„Izaģierbit, lyudzu,” man sacieja jaunais psihologs.
Es īsavierūs jam acīs. Es tyuleņ suoku izaģierbt. Nu suokuma es nūģierbu sovys aizdūmys. Kai leita luosis tuos nūtecieja pa munu augumu. Tod es nūģierbu sovu „Es vysu zynu lobuok”. Tam sekuoja „a man vyspuor vīnolga”, „lai jau palīk” i „es vysu gribu iz raizis”. Es vylku vīnu piec ūtra nūst – lobuos kuojis stresa zeķi, kreisuos kuojis slynkuma zeķi i kurpis ari. Juos beja jau pavysam nūstaiguotys i slapnis, paldūt ar visim pa straumi.
Vyssmoguok beja nūģierbt vysurguojieja sindromu. Te man paleidzieja jaunais psihologs. Jis sacieja, ka vysu nav īspiejams izdariet i ja ari ir, tod na vīnlaiceigi. Jis man pastuostieja ari, ka vyss vīnkuoršais ir ģenials.
Palyka jau drupeit solts. Bet ari vīgluok ap sirdi, vīgluok ap pruotu, ap grybu, ap golvu, ap vysu.
Bet ap koklu man beja baiļu šalle.Tū es nūģierbu kuoleidz mani nūķiera jaunuo psihologa puormatūšais skatīns. Pi šuo uorsta naīt ar baiļom.
„Man beja baist i es grybieju aizbiegt…”
„Es zynu. Bet biegšona naleidzēs.” Tai jaunais psihologs.
Es jam atdevu šalli. Pavedīns aizaķiere man plaukstā i muna bailis šalle suoka iert. Man vairs nikod nabyus baiļu šallis.
„Voi tik Jyusim veļ nav palykuši kabatuos kaprīžu kabatlakateņi!”
Jis laikam vysu zyna par mani. Kaida cylvāku pazeišona!
Tai man nuocēs atsateikt nu vysom sovom kaprīzem.
Laikam vairs nikas man nabeja sliepjams. Tikai tys, ka man šis jaunais psihologs nadaudz patyka.
„Tagad Jyus asit breiva nu visaidom blokusītekmem, siestitēs i stuostit, kas uz sirds. ”

Turpynuojums sekos….