Žurnalā “Ir” byus jauna sleja – latgaliski

Žurnalā “Ir” byus jauna sleja – latgaliski

Šudiņ žurnalā “Ir” publiceita muna sleja latgaliski – “Par klybu i kēvi i peirāgim”. Dūmuoju par volūdu i īsaguoduoju par mamys peirāgim, kū sovim bārnim īvuiceit cept vareišu tikai es poša. I nikaids pasauļs jim navuiceis ni dzymtuos volūdys, ni babu i probabu dzeivis zinis i dzeivis spāka. Ka es tuo napadareišu, tuo nadareis nivīns cyts.

Iz prīšku reizi mienesī žurnalā “Ir” byus sleja latgaliski. Slejā eisi par Latgolys dzeivē i kulturā svareigū raksteis poši latgalīši – kotrs ar sovu redzīni, puordūmom, aktualitatem.

Kod maņ pyrms puors nedeļu vaicuoja, voi mes, latgalīši, varēsim laiku pa laikam pīraksteit rokstu latgaliski, tys ruodējēs vīnkuoršs par vīnkuoršu – mes runojam latgaliski, mes dūmojam i sepinejam latgaliski, latgaliski ari rokstam i skaitam iz papeira, datorā, škārsteiklā – gruomotys, sātyslopys. Vyss ir dzeivs, mes asam – dzeivē i socialajūs teiklūs. Partū ka tik ilgi cikom asu es i maņ ir koč vīns cylvāks, kas atsoka latgaliski, ka kuo vaicoju pasauļam, voi kam atsmīt atpakaļ jūku pa sovam, ka jis kuo soka, volūda ir dzeiva. I volūda ir myusu latvyskuo i latgaliskuo identitate – myusu sāta.

Itymā nedeļgolā tierguoju latgalīšu gruomotys i diskus Breivdobys muzeja godatiergā. Stuovūt muzeja stygys molā i verūtīs iz ļaudim, kas daīt pi golda, paškūrsta gruomotys, pacyloj muzykys diskus, nūglauda vuoceņus, es aizadūmuoju par paradoksu – mums latvīšim ir tik daudz kulturys montuojuma, tok nu tuo montuojuma tik moz mes gribim pajimt sev leidza. Ite nav runa par pierkšonu, a par sapratni, kas ir vierteigs i sev leidza jemams i kas navierteigi kramasli.

Kotra reize, kod es stuovu iz tierga kaidā festivalā, svātkūs, godatiergā i tiergoju latgalīšu gruomotys i muzyku, ir kai tylta likšona diveju bezdibeņa molu storpā – pa vydu storp ļaudim, kas pīroksta i izdūd tekstus i dzīsmis, i ļaudim, kas par tū nazyna piļneigi nikuo, storp radeituojim i patārātuojim, storp deviejim i jiemiejim.

Izīt ar latgaliskū iz tierga plača ir kai izleist nu olys. I saprast, cik patīseibā ir moz tūs, kas zyna, kas ir Trasuns voi Lukaševičs, ka latgaliski i pa šai dīnai izdūd gruomotys. Ka vyspuor latgalīšim ir sova raksteiba – i nikaidi tī čiuli voi krīvi, a dzymti latgalīši, kas breineigi runoj sovā izlūksnē. I cik moz ir pat na jaunu cylvāku, a babu, kas vēļ skaita latgaliski voi gryb skaiteit prīškā sovim unukim. Sateic taidu cylvāku, kas sovam bārnam gryb īdūt daļu latgaliskuo pasauļa i sajiut, ka tovs pasauļs pasaplieš leluoks – aug vēļ vīns sovs cylvāks.

Tiergā vysu mudruok var sajust pasauļa viejus – i pošu latgalīšu oklumu i nazynuošonu, i nalatgalīšu apbreinu par myusu kulturu i juos spāku. Daīt pi golda taids cylvāks nu molys, pasaver, pacyloj i atkluoti pasoka: – Jums, latgaliešiem, izrādās, visa ir tik daudz! Bet es par to nekā nezināju…

Maņ prīca, ka Japanā niu klauseisīs latgalīšu muzyku – Cyblys „Ilžu”, „Rekavys Dzintaru”, „Laimys muzykantus”. A kur asam mes – latvīši, latgalīši? Kod mums pošim vajadzēs sovys muzykys i literaturys? Kod mes gribēsim zynuot, kas mes asam i nu kurīnis ejam? Deļkuo mes raugam sovys saknis padareit par eksporta preci i kotru uorzemnīku, kas pasoka koč vuordu myusu volūdā, slavejam kai dīvu, a poši bāgam nu sovys paguotnis kai smuts nu krysta i nikuo nu sova najemam leidza?

Latveja i Latgola bez latgaliskuos pošapzinis, lapnuma par sevi, sovu izaceļšonu i pīdereibu sovam dzymtajam mīstam ci dzeraunei, bez dzeivis spāka i sovys kulturys pošapzinis ir kai klyba kēve – pasavērt šmuki, ainovā pa gobolu labi izaver, krēpis garys kai vītejūs foklorys kūpu bruņči ci dzeraunis sātu kūkā izgrīztuos lūgu ramys, a pi dorba nader – vogys ar taidu napadzeisi, sīna pyunē naīvessi. Latgola ir tukša i izmierst, partū ka ar itū klybū kēvi navar ni apart duorza, ni izaudzēt buļbu. Latveja nūmierst boda nuovē, partū ka jai nav spāka olūta – sakņu i mugorkaula.

Latvīši ir kai dzeivī myrūni, kas eksistej paguotnē, tok sev svareigū nanas leidza nuokūtnē. Karoj svešu armeju karūs jau pusi godu symta, lomoj i komoj cyts cytu, a vīnā šaļtī nūsvīž vysu i emigrej – i tīšā, puornastā nūzeimē. Vīnā breidī nūmierdej sevī saknis i rauga izdzeivuot pa jaunam. A stuovi tiergā, sateic tūs ļaužu symtus i tyukstūšys i redzi, kai suop – da kaula suop. Tok naīsi jau cytim atsazeit, ka suop tys tukšums dvēselē, kur vajadzēja byut saknei. I valk tei rūžeņa da mīļu dvēseli uorā, a veiram to naatsazeisi, sīvai napasaceisi, ar bārnim par tū narunuosi.

Aizīšona nu sovu sakņu ir vīntuļnīku ceļš. Na veļti mes kai tauta asam tik dryumi – cyts cyta i seve aizalīdzam, cytam sytam, kab pošam nasuopātu. Na veļti leluokī latgaliskuo nūlīdzieji ir poši latgalīši – īsissi cytam, pošam mozuok tiks. I sovu aizalīgšonu attaisnuosi. A kuru kotru breidi var aizasuopēt – kod par byutiskū dūmoj. I, aizīdams nu seve, palīc tik vuoreigs – kuru kotru šaļti var kas īsadūrt tukšumā voi izleist kaida suņa aste.

Itei ir munys babys i probabys volūda, tok tys, voi tei byus ari munu bārnu i unuku volūda, ir atkareigs nu mane. Es asu puorcāluojs storp paguotni i nuokūtni i es, muna paaudze, mes izavielejam, kū pajimt leidza, kū pamest sapyušonai. Dūd Dīvs, ka izadūtu nūturēt – sovu spāku i variešonu byut pošam, just leidza pasauļam i pasaulī seve napagaisynuot.

Ilze Sperga

Print Friendly, PDF & Email

Komentari