Interesanti fakti par septenim latgalīšu veirīšu vuordim

Interesanti fakti par septenim latgalīšu veirīšu vuordim

Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Dūmojams, agruok latgalīšam dajiukt pi bazneicys pīduovuotūs krystomūs vuordu nabeja vīgli – grīze ausi i mēle nasavede jūs precizi izrunuot. Tok tys bejs taisnais dīdzeņš, koč na vysod apzynuotais, ar Rītumu kulturu. Tai i datyka karaļu, zynuotnis veiru ci sirdsskaidrūs gudrūs vuordi vīnkuoršam zemnīkam, i, latgalīšim izgleitojatīs, cēle jūs pošapziņu. Īprīšk portals lakuga.lv atkluoja interesantus faktus par sīvīšu vurodim, niu kuorta veirīšu – Stanislavs, Izidors, Bonifacejs, Leonards, Donats, Puovuls ci Puovils i Fraņcs ci Francisks.

Stanislavs

Bazneicys kalendarā atzeimuoti treis svātī Stanislavi: 11. aprelī veiskups i mūceklis sv. Ščepanovys Stanislavs (ap 1030–1097), kuru nūgalynuoja miša laikā; mūks Stanislavs Kostka (1550–1568), bārnu i jaunīšu aizbiļdnis; sv. Stanislavs Papčinskis MIC (1631–1701), Mariaņu kongregacejis dybynuotuojs. Storp cytu, itamā kongregacejā da generala titulu – pyrma generalpadūmnīks, tod i Marijaņu kongregacejis generalprīšknīks – izakolpuoja Kruoslovys pusis Sauliskolnā dzymušais teologejis doktors, Latgolys viesturis pietnīks, nazcik gruomotu autors Stanislavs Škutāns MIC (1901–1995).

Latgalīšam nav problemys bez garys apdūmuošonys nūsaukt vēļ treis izcylus Stanislavus. Stanislavs Ladusāns (1912–1993) ir Zviergzdinis pogosta Rudzeišu cīmā dzims, Vatikanā studiejs, Brazilejā struoduojušais jezuitu filozofs (gnozeologs), Storpamerikaņu Katuoļu filozofejis asociacejis prezidents, Filozofejis pietnīceibys instituta direktors, zynuotniskuo žurnala “Presença filósofica” prezidents, Pyrmuo pasauļa kristeiguos filozofejis kongresa organizators. Ari Latgolys kulturys i latgalīšu volūdys popularizātuojs Dīnvydamerikys latvīšu sabīdreibā.

Stanislavs Kambala (1893–1941), latvīšu strieļnīks, latgalīšu sabiedryskais i politiskais darbinīks, kai vīneigais Latgolys puorstuovs pīsadaleja 1918. gods 18. novembra Latvejis vaļsts proklamiešonys aktā, vāluok palyka par vīnu nu treju Latvejis Bankys direktoru.

Rēzeknis nūvoda Ūzulainis pogosta Cukra sātā niule ražeigi struodoj svāpātuos keramikys pūdnīks Staņislavs Viļums, neizmontojūt industrialys metodis i tehnologejis. Sevkurs rūkom veiduotais darynuojums ir unikals i naatkuortuojams, sovus dorbus na tikai eksponej izstuodēs Latvejā, Igaunejā, Leitovā, Norvegejā, Pūlejā, Krīvejā, Boltkrīvejā, Vuocejā, Čehejā, bet ari puordūd Skandinavejis zemēs. Meistara veiduotī muola dorbi ir sastūpami privatkolekcejuos Eiropā, Amerikā, Āzejā i Australejā.

Par Stanislavu tautā sauc ari pīminekli Latgolys partizanu pulka 1919–1920. godā krytušajim karaveirim (1938, atjaunuots 1993) Bolvūs. Jis pastateits vītā, kur stuovēja stiprinīka J. Pilmaņa lūžmetiejs, pats Pilmanis nu akmiņu izmyurēja pamatu tieļnīka K. Jansona veiduotajam “Sargājošā partizāna” tālam. Kod 1940. godā pīminekli nūguoze, aizvede iz milicejis pogolmu, nūdeve puorlaidynuošonai, tautā ironizēja, ka komunisti apcītynuoja Stanclovu. Atmiņuos stuosta, ka pyrmais Latgolys partizanu pulka krytušuo karaveira vuords ir bejs Stanislavs.

Itū vuordu nas Stanislavovys cīms Leivuona nūvoda Rudzātu pogostā. A pošam Stanislava vuordam ir cīš daudz hipokoristiku – sovejūs vidē lītuotu vuorda saeisynuojumu i puorveiduojumu, kai Stass, Stasjuks, Stanclovs, Staņcs, Tanclovs, Taņcs. Oficiali Latvejā ir: 3107 – Staņislavs, 20 – Stass, 105 – Stasis, 2 – Stasijs, 1 – Stasus, 1 – Stasuks (piec Pylsūneibys i migracejis lītu puorvaļdis statistikys, naskaitūt kombinacejis ar cytim vuordim).

Izidors (Sidors)

Dūmojams, par 4. apreļa sv. Izidoru nu Seviļjis (560–636), arhiveiskupu, bazneicys doktoru, teologu i zynuotnīku, vīnu nu izcyluokūs agrūs vydslaiku enciklopedistu, parosti latgalīši pat nav zynuojuši. Sv. Izidors asociejīs tikai ar sv. Izidoru Oruoju (1070–1130), zemnīku i Madridis aizbiļdni, deļ latgalīšu – tikai zemnīku. Juo dīna ir pošā aršonys laikā – 15. majā, partū latgalīši pi sv. Izidora mekliejuši paleiga. Ticiejuši, kod Izidors paleidz, orklys vogā voi pats īt. Agruok Izidora vuordu davuši, kab saimē byutu koč vīns lobs oruojs i tāvam ar muoti nūdrūsynuota maize vacuma dīnuos. Sīvītem pi Izidora moz dareišonu, iz Izidoru lyudzīs saimis vacuokais veirīts – saiminīks, dzymtys patriarhs. Latgalīšim pīsagrīžūt kam vairuok par zemnīceibu, jau Latvejis breivvaļsts laikā Izidora kults mazynuojīs.

Literaru pīminekli aizejūšajai latgalīšu paaudzei radejs Jezups Laganovskis ar stuostu kruojumu “Ciemos pie Izidora un citi stāsti” (1970). Taids nūsaukums na viņ deļ titulstuosta “Ciemos pie Izidora”, kura pamatā autora gasteišona pi pazeistama Izidora, a pasacīmuot pi Izidora simbolizej ari vēļ pabyut tamā vysā arhaiski latgaliskajā atmosferā – nu bierneibys tyvajā, suocūt ar vīnkuoršajim lauku iedīnim, lītom ustobā i beidzūt zemnīcyskū dūmuošonys veidu, attīceibom storp cylvākim, kuo vysa reit vaira var nabyut pat dziļūs Latgolys laukūs.

J. Streiča filmā “Cilvēka bērns” ir epizode, kur svātdīnis reitā Boņs iz ceļa sateik muzykantu Izidoru. Muzykanti ir eipaša tālu aile vysā J. Klīdzieja dailradē, tikpat kai filozofi, muzykanti muok caur dzīsmi pasaceit, zīd rudzeiši, kai smuordoj zeme i palīk par maizis smuordu iz golda, kai tys reizem suop. Bet Izidors nagrib, kab Boņs byutu jam leidzeigs: “Nā, lobuok naesi taids, kaids es asmu. Turīs, ka nabyutu taids…” Partū ka Boņam kai jaunu īspieju paaudzei juoīt daudz tuoļuok – pat tī, kur nasnādz Izidora dzīsme. Taipat rakstnīka romanā “Zilie kalni” (1960), kurā izvārsta paaudžu psihologeja Amerikys latvīšu sabīdreibā, golvonais varūņs Izidors, konservativs piec dobys, meklej sātys sajiutu i navar īsajust storp tautīšim, bet atrūn atbiļdis iz filozofiskim vaicuojumim.

Nu latgalīšu pazeistamūs cylvāku ar itū vuordu pruotā īt Izidors Kūkuojs (1903–1938), latgalīšu sabīdryskais i presis darbinīks, literats Padūmu Savīneibā, stuostu kruojuma “Uz porzvola” (1933) leidzautors, Stalina represeju upers.

Vuords teišom guojs mozumā i myusu dīnuos nav populars, vysā Latvejā ir viņ 30 Izidoru, 4 Sidori, 3 Sidari, 1 Izidorjus, 1 Izidorus.

Bonifacejs (Boņs/Boņuks)

Veiskups i mūceklis sv. Bonifacejs (673–754) cielīs nu dižciļteigys angļu saimis, kai veiskupam jam uzticēja vuocu misejis. Jū nogalynuoja poguoni, uzbrukdami veiskupam šaļtī, kod jis daleja jaunkristeitajim īstyprynuošonys sakramentu.

1991. godā Streiča ekranizātū J. Klīdzēja romanu “Cilvēka bērns” (1956) saleidzynoj ar grandiozu spruodzīni attīksmis puorsameišonā pret latgalīšu kulturys īpazeišonu i atpazeistameibu na viņ Latvejā, a vysā pasaulī. Golvonuo varūņa lūmys atveiduotuoju Andreju Rudzinski pa šudiņ dīnai pazeistamī i personiski napazeistamī turpynoj saukt par Boņuku – iz dzeivis saprasšonu zynuotkuorū puiškinu. Boņuks ir latgaliskuo ideals, dzeivē taids var nasaīt, laikam partū itū vuordu bārnim nalīk, asūšī vuorda nesieji īt mozumā. Latvejā ir viņ 15 personom vuords Bonifācijs, 7 – Bonifacijs, 4 – Bonifatijs, 1 – Bonifatio, 1 – Bonifātijs, 1 – Bonifats. (2012. godā 26 Bonifāciji i 15 Bonifaciji).

Boņuks kai tāls turpynoj sovu dzeivi uorpus romana i kinys. 2008. godā Latgolys kulturys uzplaukuma laikā Latgolys producentu grupys puorstuovs Guntis Rasims kūpā ar dūmubīdrim īdybynuoja kulturys goda bolvu “Boņuks”, kurys padūšona pādejūs godūs “Gora” paspuornē izauguse par vysu Latgolu vīnojušu intrigu – kurs dabuos? – i gaideitu šovu. Boņuku myusdīneigā vidē var satikt vuiceibu leidzeklī “Gostūs pi Boņuka” (2017). Boņuka tālu izmontoj ari latgalīšu uzjiemieji, pīmāram, Rībeņu nūvoda Seiļukolnā, Latgolys īlā, ir veikals “Boņuks”.

Kas kūpeigs Tarzanam, Striču Joseļam, Dīgam i Pūrmalīšam? Tī vysi ir Bonifacija Briškys (1902–1994) pseidonimi. Jis Latvejis breivvaļsts laikā Zemkūpeibys ministrejā ījēme svareigū Latgolys lauksaimnīceibys lītu puorziņa omotu, bejs seviškūs aizdavumu īriednis, dybynuojs LU latgalīšu studentu bīdreibu “Dzimtine”. Emigracejā dorbuojīs laikrokstā “Latgolas Bolss” i žurnalā “Dzeive”, izdevs gruomotys “Latgali politiskajōs patmaļōs” (1957), “Humoreskas” (1965), “Latgola muna tāvzeme” (1984).

Leonards (Ļoņs)

Elektroniskuo katuoļu enciklopedeja angļu volūdā pīdovoj 7 sv. Leonardus – nu Anglejis, Francejis (div), Italejis, Holandis, Japuonys. Kurs deļ latgalīša eistais? Puotoru gruomota soka, ka tys, kuram nuovis dīna 6. novembrī. Sv. Leonards nu Noblakys (?–559) ir politiski īslūdzātūs i karagiustekņu patrons, ari struodojūšūs sīvīšu i dorba zyrgu aizstuovs vydslaikūs. Varbyut ituo dīvainuo aizstuovamūs salykuma deļ pi latgalīšu populars jis nabeja, pošu vuordu, kas etimologiski nūzeimej ‘ļovs + drūss’, uztvēre kai eksotisku i svešu.

Jau pīmynātais J. Laganovskis par itū vuordu roksta tai: “Man patika Leonards. Pamatskolā bija viens zēns ar šādu vārdu un tādu pašu uzvārdu kā man. Kā es viņu apskaudu! Leonards Laganovskis! Pavisam cits skanējums. Kā Pudinovas pareizticīgo baznīcas zvaniem, kas dažreiz – pirms lietus – bija labi dzirdami mūsu sādžā. Arī pret viņa ikdienas iesauku – Ļoniks – nebija nekādu iebildumu. Tādēļ, kad iestiprinoties vajadzēja sev izvēlēties kādu aizbildni, es izvēlējos Leonardu. (..) Pats pirmais pseidonīms, kad 1940. gadā sāku publicēties, man bija ar šo vārdu: Leonards Dyrvans. Un vienu no saviem dēliem arī nosaucu par Leonardu. Ka viņš par to būtu ārkārtīgi sajūsmināts – nemana. Vienīgi slavenā vārdabrāļa da Vinči autoritāte dara to samērā pieņemamu viņa gaumei.” (Labākais piemineklis, 1980, 362. lpp.)

Nu ituo Leonarda izaudzs pīzeits muokslinīks konceptualists Leonards Laganovskis, pazeistams ar tribiņu (ambonu) cyklu i gruomotu par jom.

Par tāvim i dālim gribīs turpynuot. Leonards Latkovskis, seniors (1905–1991), – poliglots, ASV Belarminis koledžys svešvolūdu profesors, ražeigs latgalīšu publicists, kas ītver sevī etnografu, fokloristu, kulturviesturnīku. Juo dāls Leonards, pareizuok Leonhards, a Amerikā Lens, Latkovskis, juniors (1943–2015), – viesturis profesors Hūda koledžā (Hood College), specializiejīs Krīvejis i PSRS viesturē, caur tū pīsagrīzs ari Latgolys viesturei, latgalīšu liktinim Sibirī.

Sovutīs nūvodpietnīks, literats i atdzejuotuojs Leonards Rakickis jamās ar pūļu pādim Latgolā, ir atdzejuojs Konstanci Benislavsku latgaliski.

Ka agruokūs laikūs vuords bejs eksotisks, tod myusu dīnuos palics popularuoks. Niule Latvijā ir: 764 Leonardi, 77 Leonardo, 10 Leonard, 1 Lens.

Donats (Doņs)

Sv. Donats dzeivuoja Rūmā, nūmyra mūcekļa nuovē 4. g. s. suokuos, kristīšu vuojuošonu laikā. 1778. godā pāvests Pijs VI atļuove iz Kruoslovu puorvest sv. Donata relikvejis. 1820. godā tyka izbyuvāta sv. Donata kaplceica, nu Pīterburgys tyka atvasts jauns, apsudobruots bronzys škiersteņš ar izlīktim styklim. 1941. godā kapleicu i Donata oltori izpūsteja, guņsgrāks tyka nūdzāsts, a pyrmejā izskotā ni poša kapleica, ni sv. Donota oltors vaira atjaunuoti natyka. Donata svātkus ar pylnom atlaidom pirmajā svātdīnē piec sv. Pītera dīnys pāvests īdybynuoja jau 1790. godā, i svātceļnīki iz Kruoslovu plyust pa šudiņ dīnai.

Donats ir tipisks latgalīšu vuords cikom latgalīši sevi skaitejuši pi ticeigūs, padūmu laikā vaira bārnim taida nalīk. Literaturā stuostu varūni, vuordā Donats, ir tipiski latgalīši, jī tykuši vysim tipiskuos situacejuos – kai Ontona Rupaiņa “Donots brauc iz Ameriku” (1951), golvonais varūņs tics puorvītuotūs personu nūmetnē, dora vysi ar kuplū saimi. J. Klīdzēja vactāvs Donots kolpuojs par prototipu daudzim tālim, ari Boņuka vactāvam, ar kurū var pafilozofēt, atkluot jam nūslāpumus i izstuosteit problemys.
Vīns nu zynomuokūs ituo vuorda nesieju pi latgalīšu ir Donats Latkovskis (1912–1943), žurnalists, literats, apkūpuojs latgalīšu sabīdryskūs darbinīku biografejis kruojumā “Nacionālā atmoda Latgalē” (1943, 1999, 2016), vuocu laikā vadejs laikrokstu “Rēzeknes Ziņas”, vuocu varys īstuožu apcītynuots i nūsauts. Sovutīs dzejnīka, publicista, literaruo žurnala “Katogs” redaktora Andra Vējāna (1927–1943) eistais vuords ir Donats Kalnačs. Šudiņ Latvejā ir viņ 194 Donati, 159 Donāti, 4 Donat, 4 Doni, 2 Don, 2 Donato, 1 Donis.

Puovuls/Puovils

Sauls nu Tarsys kai farizejs beja pret kristīšu kusteibu. Jis struoduoja rūmīšu vaļdeibā i vadeja kristīšu vojuošonys (arestēja i nūgalynuoja) myusdīnu Izraelys teritorejā i juos apleicīnē. Reiz, dūdūtīs iz Damasku vojuot kristīšus, Sauls redzēja vizeju ar Jezu, kurs jam saceja: “Saul, Saul, parkū tu Mani vojoj?”. Tai Kristus īnaidnīks palyka par dedzeigu kristticeibys sludynuotuoju. Tai kai jis radikali maineja sovus uzskotus, jis ari radikali puormeja sovu vuordu par apostolu Puovulu (ap 5–ap 67). Juo dīnu atzeimoj 29. junī, a tei ir ari sv. Pītera dīna, tai pats sv. Puovuls i juo vuords palīk sv. Pīterā ānā.

Ari puorsoku teksti aplīcynoj, ka tai jūs obejus ari puorī uztver, kur puoruoks ir Pīters: “Dzeivuoja iz pasauļa divi bruoli: vīnu sauce Pīteri, ūtru Puovulu. Obi divi bruoli dzeivuoja cīši labi, nikaidys nalaimis jī naredzēja un vīns ūtru cīši mīļuoja. Kaidu reizi sarunuoja bruoli īt kur nalaimis meklēt; jī gribēja zynuot, kai tī byus. (..) Muižinīks kai pasavēre, nu lelom bailem tī pat nūmyra, bet Pīters apsaprecēja ar tū smukū meitu un palyka dzeivuot muižā par muižinīku, bet juo bruoļs Puovuls kai beja par kolpu, tai tagad ir.”

19. g. s. vydā deļ latgalīšu zemnīku Jezupa Macileviča praktiskūs padūmu gruomotā “Pawujciejszona un wyssajdi sposobi diel’ ziemniku łatwiszu” (1850) pasaruoda Pōvuls Zeiza, kurs zyna kū i kai. A vāluoka laika latgalīšu publicistikā i literaturā Pōvuleņš ir bārna tāls. Sabīdreiba da dūmojūšuo Boņuka vēļ nav izauguse, 20.–30. godu bārna ideals ir vysod i vysur paklauseigs, naivi uzaticūšs pīaugušajim. Gadejumūs, kod jis taids nav, didaktiskūs stuosteņūs i luguos teik pastreipuota styngruos rūkys vajadzeiba. Tai P. Stroda lugā “Pōvuleņš” (1928) atkluots, kaidu pūstu nas bārna lutynuošona, žurnalūs “Katōļu Dzeive” i “Sauleite” didaktiskūs stuosteņūs ir idealī Pōvuleni, kai “Mozais apostols”, “Pōvuleņš un grāku syudzeišona”. Anekdotēs kai neitrals bārna tāls ari pasaruoda Pōvuleņš. Interesanti, ka Stalina žņaugtajā Padūmu Savīneibā izdūtajā latgalīšu laikrokstā “Taisneiba” rokstā par varūni Pavliku Morozovu jis ari teik saukts par Povuleņu (1937, nr. 80). 13 godus vacais puika beja padūmu propagandys glorificāts mūceklis, kuru nūgalynuoja poša saime par tū, ka jis varys īstuodem nūdeve sovu tāvu.

Latvejā oficiali 197 personom ir vuords Pāvils, 3 – Pavils, 992 – Pauls, 289 – Paulis, 30 – Povils, 5 – Povilas.

Fraņcs/Francisks (Praņs)

Sv. Francisks (1181–1226) beja boguota Asizis (Italejā) audumu tierguotuoja dāls. Kod puika pīdzyma, juo tāvs beja devīs darejumu braucīnī iz Franceju. Muote nūkristeja bārnu par Juoni, tok atsagrīzs tāvs jū puorsauce par Francisku – par gūdu muotis dzimtinei Francejai. Latiņu volūdā “franciskus” nūzeimej ‘franku ciļtei pīdereigais, francuzs’. Francisks atsasaceja nu sova montuojuma, atdeve pat drēbis, kas jam beja mugarā, i pat ubaguoja naudu. Jis palyka par franciskaņu mūku ordiņa aizsuocieju i dzejnīku.

Latgolys viesturē ir nūzeimeigs diveju Fraņču – Trasuna (1864–1926) i Kempa (1876–1952) – politiskūs oponentu dialogs. Pyrmū varim teikt par Latgolys, Vitebskys gubernis dalis, īkļaušonu Latvejā, a ūtrais atguodynoj par seve napagaisynuošonu i Latgolys sovpateibys narozmeišonu seikā naudā. Jūs īsuoktais disalogs i redzīni atkluoti Arņa Slobožanina cykla “Pyrmī osni” eisfilmuos. Obeju politiku dialogus bez Latgolys kongresa symtgadis idejiskūs štampu var puorskaiteit Oskara Seiksta i Valentina Lukaševiča romanā “Valerjana dzeive i redzīni” (1996).

Na veļti latgalīšu izcyluokajam gleznuotuojam Franciskam Varslavānam (1899–1949) itys vuords ir nalatgaliskuotā formā, i na veļti. Jis beja pasauļa apvuoršņu cylvāks – pakaruojs pylsūņu karā, apceļuojs pasauli, struoduodams iz kudžu vysaidus dorbus, ar Kulturys fonda stipendeju apmekliejs Vīni, Prāgu, Rūmu, Florenci, Berlini i Parizi. Par gūdu vactāvam juo vuordu dabuojuse mozmeita Frančeska Kirke, ari gleznuotuoja.
Te mes redzim katuoļu vuordu īzeimi – nu veirīšu svātūs vuordu darynoj ari sīvīšu vuordus, kai Janina, Petronella, Juzefata, Johanna i ttt. A nu sīvīšu svātūs puikam vuordu nalīk.

Vuorda storptautyskū aktualitati paruoda ari registrātī vuordi. Latvejā niu ir: 13 Franciski, 413 Franči, 5 Francisco, 1 Franciskis, 42 Prani, 14 Pranas, 7 Praņi, 7 Pranciškus, 3 Pranciški, 2 Pranciskus, 1 Pranciski. Sīvīšu vuordā vēļ vairuok variantu: 4 Pranis, 4 Pranciškys, 1 Prančiška, 1 Pranita, 1 Pransiška, 1 Pranuse, 1 Pranute, 1 Pranciska, 24 Franis, 98 Franciskys, 67 Františkys, 62 Frančeskys, 55 Franciškys, 7 Franziskys, 6 Francescys, 2 Frančiskys, 1 Francizka, 1 Francita, 1 Fransisa.

Roksts sagataveits projekta “Latgales kultūrtelpa: problēmas, analīze un atspoguļojums portālā lakuga.lv” ītvorūs. Projektu finansej Medeju atbolsta fonds nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu.

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars