Ka nadreikst, bet cīši gribīs, tod var aba par autortīseibu etiskim aspektim

LaKuGa 6. Juļs, 2016. gods 1

Autore: Laura Stepiņa

Vaicuojumi par autortīseibom ir puorrunuoti na vīnu raizi viņ, redzīni doluos i škāpi teik cyluoti otkon i otkon. Vīni skaita, ka autora rodušuos darbeibys rezultatu bez poša autora zinis navar izmontuot i par kotru izmontuošonys reizi pīdar sajimt atleidzeibu, cyti – ka ir situacejis, kuruos dorba izmontuošonai navajag autora pīkrisšonys i jam par dorba izmontuošonu nav juomoksoj. Skaidrs, ka itymā gadīnī vīnuotu kūpsaucieju atrast nabyus īspiejams, i tys nimoz nav švaki – redzīnim ir juobyut dažaidim.

Itūreiz gribīs izasaceit par etiskajim autortīseibu vaicuojuma princypim, kas Latgolys literaturys izdeviejim reizem ir sveši, partū ka dorbi teik publicāti bez autoru zinis.

book-759873_960_720Kotram, prūtams, ir sovs redzīņs, sovpus es skaitu, ka myusdīnu pasauļs ir pylns ar puorspeiliejumim. Maņ eistyn nav atbiļdis iz vaicuojumu – nu kurīnis rodusēs teņdeņce puorspeilēt par vysvysaidom kasdīneigom lītom, kurom kaidu laiku atpakaļ natyka pīvārsta izteikti lela viereiba. Niu ir izaveiduojuse interesanta situaceja, kod, cylvākam attaisūt muti, ir juopuordūmoj kotrs sovs vuords, lai saceitais byutu politkorekts i naaizskortu kaida cyta cylvāka dziļuokuos, svieteiguos puorlīceibys, kurys pa druponom salaseitys vēļ cytu cylvāku dūmu gryudūs i škārsteikla plašumūs. Vyss pasaceitais, var tikt izmontuots pret tevi pošu. Maņ redzīs, ka taišni taida poša puorspeiliešona ir ari autortīseibu gadīnī. Ir juosariekinoj, ka kotrs vuords, jimts nu sevkura drukuota voi tīšsaistē pīejama materiala, var tikt apzeimūguots ar autortīseibom i var tikt pīpraseita atleidzeiba. Napuorprūtit, autortīseibys ir eistyn svareigys i vajadzeigys, bet, atlaidit, kod ikkotrs suoc sevi skaiteit par dzejis virtuozu voi genialu muziki i pīprosa nazyn kaidys astronomiskys atleidzeibys, situaceja palīk absurda.

Saprūtams, ka kotram gribīs sajimt atzineibu, byut pamaneitam, bet vysai cīški mes pīveram actenis iz kritiskū dūmuošonu i spieju izviertēt poši sovu muokslinīciskū jaunradi, deļtam laiku pa laikam ir veseleigi ļaut pīraksteitajam puorgulēt nakti, lai nu reita varātu apsavērt ar svaigu redzīni voi ari ļaut puorskaiteit kaidam, kurs nasabeist kritizēt. Īspiejams, tai uzalobuotu gon saturiskuo kvalitate, gon tys pat autortīseibu vaicuojums natyktu tai nūvozuots, kai tys nūteik itūšaļt.

Skaitu, ka vysai cīški (bet na vysod) autortīseibu gadīnī vīns nu svareiguokajim ir etiskais princyps – kotrys autors ir tīseigs zynuot, kaidā kontekstā juo dorbs teik paruodeits plašuokai publikai. Pyrms sevkura dorba publiciešonys ir juosajem autora pīkrisšona. Itymā vaicuojumā grybātūs parunuot par literaturys almanahu “Olūts”. Maņ ruodīs, itys izdavums ir īviereibys cīneigs i snādz zynomu īguļdejumu Latgolys i latgalīšu kulturtelpys dažaiduošonā i paplašynuošonā. Almanahs “Olūts” ir palics par sova veida zeimūlu latgalīšu i Latgolai tyvu cylvāku vydā. Ilgu myužu “Olūtam”! Kasdīnā vysaida veida klaidys saīt pīļaut sevkuram, ari autortīseibu vaicuojums nav izjāmums, tok, maņ ruodīs, klaidys dūmuotys, lai nu tom vuiceitūs. Nasaverūt iz “Olūta” jau tai īviereibys cīneigū vacumu i godu gaitā izkruotū pīredzi, literaturys almanaha izdevieji turpynoj pīļaut vīnu i tū pošu klaidu godu nu goda – publicēt dažaidu autoru dorbus bez saskaņuošonys ar pošim autorim. Niu itymā reizē, t.i., “Olūta” 21. laidīnī publicāti ari muni dzejūli. Naskaitu, ka maņ ir tīseibys byut kaidam par tīsnesi, bet itymā gadīnī atsaļaušu nūruodeit, ka tys ir na viņ naetiski, bet ari nalykumeigi.

Naturu nikaida personeiga aizvainuojumu ni pret pošu “Olūtu”, ni pret tuo izdeviejim, bet itū skaitu par rupu i napateikamu klaidu. Nabyušu puorsteigta, ka vairuoki nu itymā izdavumā īkļautim autorim nav informeiti par sovu rodūšūs izpausmu publiciešonu. Ite, Latgolā, kulturtelpa ir pavysam nalela i myusim kūpeigi byutu juostruodoj pi juos atteisteibys i kūpeigi juorauga vairuot jaunu cylvāku gribiešonu snēgt sovu davumu muokslinīcyskajā daudzveideibā, tok tys nikaidā gadīnī navar tikt dareits, izvalkūt nu pažūbelem sazyn cik godus vacus dorbus i publicejūt tūs bez saskaņuošonys ar autoru. Nu sovys pusis grybu saceit, ka nagaidu ni atleidzeibu, pat ni atsavainuošonu, nikas nu tuo vysa pastuovūšū situaceju taipoš naspēs maineit. Es viņ cīši ceru, ka almanaha izdevieji vysubeidzūt saprass sovu klaidu i nuokušajā 22. “Olūtā” nikas taids vairs naatsakuortuos.

Karteņa: pixabay.com

  • Jana

    Pilneigi pīkreitu raksteitajam – man patīsi nav žāl, ka munus dzejūļus izmontoj i publicej, naprosu par tū ni atleidzeibu, ni slavynuošonu, bet, munupruot, tai vajadzātu byut elementarai pīkluojeibai – painformēt par tū autoru – i es beju puorsteigta, ka muni dorbi īkļauti almanahā + vēl ar vacū uzvuordu.
    Bet, īspiejams, Rēziknis pusī tys skaitās normāli, par tū ka arī vysmoz divejūs īstudiejumūs tyka izmontuoti muni dorbi, nauzskotūt par vajadzeigu par tū painformēt