Latgalīšu kulturā nūzeimeiguokī kūki

Latgalīšu kulturā nūzeimeiguokī kūki

Roksta autors: portals lakuga.lv

Nazkod arhaiskais cylvāks ticēja, ka dvēselis dzeivoj kūkūs, i pasauli sev apleik saprota puoru pretstotūs: viersejais – zamejais, tyvejs – tuolejs, lobs – ļauns, veiriškais – sīviškais. Myusdīnu cylvāks daudz kū izskaidroj racionali, tok intuitivi i sajiutuos sakuortoj pasauli taidā pat ceļā, kai tū aplīcynoj latgalīšu teksti i kulturys fakti. Itūreiz par sīviški uztveramim kūkim.

Līpa (Tilia cordata)

Līpu pīzeist par pošu latvyskuokū, ari latgaliskuokū kūku. Līpa, īpretim veiriškajam ūzulam, asociejās ar muotišku patvārumu – zam līpys ir vīgli aizmigt, skaita, ka līpā nasper zibiņs, zam juos ir drūši ari nagaisa laikā. Ari tautysdzīsmēs pastreipuota itei līpys sovpateiba: “Pasastuoju zam ūzula,/ Zam ūzula lela rosa;/ Pasastuoju zam līpenis/ Kai zam boltys vilnaineitis.”

Zaļmuižys parkā, Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogostā, ir īstateitys pīminis līpys Pīteram Miglinīkam i Andryvam Jūrdžam. Nu Draudzeibys kurgana – vītys, kur sasateik Latvejis, Krīvejis i Boltkrīvejis rūbeži (Zylupis nūvoda Pasīnis pogostā), iz Latvejis pusi īstateita līpu aleja, partū ka kūka i vaļsts nūsaukums suocās ar vīnu burtu (attīceigi iz Krīvejis pusi vad kļovu aleja, iz Boltkrīvejis – bārzu). Viļakā 19. g. s. stateituos Marienhauzenys muižys līpu alejis, kas paruoda jūs eipašnīku grāfu de Lippe–Lipsku uzvuordu. 1943. godā Viļakys nūmalē, pi Viļakys mežnīceibys, īstateita līpu Breiveibys aleja nūgalynuotajim i izvastajim meža darbinīku pīmiņai. Līpys vyspuor ir populari pīminis kūki.

Latgolys rasnuokuo dižlīpa ar apleikmāru 6,65 m (6. Latvejā), piec datubāzis daba.dziedava.lv, aug Saļņovys muižys parkā (Kuorsovys nūvods), 20 m ZA nu školys, miereita 2014. godā.

Līpys vuords indoeiropīšu volūduos etimologiski saisteits ar vuordu “lipt”, tys ir deļ kūka lipeiguos sulys i meikstūs lopu, kas ar lipšonu leip kluot. Līpa ir mada kūks – nu vīnys līpys bits īvuoc tikpat mads kai nu hektara dryču. Nu līpys myzys, krejis, agruok taiseja pat šyupeļus, sadlus, komonys, kerzis vylnys, lynu, pakulu globuošonai i daudz kuo cyta. Līpys kūksne ir meiksta, nu juos agruok plēse lyukus i pyna veizis. Itei kūksne vysmozuok par cytom sasyuc mytrumu, partū juos dieleišus izmontoj piertei i traukus virtuvei, kai, pīmāram, maizis baļgai.

Ar līpys pīsaukšonu suocās latgalīšu rokstu tradiceja, partū ka pyrmais par latgalisku pīzeistamais teksts ir Daugovpiļs jezuitu hronikuos “Litterae annuae” atrostais 1725. gods īroksts, kurā fiksāts, kaidim vuordim zīdoj pi poguonu svātuo kūka: “Labryt Lipin. Ko kłajas? ci dyžan spey? sze as atneszu gascincu, nav aystyc tu monus barnus, na aystyc tu monus łupys, cywkus, na aystyc tu muwsu weseliybu i nikodu nałaymu nador.”

Bet šudiņ radūši latgalīši dūdās pi līpys piec inspiracejis i īškeja pīdzeivuojuma, kuop poetiskajā Lelajā Līpu kolnā – augstuokajā Latgolys viersyunē (289,3 m viers jiurys leimiņa). I atrūn – spūdruokais aplīcynuojums O. Kūkuoja dzejūļu kruojums „Mīlesteiba, Lelais Līpu kolns” (1995). Tod var nūticēt, ka dvēselis teišom reizem nūsagloboj kūkūs, kai tū atkluoj Anna Rancāne: “Nūputejuse ceļmolys līpa beidzūt sauc mani vuordā./ Es jū ari šudiņ kai sābrovku pasveicynoju,/ Zynu, tī muna vacuomuote caur zoru vejumim runoj.” (Dzejūļu kruojums “Svētdiena”, 2001)

Uobeļneica/uobēle (Malus domestica)

Mums pazeistamuo sātys uobeļneica, gordūs uobuļu devieja, ir svešzemneica, pi latgalīša sātys lūga ītykuse nu boguotūs muižys suodu. Zviergzdinis muižai bejuši pat pīci uobeļu suodi, ībraucit Zviergzdinē nu Bieržgaļa pusis! A rasnuokuos Latgolys uobeļneicys aug Cyblys nūvoda Ozupīnis parkā – 1,8 m apleikmārā (9. vīta Latvejā). Tok taids suods latgalīšu literaturā daboj paradizis nūzeimi, Norberta Neikšānīša romanā “Myura kolns”: “Vacōs Anzviņu muižas dōrza ōbēles, plaši zorus izstīpušas, beja zam smogōs ōbeļu nostas kai pīplokušas. Lykōs, ka tymsas, īsyubējušas vecines, jūs malnajā ānā bezskaneigi kustādamō, plyukōtu nakts tymsu, vīglu kai vylna, kai elpa.”

Vēļ Latgolā nu rūžu dzymtys kūku pazeist kačys, vylka uobeļneicys, (Crataegus). Sātys uobeļneicys vītejuo rūžu dzymtys muosa ir meža uobeļneica (Malus sylvestris) – mežoga, taišni jei varātu byut dūmuota zam uobeļneicys vuorda folklorys i viesturiskūs tekstūs. Tai Baļtinovys nūvoda Uobeļova kai Abelen pīmynāta veiskupa vaļsts sakarā 1224. godā. A 20. g. s. beiguos stuosteita teika par svātū uobeļneicu: “Kur Uobeļovys krysts, svāta uobeļneica beja agruok, zīduojumus nese. Nu tuo Uobeļovys vuords cielīs. Div puikys nūdadzynova, vīns oklys palyka, ūtrais nūsleika. Svāta uobeļneica beja, partū juos vītā krystu pastateja.”

Uobeļneicā kai muotis arhetipā buorini meklj idealū muoti: “Es tev teikšu rauduodama,/ Kū maņ dora sveša muote:/ Plyuc aiz motim, syt maņ pliki,/ Sper ar kuoju pabeņkī./ Ik reiteņa mani syuta/ Pi uobelis reikšu grīztu./ Bierst uobelei bolti zīdi,/ Bierst maņ gaudys asarenis.” Reizem uobeļneicuos pasagloboj sīvīšu raksturi, kai J. Ryučāna i S. Ūdris eisromanā “Aizlauztais spaits”: “Antonovka, poša pīticeiguokuo nu vysu, beja aizaglobovuse aiz klāva. Par juos uobelim saimē atguodova pyrma solnu – dreiž nūvuoce i salyka kerzēs, kab tod pa vīnam volkuotu. A bārni itū uobeļneicu īmīļovuši deļ kuopšonys – zamejais zors tik parūceigs pakuopīņs, ka kuoji izlikt varēja bez pīsapyuliešonys. Tuoļuokais poša kuopieja ziņā. Sovutīs vysod pyrmuo ar īsoldonajim mozajim uobeleišim pacīnova dvēselē vīnkuoršuo Ranetka. Bārni napacīteibā ruove sosus, kuldys pībuozuši, kārdynova pogosta pareizticeigūs saimu atlasis – jī nadreikstēja itūs augļu paraudzeit da Uobeļu Spasa 6. augustā. Sovutīs Granšteina “kuņdze“ auga atstuotu nu ustobys pakša, a tai izplātuse augstū zoru vaiņuku, ka nūsedze pusi jumta i vīns zors mīdzēs lūdzeņā. Ka stypruoks viejs, lyka dūmuot, ci naīlauzs vīglū skaidu jumtu ar pyrmū reizi. Nu i dūmoj – ci gordī sorkonī uobeli ir tuo vārts! Puori vysim vaiņuku pacāluse, naatkareiga slējuos Cybuļka ar nadasnīdzamim i pacītim uobelim. A daguoja laiks – i, verīs, vysu zemi ap uobeli nūkluoja mozī cybuļkys.”

Veituls (Salix)

Veitulu dzymtys (Salicaceae) kūki i kryumi ir pretpols līpu, ūzulu, bārzu, uobeļneicu, cārmyukšys cyldonajom eipašeibom: topoļus (vuocapsis) apstuodiejumūs stota viņ jūs dreizuos augšonys deļ, ari dreizai augūšuos bleigznys i kuorklu aizjimtuos plateibys ir aplīcynuojums pūstā aizlaistai zemei, a kuorkli dereigi viņ klyugu grīzšonai, tok apse skaituos pat pošnuovnīku i valna kūks – jamā pasakuore Jezu nūdavušais Judašs.

Tok ar bleigznu i kuorklim tik trokai nav, pyupūlim kluotī zori (vierbys) myusu klimatiskajā jūslā Palmu svātdīnē (nu tuo Pyupūļneica, Pyupūlu svātdīne) aizstuoj palmys zorus, kū nūsvietej i tur sātā svieteibai. Partū tautys sapratīnī pyupūli tur uorstejūšis spiejis. Lai nūdrūsynuotu sātys ļaužu veseleibu, kaids nu saimis, kurs agruok pīsaceļ Pyupūļneicys reitā, per (vierboj) ar pyupūlim sātys ļauds, saceidams: “Vierbu, vierbu, slimeiba uorā, veseleiba vydā!”

“Mīsuos nacylajim” kryumim ir ari rasnuoki radinīki. Latgolā dižuokais, Rundānu, veituls aug Ludzys nūvoda Rundānu muižys parkā, pyrma 10 godu jam registrāts apleikmārs 5,32 m (66. Latvejā) i jis ir cīš gars. Nasaverūt iz veitulu īspaideigajim izmārim i veirīšu dzimtis markiejumu volūdā, kai tys pastreipuots tautysdzīsmē: “Ūzuls tāvs, līpa muote,/ Veituleni buoleleni”, veituls Eiropys tautu mitologejā ir sīvišks kūks. Veituli aug mytruos vītuos, pi iudiņu, piec nūstuostim, jūs zorūs sēd vysaidys ar iudinim saisteitys sīviškuos dīveibys. Skandinavu mitologejā ir teika, ka dīvi, pasastaiguodami pa jiurys krostu, nu ūša radeja veirīti, nu veitula – sīvīti.

Latgalīšu kulturā veitula napīpiļdeituo nūzīdiešona pa viejam aizlidojūšuos pyukuos i dzāruoja sīvys liktiņs paralelismā salykts kūpā popularajā tautysdzīsmē “Nadūd, Dīvs, i veitulam”. Patriarhalā sabīdreibā ar aizdūmom verās iz sīvīti, kas nav izguojuse pi veira, sovutīs pracātai sīvai pazemeigi juopasakļaun veiram, pat ka jis ir varmuoka, alkoholiks, natiklis. 1916. gods 9. numerī publicātajā ituos dzīsmis variantā it kai apvīnuotys div dzīsmis, jau dzīsmis suokums izsoka dziļu tragismu: “Kyukò òru dzaguzite/ Nidrojâ i pùrenî.// Tu kyukoji,/ Es raudoju –/ Obi diwi borinites.// Tew pitryuka treju kuku,/ Man deweniu broleleniu..” Dzīsme atkluoj tuos šaļts tragismu – dzymtys veirīši krytuši 1. pasauļa karā, bet, lai izdzeivuotu, saimisteibā vajadzeigs veirīts, sīvītei juoīt pi nagrybāta dzāruoja.

Kaida attīksme pret veitulu ir myusdīnu sīvītei? Jei ar jū pat muok kaituotīs, kai, pīmāram, A. Slišāne 78. deča stuostā “Vītols”: “Nūlīktejā kūkā izkuopuse, salosu pylnu kārmanu ai pyupulīm, cyti jov zīd dzaltanīm punktinīm, cyti viel toik lein uorā nu bryunuos mizines. Bits i myusas jov lidoj apleik. Salasātī pyupuli labi dalīp i čeruos pi sļapnuo stykla, izlīku daudzus zeimojumus ai sauli, rāmīti i mani ai suni. I pyupulu pučiem.”

Print Friendly, PDF & Email