Vaclavs Krops

Autors: Valentins Lukaševičs


Vaclavs Krops (1885–1929)


Vaclavs Krops pīdzyma Vuorkovys pusē Kaļvu dzeraunē kaļva saimē. Pabeidze vītejū tautškolu, tod vuicējēs gimnazejā i Gareigā seminarā Picerī, bet nu seminara izastuoja. Maizeiti tod peļnēja kai gruomatveds, piečuok kai tīsness.

      Picera i Latvejis suoku laikūs beja dyžan sabīdriski aktivs. Gazetys „Jaunas Ziņas” vīns nu izveiduotuojim i pyrmais redaktors. Latgolas kongresa daleibnīks, tuo izpiļdinstituceju lūceklis i tt.

      Pyrmuos juo literaruos publikacejis ir 1909. godā. Pyrms Pyrmuo pasaulis kara cīši populars ir juo stuosts „Vaca nauda”.

      „Jōņa dīnas vokorā trejs vazumnīki brauc nu patmalem, īrauga uz piļskolna guņteņu gailejam un tycādami nūstōstim par vacas naudas kaļteišonūs īt tū jemt rūkā. Uz piļskolna teišam kotlā nauda līsmoj, bet kad naudas teikōtōji ker kotlu, apdadzynoj rūkas un tymā pat breidī jim uzbryuk malns suņs. Ōrprōteigōs bailēs vazumnīki bāg mōjōs. Kad reitā vīns nu tim sasalasējis īt pi bazneickunga izsyudzēt vakarejū klizmu, bazneicas pogolmā daboj dzērdēt jautru vagara stōstu par tū, kai vakar muižas pīguļnīki pījūkōjuši lātticeigūs naudas maklātōjus ar vardušu darvas kotlu.”[1]

      Latgalīšu literatu vidē 20. g. s. suokūs beja styleigi izavēlēt elegiskus pseidonimus. Pseidonimu Īguotnis sev izavēlēja Vaclavs Krops.

      Agruoklaiku Latgolys sabīdreibā eipaša attīksme beja pret prymakim – īguotnim, tys ir, veirīšim, kuri piec preceibom puorsacēle dzeivuot iz sīvys sātu. Apleicejū cylvāku, ari sovu rodu attīksme pret taidim veirīšim vyscieškuok beja nīvojūša, nareši īguotņa dzeive moz atsaškeire nu kolpa dzeivis.

      Prymaks aba īguotnis ir nazkur leidzeigs buoreņam voi ubogam.

„Zimas Swatku Wokors. Orâ wejputni. Zimeliu wejs brismigi trokoj, tai ka sajauce zemi ar dabasim: naw radzams, kur socas zeme un beidzas dabasi. Snìga klèpi, wins pec utra gaudodami un šwelpdami, òtri nasas un, naspadami wins utra dadzeit, nu dusmem plèš cysu jumtus un nas, grìž sowu laupejumu, Diws zyn, uz kurini. Meness, kai zogdamis, kod-na-kod pasawer uz zemi un otkon aizit aiz tyuces.

Radzams, storp zemi un dabasim ir sasacaluši namiri, un kas nu jim izis nu šò brismiga kara par uzwaretoju?

Jauki tagad liautenim sedet syltâ ustobâ pi Zimas Swatku wakariniom un klausitis wejputniu gaudošonu.

Nadud’ Diwin, taidâ naktî byut celiâ.

Storp snigim, igrimis leidz celim, brìn mozs ubadzinš-borins. Wejs plyukoj, raun jò wacu kažuciniu, un wejputni dzan jam waigâ, acîs, ausîs osu snigu. Jis jau sen ir nusamaldejis nu celia, bet ìt wys uz prišku un uz prišku.

Jam wìna olga, uz kurini ìt: wysur snigs, wysur cìtas, soltas liaužu sirdis. Jis atstoja liauds, storp kurim naatroda del sewis syltas sirdis, kuri jù tik bàdynoja un ryudynoja; jam jaukok ir storp sniga teirumim, wejputni wairok jù milioj, nakai liauds.

Dabridis pi meža, ubadzinš atsasada zam egles. Jam ìgoja protâ ti laiki, kad jò mote beja wel dzeiwa un jis, sadadams motes klepî syltâ ustabiniâ, éde Zimas Swatku wakarinias, un mote, jù bučodama, stosteja par Mozù Jezu, kurs šimâ laikâ dzymst un kai engeliši jù slawej un slùdynoj wysai zemei jauku pricu. Gaudas osoras jam paplyuda nu ocu.

Mežs borgi šnioce, karodams ar zimeliu wejim. Wejs, sajemis wysu sowu spaku, gribeja weikt sowu inaidniku, kurs stojos jam celiâ; bet wysas jò pyules beja par welti: satyka inaidniku, kurs druši stojas jam preti un wejam wajadzeja pizeit sewi par uzwaretu.

Bet borins jau nadzerd jo borgas šniokšonas; jau naw jam solts; jam tik pat sylts, kai beja nazkod pi maminias ustabiniâ, un meža šniokšona jam dzerdis, kai jauka dzisminia. Jau sniga witâ jis redz zalias lopas un pa zarinim skraida tyukstuši wysaidu smuku putniniu, kuri dzid sowas jaukas dzisminias. Jis jau apgerbts na wacâ kažuciniâ, bet jaunûs smukûs sworciniûs, kawejas uz pliawinias ar taurinim. Taurini palik wys leloki un leloki. Te tauriniu wìtâ jis redz taidus, kai jis, mozus berninius ar sporninim. Ti smejas, jaktej, un kawejas: pagyun borini uz rukom, nas jù uz augšini, wys augšok un augšok.

Ji skrin par naizsokami skaistim mežim, par azarim, kur maudojas smukas, zalta ziwtinias, un berniniu ar sporninim teik wys wairok un wairok. Jis redz, ka jù na nas, bet jam pašam izauga jau spornini. Jam tik jauki, tik pricigi, ka nu pricas winš soc dzidot tù win winigu dzisminiu, kuru izmoceja mote. Bernini – engeliši pagyun jo dzismi un wysi soc jauki pakal’ dzidot.

Un kù jis redz? – engelišu pulkâ sowu maminiu! Keras jai ap koklu: „Mamin, i tu te? Te tik jauki, tik liustigi! Mamin, es nagribu atpakal’ uz tini; tî solts, pyuš oss zimeliu wejs un liauds, taidi borgi, namilioj manis!”…

Mežs žèligi šniòce; wejputni raudoja leidz reitam, wysleidza kai gribadami apraudot boriniša laicigù dzeiwi.

Bet wejputniu raudošona dreiži porsameja par pricigu dzismi: jì slaweja un gudynoja mozù borini myužigâ laimê.”[2]     

Vaclava Kropa izteiksme ir dinamiska i ekspresiva, parosti ar emocionalu voi sižetisku sakuopynuojumu.

Tū, kai dusmis aizmygloj cylvāku sirdis, kas i kai līk cylvākim dzeivuot goreigā tymsā, paruoda jis stuostā „Pa tymsu”[3]. Autors ari konstatej sova antivarūņa negativisma cālūni – tei ir apleik asūšuo socialuo i sadzeiviskuo nataisneiba. Stuosta autors nūsūda gon Seimana padālu, kurs padzyna audžutāvu nu sātys, gon Seimani, kurs atsarībņ pīlaižūt sorkonū gaili padāla sātai, respektivi, paruoda pasauli kai ļaunuma kēdi, bet nasnādz vīnnūzeimeigu atbiļdi, kas ir lobuok – pagrīzt sitiejam ūtru byudu, voi struopēt ļaunumu, kaba nasaīt tai, ka vīns cylvāks var terorizēt lelu apleicīni.

      Vaclavu Kropu skaita par pyrmuos latgalīšu originallugys autoru. Juo „Dzeivais myrūņs” Pyrms pyrmuo pasaulis kara tyka izruodeits daudz i ar lobim panuokumim[4]. „Lugas centrā ir kāds pagasta vecākais, kas nodevies uzdzīvei, savus pienākumus atstājis novārtā un tāpēc sabiedrībai kļuvis par „dzīvu mironi”. Lugas teksts nav atrodams.”[5]


[1] Apeļs M. Latgalīšu literaturas vēsture // „Latgolas Škola”, 1935., Nr. 5.

[2] Igotnis W. Borins // „Drywa”, 21.12.1909.

[3] Igotnis W. Pa tymsu // „Drywa”, 06.07.1911.

[4] Nūsaukumā var meklēt sasasaukšonu ar Leva Tolstoja lugu „Dzeivais myrūņs” (1900).

[5] Salceviča I. Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904–2004. – Rīga: Zinātne, 2005., 171. lpp.

Kalenders

Apr
12
Pīk
15:00 Andra Kalinina izstuodis “Klusā ... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Andra Kalinina izstuodis “Klusā ... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Apr 12 @ 15:00 – 16:00
Vuordam “doba” skaidrojūšajā vuordineicā ir div nūzeimis – vysupyrma, tys apzeimej vysa apleik eksistejūšuo uorejū veidūlu ainaviskā izpratnē, pa ūtram, par “dobu” teik sauktys ari kaidys paruodeibys golvonuos eipašeibys, kas varātu izsaceit tūs byuteibu. Reflektejūt[...]