sakompanātū dzīsmi – „Jaukuo dzimtine”[1]. Nazynu, voi kaida cyta muzykanta repertuarā itei dzīsme beja, ir… Vuordi dzīsmei ir pajimti nu Stanislava Cunska, kai parosti soka, popularuokuo dzejūļa.
E. Rāznupīts sovom dzīsmem parosti deve cytus nūsaukumus, nakai ir dzejūļa nūsaukums. Dzīsmis „Jaukuo dzimtine” pamatā ir Stanislava Cunska dzejūļs „Cik meilas man Latwijas witas..”, kurs pyrmū reizi tyka publiceits 1913. godā gazetā „Jaunas Zinias”, a godu piečuok ari nūpubliceits pyrmajā latgalīšu poezejis antologejā „Kūkle”.
Stanislavs Cunskis pīdzyma 1892. godā Kuorsovys pogostā[2]. „1907. gadā Rēzeknē atver tirdzniecības skolu (tērdzeibas skūlu), kurā par tehnisko darbinieku iestājas nākamā dzejnieka tēvs Ontons. Sakarā ar to uz Rēzekni pārceļas arī māte ar dēlu Staņislavu.”[3]
Kod beja zam divdesmit godu vacs, jis sasapazyna ar Eduardu Kozlovski, kurs jam ir i padūmdeviejs, i draugs. Vitolds Valeiņs roksta, ka „ir ziņas, ka S. Cunskis un E. Kozlovskis dažus dzejoļus rakstījuši kopā”[4].
1913. godā Stanislavu Cunski īsauce armejā. Ka tys tai nabyutu nūtics, varātu byut cīši inciresnai: tai kai „Kūkle” tyka īspīsta Rēzeknis tipografejā „Dorbs i Zineiba”, kur da tam struoduoja Stanislavs Cunskis, varēja saīt tai, ka jis pats tipografejā ari salyktu i mož īspīstu sovus ituos antologejis dzejūļus.
Stanislavs Cunskis sovejūs dzejūļus, tulkuojumus i rokstus parakstēja voi nu ar eistū sovu vuordu i uzvuordu, voi ar pseidonimim Ceirulis, Ceiruļnīks. Jis beja vīns nu pyrmajim latgalīšim, iz kura dzejūlim ir na nūsaukums, bet tikai treis zvaigzneitis.
Maņ nu tīm nadaudzajim Stanislava Cunska poetiskajim gobolim vysvaira pateik „Kad radzu es”. Dzejūļs ir treisdaļeigs – kod ir tys i tys, tod es tū i tū, lai byutu tys i tī.
„Kad radzu es kai inaids plotas,
Un bolts par malnu pormainas,
Kad nauzticiba sašker protus,
Un tukšâ pamat censšonas;
Kad pasaulê kas mani apskauž,
Un gudam, wordim pisasmej,
Kad solti skoti spornus aplauž,
Un jyutas, gribas apsaldej.”[5]
Ituos pyrmuos divys četrrindis ir par kod, a tuoļuok divys – par tod. A pādejuos divys – par te, par tī.
Dzejuoja jis ari tautysdzīsmu stylā – četru pādu jambūs. Zynomuokais itamā manerī juo saraksteitais dzejūļs ir deveņu četrrinžu garais „Uz prīšku!”. Īskotam fragments nu tuo:
„Sokit, brōli, sokit, mōsas,
Voi naradzu sapyns?
Kas dadeve jyusim krōsas:
Sadraudzeibas prōteņa?
Voi na augli gryutas dzeives,
Seņču – tāvu vōrgumi?
Voi na īspaids vōrda breiva,
Līku prīcu dōrgumi?
Sokit, brōli, sokit, mōsas,
Soki, dzymtō maleņa –
Kas tī taidi, kas tur lōsōs
Sabīdreibas nameņā?
Voi na myusu tautas dāli,
Lobu dūmu devēji?
Voi na tī, kas deve vali
Nūvōrgušai Tēvijai?”[6]
Stanislavs Cunskis raksteja rokstus gazetom, vuoce i publicēja folkloru. Tulkuoja lugys, pats kai akters pīsadaleja teatra izruodēs.
1914. goda 9. febralī Rēzeknē nūtyka Pītera Līpiņa reikuots savīseigs vokors, kurā nu suoku tyka izruodeitys treis lugys, a tod beja daņči leidz pīcim nu reita.
Vīna nu lugom beja baltīšu aba latvīšu volūdā, a trešuo nu izruodeitajom – krīvu volūdā. „Utra komedija (latgalìšu izlùksnê) „Es nùmyru” – tulkojums S. Cunsko nu krìwu wolùdas – ari atstoja pateikamu ìspaidu, jo beja nùspàlata wysos witos pawysam labi.”[7]
Stanislavs Cunskis, kaut ari nabeja augstys školys beidzs, zynuoja vairuokys volūdys i nu jom tulkuoja. Puorlyka latgaliski Klemensu Junošu nu poļaku volūdys, Ivanu Turgeņevu nu krīvu volūdys i c.
„Es atsagrižu nu medibas un goju pa allejas wydu. Sunis skreja man iprikš. Umai jis laides it lanokim sulim, un es pamaneju, ka winš lowos, kaut kai sajutis sew priškâ kaidu dzeiwuli. Es pasaweru allejai garum un iraudzeju moziniu zwerbuliti, ar dzaltonumu pi gnezes un meikstom spalwiniom uz golwas. Tys izkrita nu pereklia un sedeja klusu, naspecigi izstipis tikku izaugušus spornus. Muns sunis lani tywojos pi winia. Bet te nu tywejo kuka wacajs malnkryutigs zwerbulis akminiam leidzigi krita pi paša sunia purnia un, wyss satraucits, ar pasacalušom augšâ spolwom nu bailem un brismem, ar bezcerigu, želigu peikstešonu palece reizes diwi pi paša sunia purnia. Jis skreja globt, jis aizkloja sowu berniniu. Bet wysa jo mozinia misinia treiseja nu brismem, balsinš aizsmoka un aizažniaudze, jis apmyra, jis upereja sewi! Par kaidu milzigu bidaklu warbyut rodejos winiam sunis! Un tumar jis nawareja nusedet uz sowa augsta, naaizkarama zora… Spaks, specigoks na jo walia, nurowe ju nu turines. Muns Trezors apstoja… Redzis i suns pizyna šitu spaku. Es pasasteidžu atsaukt apsakaitejušu suni un aizgoju sajusmynots un aizgrobts.”[8]
Daudzi latgalīšu sabīdriskī i kulturys darbinīki Pyrmuo pasaulis kara godūs tyka mobilizeiti armejā.
„Žāļ!” ir vīns nu pošim pādejim Stanislava Cunska sacerātajim dzejūlim. Jis roksta:
„Nav ni dūmu, nav ni dzīsmu,
Nav ar prīcas breižu vīglu;
Acīs apdzīst spūdrō līsme,
Dīnas veļās kai pa myglu!”[9].
Tys nūtyka 1915. goda 14. febralī[10], „kaidā izlyuku gōjīnī pōri vōcu frontei”[11] – „tyka nusysts Stanislaws Cunskìs, kurs beja kara dinastî, kai rezerwists”[12].
„Kara laukā kritis latgaliešu iecienīts rakstnieks Stanislavs Cunskis, kurš bija centīgs vispārības darbinieks, dzejnieks un latgaliešu grāmatu izdevējs. Tas ir liels zaudējums Latgalei, kurai jau tā ir maz spējīgu rakstnieku. Latgalieši paturēs dārgā piemiņā viņa dzejas un izdotās grāmatas.”[13]
Dzejnīks svešumā tyka ari paglobuots. Cieški vīn teik nūsaukts ari cyts būjā ejis datums – 15. februars[14].
[1] Notys publiceitys žurnala „Jaunuo Dzeive” 1992. goda 2. numerī.
[2] Činavnīka saimē.
[3] Seiļs S. Viņš ticēja nākotnei // „Znamja Truda”, 30.05.1970.
[4] Latviešu dzejas antoloģija. 3. sējums – Rīga: Liesma, 1973., 364. lpp.
[5] Ceirulis. Kad radzu es // „Drywa”, 12.09.1912.
[6] Cunskis S. Uz prīšku! // Latgalīšu dzejas antologija (sast. V. Valeinis) – Rēzekne: LKC izdevnīceibs, 2001., 85–86. lpp.
[7] Apmaklatos // „Jaunas Zinias”, 12.03.1914.
[8] Zwerbulis (Nu Turgenewa) (tulk. S. Cunskis) // „Drywa”, 18.04.1912.
[9] Latviešu dzejas antoloģija. 3. sējums – Rīga: Liesma, 1973., 368. lpp.
[10] Piec cytim olūtim, nūmyra 15. febralī.
[11] Apeļs M. Latgolas dzīsminīka un patriota Stanislava Cunska pīmiņai // „Straume”, 1935., Nr. 11.
[12] Kozlowskis E. Kara upere // „Drywa”, 08.04.1915.
[13] Latgaleetis. Kara upuris // „Jaunais Vārds”, 17.06.1915.
[14] Seiļs S. Viņš ticēja nākotnei // „Karogs”, 1970., Nr. 2.
