Leivuona nūvodā ir nalela apdzeivuota vīta, kū sauc par Jersiku. Nu vīnys pusis tū apjam meži, bet nu ūtrys pusis tak Latvejis liktiņa upe Daugova. It kai nikas eipašs, bet vystik itei vīta sevī sliep miļzeigu paguotnis montuojumu i nūslāpumu. Ite atsarūn nūstuostim apveitais Jersikys piļskolns.

Kai līcynoj raksteitī olūti, 12.gs. beiguos i 13. gs. suokumā Jersika beja centrs leluokajai i spieceiguokajai vaļsteņai vysā Latvejis teritorejā. Zinis par Jersiku atrūnamys Indriķa hronikā, Atskaņu hronikā i Reigā sastuodeitajūs dokumentūs. Indriķa hronikā Jersika latiniski saukta par “civitas”, itaids nūsaukums vēļ beja tikai Reigai. Tymā laikā tai sauce leluoku administrativu centru ci veiskupejis golvonū piļsātu. Raksteitajuos līceibuos ir epizodis, kas paruoda Jersikys vairuokkuorteju nūpūsteišonu, Vysvaļža varys vuojinuošonūs i vaļsts pakuopenisku sasadaleišonu vuocu krustnešu ekspansejis rezultatā. Jersikys vaļdnīku Vysvaļdi hronisti sauc par karali (latīniski “rex”), i tys ir vīneigais Latvejis teritorejā dzeivojūšais ciļšu vaļdnīks, kurs itai ir nūsaukts. Pat lībīšu ciļts vadūņs Kaupo, kurs beja ticīs ar pāvestu Inocentu III, Indriķa hronikā teik saukts par zemis vacuokū ci par it kai karali. Dreižuok vysa jis beja vītejūs ciļšu vadūņs, kuram beja dūtys zynomys varys funkcejis. Te gon ir svareigi atzeimēt, ka, runojūt par Jersiku, der paturēt pruotā, ka tei nav taida poša vaļsts kai cytys tymā laikā Eiropā asūšuos i ka Vysvaļdi navar saleidzynuot ar cytim tuo laika karalim.

Jersikys kieneņa Vusvaļža portrets. Autors: Ludolfs Liberts, 1935.g. Karteņa: wikipedia.org

Raksteitajūs olūtūs nav atrūnamys napuorprūtamys zinis par Jersikys piļs atsarasšonuos vītu. Vīneiguos zeimeiguos nūruodis par pili – tei atsaroduse pi Daugovys desmit dīnu guojīņa attuolumā nu Reigys. Piļskolns, kurā pietnīki lokalizēja senejū Jersikys pili, atsarūn tagadejuo Leivuona nūvoda Jersikys pogostā – Daugovys lobajā krostā ap 10 km iz dīnvydaustrumim nu Leivuona piļsātys. Tys ir vīns nu leluokajim Latvejis piļskolnim.

Jersikys arheologiskuo materiala analize līcynoj, ka ite jau 8. g.t.p.m.e. uzaturiejuši zīmeļbrīžu mednīku piecteči, kuri suoce īreikuot apmetnis azaru i upu krostūs. Tics atrosts krama bultys gols i cyti krama reiki, kas teik datāti ar videjuo akmiņa laikmata suokumu. Arheologiskī izrokumi ruoda, ka ite ir bejs piļskolns i piļs, kura vairuokys reizis nūpūsteita i atjaunuota – vysūs izrokumu sluoņūs vāruojamys spieceigys guņsgrāku pādys.

Kaidā nūstuostā par Jersiku teik mynāts, ka piļskolnā ir aprausts zalta pūds. Arheologim itaidus duorgumus nav izadevs atrast, tūmār leidzšinejūs izrokumūs dabuotys 3576 senlītys, dorbareiki, sadzeivis prīkšmati, īrūči i dažaida veida rūtys.

Senejī piļskolna īdzeivuotuoji volkuojuši boguoteigys rūtys. Eipaši izrūtuots beja sīvītis tārps – bronzys steipeņom izraksteita vylnaine, vainogi, kokla riņči, kryušu važeņu rūtys, aprūcis i gradzyni. Veirīši apgierbu sasprauduši ar saktom, iz rūkom vylkuši aprūcis i gradzynus, bet svuorki dažkuort tyka rūtuoti ar bronzys spirāleitem i gradzyntenim. Rūtys boguoteigi puorstuovātys kopu laukā, partū ka saskaņā ar senejūs latgaļu apbedeišonys tradicejom myrušūs kopā guļdeja svātku tārpā.

Kai jau īrosts, cīši lela lūma beja zemkūpeibai, par kū līcynoj piļskolnā atrostī zemkūpu dorba reiki. Daugovys tyuvums nūsaceja zvejnīceibys eipašū lūmu Jersikys dzeivē. Tū aplīcynoj piļskolna kulturslānī atrostī zvejis reiki, zyvu kauli i zveinis. Piec specialistu pietejumim, jersikīši uzturā lītuojuši 14 sugu zivs, iz vysa vaira – leidakys.

Piļskolns myusdīnuos. Karteņa: atputasbazes.lv

Vysūs laikus bejs aktuals vaicuojums par Jersikys īdzeivuotuoju etniskū pīdereibu i vaļdnīka izceļsmi. Indriķa hronikā storp Jersikys īdzeivuotuojim vairuokys reizis mynāti “krīvi”(latiniski “rutheni”). Ari Atskaņu hronikā mynāti “krīvi” saisteibā ar sešsymt krīvu nūnuoviešonu Aizkrauklis krustnešu uzbrukumā Jersikai. Antoneja Vylcāne sovā gruomotā “Senā Jersika” nūruoda, ka, bolstūtīs iz itom raksteitūs olūtu ziņom, pietnīki skaiteja Jersiku par Polockys kņazistis sastuovdaļu i Vysvaļdi par kņazu, nu krīvu zemem atguojušu. Itaids uzskots pastuovēja leidz pat 20. gs. 30. godim, kod nūtyka pyrmī arheologiskī izrokumi, kas varēja apstyprynuot ci nūlīgt raksteitūs olūtu zinis. Izrokumi naparuodeja krīvu īdzeivuotuoju ci krīvu kņaza i juo kara draudzis ilgstūšu uzaturiešonu Jersikys pilī. Tam nabeja ari apstyprynuojuma kopulauka apbedejumūs. Arheologiskuos līceibys nadūd īmesļa skaiteit Jersiku par krīvu militaru i politisku atbolsta punktu pi Daugovys. Vysi atrodumi līcynoj, ka Jersikā dzeivuojuši senejī latgali i Jersikys vaļdnīks Vysvaļds bejs nu latgaļu vyds. I voi tod svešys tauteibys vaļdnīks, radzūt sovu pili dagam, īsasauktu: “Ai, Jersika, mīļuotuo piļsāta! Ai, munu tāvu montuojums! Ai, nagaideituo munys tautys būjā īšona! Ka pīdzymu, lai skateitu sovu piļsātu līsmēs, lai skateitu sovys tautys izdeļdiešonu.”

Roksta autore: Laura Keiša