Sandrys Ūdris stuosts “Unuks”

Sandrys Ūdris stuosts “Unuks”

Stuosta autore: Sandra Ūdre

– Pyrmuo reize par vysim godim, kod kaida puče iz vacika dūbis izpeikstiejuse! – zyli dzaltonū atraitneiti cytim ruodeja kopūs saguojušūs unuku puļceņa jaunuokuo. I runys pa godim dajiuktū stidzeņu – stoti i stoti te vysakū, cik gribi, laisti, revej, a kai naaug, tai naaug – vaira nasavede.

Tei beja taisneiba, ka vacika Ignata dūbē dreiž sameļnej, sadzeļtej ci sovaižuok pagaist sevkurs laknuokais stuods. Tys puorrunuots rodūs symtim reižu, zeme treis reizis puormeita, ar kū viņ namāsluots, a ni. Kū tī, vaine lykta i iz sābru kopa augstuo dzeivžūga pakriesli, a tod i cytim nikas naaugtu. Jūs pošu Milei i Juram aug grīzdamīs. Tai i nūsprīduši, ka Ignats pats pi vainis. Baba jau dzeivis laikā nagribiejuse vaira ar jū gulēt, i kopūs naguļ – nu sešu div bārni pyrma babys paglobuoti, tai i saguojs, ka dzymdynuotuoju storpā īguluši. Daudz kas jūs dzeivē škeirs – i 27 godu starpeiba, i vacika lieniešonuos nu dorba, i tei nasaprūtamuo nesšonuos par muižinīku… Unukim jau vysa nadazynuot, a par tū gadīni puorsprīsts na reizi, kod jis ar mozim bārnim iz rūkys i pi rūkys nūguojs pi vacuos bryutis, kod tei myruse. Sabejs tī vysu dīnu, a baba vokorā, nu teiruma atguojuse, motus sev plāsuse i ratunkuos klīguse, ka klāvā viņ gulieškūte, a taipoš piec tuo vysa vēļ div bārni pīdzymuši.

Tai i dajiukuši par Ignatu ni švakuo miereit, ni lobuo saceit. A kur palīk cylvāka sirdī puordzeivuotais? Ci nūguož kai leits, ci nūspaitoj kai saulis syltums? Namosna kai bārna dvēseleitis suope, kai saduzuse iļgi globuotuo cereiba i reizē breinums.

***

– Pyrmuo reize par vysim godim, ka jei praseita iz muižu… – vieja šaļts nu ūļneicys gola Ignatam atnas runeiguokūs sīvīšu bolsus. Laikam runoj par juo muoti, a jam, jaunuokajam nu saimis, nav saprasšonys, kas pa kam. Varbyut partū muote ituos dīnys taida prīceiguoka par vysu garū laiku piec tāva nuovis? Dūmuot, na sūlim īt, a jū eņgeli nas. Viņ dālim vēļ nikuo nasoka. A kuo jim tī i vaicuotu? Vaciks stuostejs par muižu viņ nalobys lītys – komovuši tī ļauds, kaidu i da nuovis. A tod jau mama nabyutu taida prīceiga.

Ustobā īīdamam, otkon dzieržami sīvīšu bolsi – pi muotis siebrineica Mone īskriejuse. Iz kanapkys izkluotys div suknis: palākuo, nu pubuļojuo audakla –  izīšonai, tymsuo ar stuovū krādzeņu i boltū kvarbatku apleik – atlaidu svātdīnem bazneicā. Muote navar izalaseit, kurū apviļkt gastiešonai muižā. Nu, nu, kū i saceis Mone, tei solys slūta, vysod padūma devieja, ci ir jai kaida saprasšona par lītu ci nav – golvonū par jūs siebrineicu zyna pat Ignats, ostoņu godu puiškins. Jei padūma ni kuldā, ni veikšī nakraista – kū švakuok guojieja iz muižu apsaviļks, tū vaira tāva sirdi īžālynuos.

Paga, paga, kas par tāvu muotei muižā? Niule Ignatam palīk, par kū breinuotīs. Vaciks, muotis tāvs, jau div godi kai paglobuots, laikam ar tū buozšonūs vysuos dareišonuos siebrineica byus pavysam pruotu pagaisynovuse. Monei par sukni i muižu vaira nav kuo pasaceit, juos acs naatsastuoj nu kanapkys. Iz taidu var pasavērt – nu apdadzynuošonys ar lynu aleju mads dzaltona, iz viersu tymsuoka, pat gods īdadzynuots – 1880, a pats atzvalis vierss smolkai kvarbatkuos izgraizeits – ni to lapenis, ni to skujenis, a pošā vydā vēļ saulis skrytuļs. Kur taidu lelu tik mozā kambarī Marta turūte, vēļ dāram te turūte – nikaidu veikšu viersā nalīkūte, puordūtu i nauda byutu, laikam piercieja, kas pošu zalta teļu par itū atdūs, gaidūte. Niu sātys saimineica pret cieškū gašku palīk pavysam sirdeiga, jei var nūskaiteit Monis nadasaceitū poša – a tuo piercieja Marta nasagaideis, lobuok puordūt tepat sābru sātā, i ar zyrgu nabyus juovad, a vysulobuok atdūt taipat, i Mone vysod ar padūmu byus pi duru… Martys acs jau zvāroj, tok Mone jau teišom pi duru i piec šaļts jau paceli.

Pierciejus teišom Marta gaida. Bondara pītaiseituo monta pylna pyune, tai atraite pa itū laiku pamozom tiergoj bucys, kubulus, rogovys, rotus i vysaidus seikumus, nu tuo jai ar dālim iztikšona. Vieļuok varbyut kaids nu dālu raudzeis turpynuot tāva omotu, viņ tāvs napaspieja nikuo īvuiceit. Par kanapkys puordūšonu navar byut runys, lai Mone juos deļ koč sameļnej. Tei ir kuozu reita duovona. Godūs vacuokais veirs gribiejs jaunajai sīvai par pīmini atstuot kū eipašu. Par Martu solā runoj nu juos pīdzimšonys, tai i bondars izdzierds, ka jei muižinīka suonu bārns, juos muotis veirs nav nikaids juos tāvs. Lai īt piec kungu mūdis – jai byus reita veļte. Tai sovu pyrmū reitu bondara sātā iz ituos kanapkys kai gaspaža i atsiediejuse. Jai nabejs veiramuotis, kas par reizi vadaklu nūdzan iz klāvu. Deļtuo muotis meitom aiz laika īsiejušys pazemeibys goru i par vīneigū patīseibu iz pasauļa īcālušys veiramuoti. Gon jau pošys pīdzeivuos veiramuotis gūdu, a niule vīneiguo prīca, kod „sorkonī gosti“ atīt – kaidu šaļteņu vēļ iz vīglom kuojom. A Marta iz kanapkys siediejuse, kod viņ gribiejuse, te juos trūņs i gūda vīta. Solā otkon par jū ar mēlem moluši – rūkys kliepī salykuse sādūte kai vacuo muižneica, kas saīt juos baba – ari Marta. Vacuo pane vēļ boltu kači kliepī glaudejuse.

Bondarīne gon jūs rainuo kača pa rūkom nameicejuse, mīreigi dzeivovuse, par muižu nasalykdama saprast. Vīnu reizi jauneibā tyvuok „tāvu“ bazneicā redziejuse. Atlaiduos nūstuojuse pi bazneicys durovu, paguojs garum ar sīvu i meitu. Par Ignacio jū sauce i jis tok italīšu ašņa. A varbyut pat i na muižinīku, juo vaciks nazkur te, Inflaņtejis bazneicom oltorus taisejs, tai pi naudys i tics. Viņ nazkuo nabraucs atpakaļ iz dzimtini, a nūpiercs muižu tepat. Nui, kas Martai dalis par jim vysim i itū lapnū kungu īsiermiejušajim, sprūgainajim motim, jī iztykuši vīns bez ūtra, dzeivuos i tuoļuok. Tok pi sevkura atguodynuojuma nazkas sasamīdz kai komulī i vydā nūtreis, a Marta nasalīk saprast. Mozais, ceņšās. A še tev Juoņa dīnys peirāgi – juos trešais dāls pīdzymst sovaiduoks, ūgļu malnim, sprūgainim motim, jei jū nūsauc par Ignatu.

Reit īškūts jī vysi iz muižu. Martys gruzdūšuo suope puorsamejuse par gaišu līsmi – ir nūceja, ka jī nabyuškūts vaira prostūs ļaužu.

*

Ar reita saulis spaitim Marta ceļās i rūšās. Naziņa, kai lūbsīs muižā runuošona, kitynoj vysys īškys. Cik pyrma izatālovuse, cik izadūmovuse, a kod nūteik – nikuo nazyna. Kai aumūnī apvalk rupuokuo audakla sukni – kai Mone īsacejuse, koč zynuodama, ka oplom. Niule nazkas, vydā īsieds, līk napareizuos lītys dareit. Tei gruomota ar ziņu, ka Ignacio jū ar dālim prosa iz muižu, atguojuse par piešku. Jei nateik leidza ar nūdzierdom. Par Ignacio runoj, ka piec sīvys nuovis jis palics pavysam vīns, meita aizpracāta iz Varšavu, nasalīkūts zinis par tāvu a ni. Tys jau ari kai dridžiņu apsadziers – reizi izguojs zvierbuļu pasaudeitu, reizi atspriekleņ iz zyrga izleids juotu. Varbyut jai lapnai vajadzātu jam pagrīzt mugoru? A taišni niule vysvaira vajag paleiga nu suona – tys monts bondara pyunē dreiž beigsīs.

Kū tyvuok muižai, tū vaira kuojis matās. Iz slīkšņa pavysam. Kū jei saceis? Pūliskai jau jei muok i bārnuki pavuiceiti, a var saīt – jim durs attaiseis, a jei nazynuoškūte, kuo pasaceit. Golvonuos durs muižys ākai lelys i plotys, vēļ apdarynuotys kūkā grīztom ļovu golvom. Navajaga i stucinēt. Sulaiņs jūs īraudzejs pa lūdzeņu i attaisa, sagaida saimisteibys vadeituoja. Lels gars golds, smolka servize. Nui, sukne nu rupuokuo audakla te par vīnkuoršu, vajadziejs tū ar boltū krādzeņu. Kū vaira… Pagaidom jī te pi čaja golda atstuoti vīni, smolki apgleznuotā trauceņā cukerkys kruosainūs papeireišūs. Vacuokais dāls paprosa, kod juos svīss. Jei atjādz, ka napavuicejuse puiškinus, kai izavest muižā. Jī tik zyna, ka atlaiduos bazneickungs ci muižinīks iz zemis paber cukerkys i vysi bārnuki saskrīn laseitu. A te var jimt taipoš. I gradzynu, sovu vīneigū, Marta naizlykuse, i cik jai rūkys sastruoduotys – namīrs jū nav pamets. A puiškini jau verās iz sīnu, kur salykti zūbyni. Sābru Salimons bejs karā, cik stuosts i stuosts, vys navars sovu varūņdorbu dastuosteit. A muižys dzeds vystik vaira pīdzeivovs i augstā činā, varātu taidus stuoškus pīrunuot.

Kod dajiukuši pi vysa, pieški īīt muižinīks i nu nagaideituos pusis – nivīns i nadadūmuotu, ka tamā sīnā na skaps, a durs iz kalidori. Vāsai pasveicynoj i atsastuoj pi Ignata – itys gon eistuokais unuks, partū ka īsakuortovs dzeda vītā i vēļ jam tik leidzeigs. I Ignacio nav sirdeigs, dreižuok – prīceigs. Par karu puiškinim gon nikuo navars pasaceit, tys vyss jau seņ bejs i juo bruoļs cara gvardē dīnejs vēļ niule. Navar puiškini saprast – ci jis pats, ci juo bruoļs nu nazkaida pūra, kur vysi apsleikuši, tics i sovu zyrgu izviļcs. Sapeikst jī pavysam – ni besa jis kur karovs, ni bejs. Tod jau Salimona stuoški redzīs kur patīsuoki.

Beidzūt Ignacio pasaver iz Martys. Nazkuo na tuo jis gaidejs. Kam jis juos muotei piec bārna pīdzimšonys naudu devs? Kab nu žeidu drēbis pierktu, kab lobuok paškoluotu. Glupuo sīvīte! A jam pat dūma bejuse par pani muižā īvest. Labi, ka tai nadarejs. Ignacio nu Martys pīkluojeigi atsavasaloj. A, pasagrīzs pret Ignatu, jam pasoka, ka juo gon gaideiškys piec nedelis gostūs. Ignateņu vīnu!!! Marta atsajādz, kod saimineica īmīdz kerzeiti ar muižys atvodu gastiņci. Cik viņ! Lai Ignateņš, izradzātais, parauga laimis.

*

Piec nedelis Ignats, sarūsts īšonai, na sūļoj, a ceļu nūskrīn. Marta nūsaver skumom acim, cik pruotā izdzeivuota tikšonuos ar eistū tāvu, kod nūtykuse pa eistam, pat saprast navar, ci pa eistam nūtykuse. Saule vēļ nav cik augši kai tūreiz. Ignats saprūt, ka atskriejs par agru. Apīškys aiz gara laika apleik ākai pa saulei, kas jū mozu te, ap muižys pakšim staigalejūt, pamaneis. Kuknis lūgs attaiseits, i dzierdīs pazeistamu bolsu runuošona i trauku pīsitīni. Ignats nūstuoj zam lūga pasaklauseit. Nui, vīns tok ir bazneickungs. Juo bolsa nasajauksi, taids mīreiguoks kai bazneicā nu ambonys, a ūtrys byus tuos pošys sīvītis, kas jūs tūreiz sagaideja:

– Vēļ īlikt? Bazneickunga saimineica tok itai sataiseit namuok.

– Namuok, namuok, vaira par steivu pluocini jai nasaīt, te tev, Ceciļ, leidzeigūs nav. Kreitu iesšonys progoreibā, kai viņ speru sūli muižā. Kam šudiņ par gūdu taidys pušdīnis?

– Vacais dridžiņu apsaieds, tū suona unuku pasaucs otkon.

– Navajaga tai labi baruot, lai nadajiukst. Suopeigi byus, ka vaira napraseis.

– Ka jau iz muižu atguojs, lai paād.

– Te siežu i ādu, a patīseibā atguoju ar Vacū parunuot par lītu – tī vajaga laulobys slēgt, ka jau vaira nikuo, na par aizbiļdni taiseitīs.

– I nadūmojit, bazneickungs, tī īt, pyrma jius kū saceisit, Vacais aizlaiss gruomotu veiskupam par jums. Atsazeistit, tok beja tai: atnese bārnu kristeit, a jius kunga pruotā. Div nedelis beja kū pa apleicīnis dzeraunem zvaneit – bazneickungs dzer. A, ka byutu divdesmit pyrmuo reize, i gaiļs nu pakalis naaizdzīduotu.

– Kas muna vīna rumceņa pret tū, kas muižā nūteik?

– Tim, kas grib piec taisneibys saukt, juobyun pošim taisnim da gola, da pādejuos veileitis, kab nav ni grāka dīdzeņa, aiz kuo nataisneibai pīsačert. Nikaidys pasarunuošonys ar Vacū nasaīs. Lobuok atīmit iz muižu cieškuok paēst pušdīnis.

Ignats tuoļuok nasaklausa, jis otkon nasaprūt, par kū ir runa. Juoīt pi duru. Nanūsabreineit, pats Ignacio sagaida Ignatu ar smaidu. Šudiņ unukam īdūškys pasaudeit pa akminim ar eistu blisi, paruoda, kai juojam iz gryuda. Nūīt da zyrgu, tī vakar kēvei pīdzims kumeleņš. Ignats var jū paglaudeit. Sovys treis stuņdys paīt namonūt, Ignats ir sajiusmā – byus ar kū pasadižuot.

Pi pušdīņu golda atsasāst ari naradzāta meitine – iz pusi vacuoka par jū. Taida pavysam buola i izkoltuse, Ignatam jei napīgrīž viereibys. Varbyut vēļ kaida unučka kai i jis atsaroduse? Kas jam, jī mamai pat treis goboli. Ād vystys peirāgu smuordeigā īdzaltonā škeistumā. Peirāgā taids galis gobols, ka puiškinam i sapynūs nasaruodeitu. A nu soldonūs pyku keiselī muogā jau akmiņa gryutums, a mute vēļ grib i grib. Jam dīna kai dabasūs pabejušam. Niule jis sātā atsagrīž kai varūņs. Bruoli daudz pīrē najam, a muote čut iz ceļu juo prīškā nakreit – mozais itai vacuo muižinīka sirdi muociejs iz sovu pusi pagrīzt.

*

Piec nedelis Ignats otkon rūšās iz muižu. Viņ itūreiz jū muižys pogolmā sagaida zyrgu puiss, Vacais pasacejs pasajimt ar puiškinu pi zyrgu. Patīseibā ar Ksaveri lūbās  daudz jautruok kai paguojušū reizi ar dzedu. Jis muok stuosteit, izsādynoj iz zyrga i vodoj pa riņči. Ksavers muižā lobuokais zyrgu puiss, zyna vacuos gudreibys. Ar zyrgim nav kai ar sunim. Zyrgs par eistū saiminīku pīzeis na tū, kas ēst īdūs, a tū, kas  jū izjuodynuos. Ksavers nikod zyrgim nadūd ēst, lai tū cyti dora. Jis jūs kungs i kieneņš.

Cecile malnā suknē ar boltū prīškautu kuknē Ignatu labi pabaroj. Pret jū izatur laipnai, a jis nasajiut vaira kai muižinīka unuks. Kas nūtics? Cecile atsavasaluodama īmīdz gastiņča veikšeiti, kai radzams, pošys dadūmuots, na Vacais pasacejs. I pavoda pa kuknis durom, atīt vēļ piec nedelis naprosa. Parkū tai? Tys i vyss? Sātā muote i bruoli ād pa soldonuo peirāga gobolam, pīna kluot pīdzardami, i prīcojās, cik gords. Ignatam gon nikaidys prīcys. Jis pat navar sietinīkim atsazeit, ka dzeda nasatics…

*

Piec nedelis muote Ignatam otkon dūd viļkt jaunuokū kraklu, pavoda da ūļneicys gola. Jis pats švuorbu puorjimts, ci tī jū gaida. A navar muotei atsazeit, ka eisti praseits vaira nav. Jis īt. Ka nav praseits, lai dzeds tū pasoka. Jis tok tūreiz smaidejs, laipnai ar jū runovīs, cylvāks tok navar tai pieški puorsameit!

Jam attaisa durs, a soka, ka naass reikuojumu, kū ar jū dareit. Cyts bārns byutu raudovs i skriejs pi muotis atpakaļ. Ignats navar iz reizis skrīt paceli. Jis skrīn augšyn pa trepem, kur dzeda kabinets. Te jī kūpā runovušīs, pa lūgu vārušīs. Iz guļamū ustobu pataiseitys durs. Dzeds laikam navasals, ka atsaguļs dīnys laikā, jis tok prīcuosīs par unuka apcīmuojumu! Pabuozs golvu, īrauga dzeda plykū mugaru, gultā i tei meitine nu pušdīņu golda. Kū jī obeji te dora? Dzeds svīž ar nazkū gryutu Ignata vierzīnī, ap acim nūplaiksnej spūdrys žybainis…

*

Piec deveņu godu bondara atraitis sātā otkon atīt gruomota nu muižys, Cecile roksta, ka Vacais nūmirs, kab Ignats atīms da muižys i viņ pyrma, kai maņtineicys saime nu Varšavys iz bērem atbrauc. Ignats, naklauseidams nikaidim muotis ībyldumim, īt. Cecile nu Vacuo kasdīnys driebu skapa salasejuse lobu kopnu – jim vysim trejim gona byuškūte nazcik godim. Ignats vars īīt dzeda kabinetā i pajimt, kuo gribs. Vacais tok tūreiz juo laids – Cecile sprīž piec taisneibys.

Ignats pyrmū īrauga gradzynu, iz puļts svaiduos eistais Vacuo zeimūggradzyns, kas, piec apleicīnis pīstuošku, īguoduots reizē ar muižu. Stuosta, ka gradzynu lics izkaļt pyrmais muižys sovinīks, kaļvam struodojūt, vasars nu rūku krits i nauošmai na tai sitīs, partū, ka gradzynu rūkuos iļguok pagrūzeit, ruodīs pats nalobais. Kas jam ap itom puorsokom? Golvonais, ka ar gradzynu jis pajims muižinīka goru, jam byus daruodejums, ka jis ir Ignacio unuks.

Gribādams īt paceli, izdzierd rauduošonu nu guļamuos ustobys. Tīpat, kur jam tūreiz Vacais īsvīde ar svečtura abažuru. Vacuo gultā sasaruovuse sēd sīvīte:

– Kas niule byus ar mani?

– Nikuo. Nikuo cyta ar tevi nabyus, – Ignats jau atsasieds jai sūpluok. Gryutais sudobra gradzyns ir Ignata pierstā, rūka izgulst sīvītis placam…

Print Friendly, PDF & Email