Guocinīks, sūmastivs, pasaiņs – par viervem pi latgalīšu

Guocinīks, sūmastivs, pasaiņs – par viervem pi latgalīšu

Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Leksikai, kas apzeimoj tīvuokus voi rasnuokus tekstila škīdru darynuojumus, latgalīšu volūdā ir daudz leluoka nūzeime, kai varātu dūmuot. Itūs vuordus bīži izmontoj ari teicīņūs, saleidzynuojumūs i metaforuos. A jius zinit, kas ir guocinīks, sūmastivs, pasaiņs, pynaklys, stūga?

Ar dīgim nav aršona

Kritiskā šaļtī, kod puornūvodā lūst vadzis, pi latgalīšu tryukst vysi striči. I bīži tryukst partū, ka sevkurs bārns zyna, ka “ar dīgim nav aršona”. Konkreti ar itū teicīni raksturoj situacejis, kod struoduošonai pajimts moz efektivs dorba reiks voi puornastā nūzeimē – ari cylvāks. 20.–30. godu suokuma latgalīšu presē itys teicīņs populars politiskūs konkurentu apsaukuošonā. Rups itys teicīņs nav, dreizuok – ar komisku nūkruosu.

Itū komismu, tok bez saisteibys ar politiku, izmontuojs Ontons Rupaiņs komedejā “Dzymtā zemē” (1936), dūdams div varūnim truopeigus uzvuordus Gabris Dīgs i Sebastijans Vērvesgols. Taidu humoru vys vēļ uztver ari myusu dīnuos, kai tū paruoda jaunuokais lugys īstudiejums pārņ Rēzeknis Tautys teatra jubilejā.

Emigracejā publicists Bonifacijs Briška sovys humoreskys paroksta ar pseidonimu Striču Joseļs, saknis itam Striču Joseļa tālam ir 20. godu latgalīšu politiskajūs feletonūs, a trimdā jis pauž pavysam cytys idejis. “Tagad es dzeivoju Ņujorkā un laiku pavodu staigōdams pa tyukstūšom ustobu, kavādams breižus pōrdūmōs, kū es lelu varātu veikt latvīšu kulturys ceļšonā,” 1955. godā laikrokstā “Latgolas Bolss” raksteja B. Briška.

Viervis veirīšu puorziņā

Ka sprēde, aude, adeja, šyusteja seņuok sīvītis, tod viervis nu lynu vyna veirīši. Parosti itūs dorbus dareja zīmā, vosorā nabeja kod. Viervis izmontuoja vysaidom vajadzeibom, partū juos beja vysaidu rasnumu. Muocēja nu viervu darynuot ari striču veizis – patērnis.

Izdavuma “Dzeive” 1956. gods rokstā Leonards Latkovskis atzeimuojs, ka pi puišu “kūdeli sprēst” nūzeimoj ari “stōvēt uz rūkom, kermeni nūbalansejūt ar kōjom gaisā. Kūdeļas sprēsšona ir īrosts puiku laika kavēklis gonūs, pīguļā un svātdīnes pēcpusdīnēs, kod jauni ļaudis sasapuļcej breivā dobā. Lobokī kūdeļas sprēdēji na tikai nūstōv uz rūkom, bet ari staigoj”.

Guocinīks zamejūs iuzu saturiešonai

Driebu sasīšonai izmontuoja jūstys – celainis i austinis, šauruos prīveitis lītuoja zeču saturiešonai, kasdīnā ar jom aizsēja iuzys, tok gūdūs tai naguoja. Sovutīs guocinīks ir nu viervu peita jūsta, kū lītuoja zamejūs iuzu aba garūs apakšbikšu saturiešonai. Reizem guocinīku vyspuor nanūsēja nūst, puiši ar jū guoja piertī, kod apsavylka, aizbuoze iuzu viersejū molu aiz guocinīka. Glaunuok pašyutom iuzom guocinīku varēja īvērt, taidom iuzom par guocinīku sauc viersejū molu.

Pats vuords ir nu krīvu “гaчи” voi pūļu “gacie”, kas apzeimoj zamejuos iuzys.

Sūmastivs zyrga sajiugšonai

Sūmastivs/sumastivs/suomakšys – vierve voi uodys lūksneite zyrga soku sasīšonai. 20. g. s. suokuos itys vuords nasalīk naparosts, ar sakni “mast-/mest-“ Kārļa Mīlenbaha i Jāņa Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcā” var atrast desmitem vuordu.

Par sūmastivi sovuos atmiņuos “Muna dzeive” roksta trimdinīks Ontuons Dzeņs: “Senejūs laikūs posts vodōts ar zyrgim. Sošejas molā byuvātas ākas, kurōs turāti zyrgi posta vesšonai. Tikleidz posts pībrauc pi taidas zyrgu stacijas voi apstōšonas vītas, kai momentā pīkusušī zyrgi izjyugti un jauni ījyugti; tyuleņ posts vasts tōļōk, leidz nōkušai apstōšonas vītai. Mani tāvs īmōceja, kai sokom nūsīt sūmastivi. Kai paviļki sūmastivi aiz gola, tai momentā sokkūki vaļā. Tai sūmastivs bejis sīts, kod ar zyrgim vodōts posts.”

Interesantā saleidzynuojumā vuords “sūmastivs” lītuots latgalīšu zemnīka Dominīka monologā “Sābri zirgu aplokā”, kū sarakstejs Ontuons Broks: “Tys nabeja daudz lyudzams – tiuleņ īlēja mums pa čarkai. As, nikō nadūmōdams, matu tik īškā… A, Jezus soldonais! Aizrōve maņ reikli cīš kai ar sūmastivi… Bīdnu špirtu, škierzlots, beja īgryuds… A Doņs, verūs, stōv kai ar zveņgeli par pīri dabōjs…, vysi byudi sorkoni, dag kai ar slaucamu guni, a bet acs speid vīn, kai varganista okleri…” Teksts publicāts 1974. gods izdavumā “Zvaigzne”. Vēļ interesantuoka pyrms publicātuo teksta ir redaktora Aivara Kalvis pīzeime, ka jī poši, i tys nūteik padūmu žurnala redakcejā!, puorkristejuši Antonu Broku par Ontōnu Broku i gudrajim Dominīka monologim, ar kū autors uzastuoj cylvāku prīškā Latgolā, vielejūt izīšonu gruomotā. Izaver, tys nav pīsapiļdejs.

Pynakli

Pynakli nu lynu voi pokulu beja dūmuoti gūvem, zyrgim kuojis sasaisteja ar dzeļža pynaklim, kas beja pat aizslādzami ar atslāgu. Tū dareja, kab lūpi navarātu laksteit i skraideit, byutu savoldami.

Teicīņs “peit blusom pynaklus” ir nu tuos pošys eilis, kai “pļaut suņam sāka”, “plēst suņam lyukus”, “pesteit sisiņus”, i nūzeimoj dareit kū bezjiedzeigu. L. Latkovskis atzeimuojs, ka tai Latgolā nanūpītni runuojušīs ar bārnim: “Nu kaimiņu sātas atnākušam bārnam prosa: “Kū tāvs taisa, kū māte dora?” (Tys jautājums nav dūmāts pa nūpītnam.) Uz tū sekoj atbiļde: “Blusom pynāklus, vystom īlopus.” Myusu dīnuos taida veida sarunys ar bārnim raisuos, kūpā losūt bārnu gruomotys.

Patetiskūs tekstūs latvīšu literarajā volūdā populara nabreivis metafora ir “važas”, tok latgalīšu tekstūs itamā nūzeimē lītoj vuordu “pynakli”. Tū atrūnam veiskupa I. Cepļaka 1917. gods uzsaukuma tulkuojumā, kas publicāts laikrokstā “Drywa”, “..ari mums breiwibas ausaklys, golu golā nukreit pynakli, kuri saisteja myus leidz šam, dabosim golu golā pylnu walsts pilsoniu tisibas, kuru tik ilgi mums nadewa.” Atrūnam ari padūmu godūs raksteitajā Alfreda Krūkļa baladē “Atmūda”:: “Ar sakņu pynaklim rasnim/ Ap kojom tos nikni kreit.” Tei publicāta 1954. gods laikrokstā “Pa Staļina Ceļu”.

Par nabreivi sadzeivē runoj caur vuordu “grūži”: sajimt grūžūs, turēt grūžus sovuos rūkuos, naizlaist grūžus nu sovu rūku, saviļkt grūžus.

Pasaiņs i stūga

Pasaiņs ir striču rūkturs kūka traukim. Varit atminēt meikli – spaiņs nūgrimst, pasaiņs palīk? Te byus div atminiejumi: 1) cylvāks nūmierst, vuords palīk; 2) odota šyunūt. Pītera Stroda folklorys vuokumā atrūnam ari itū vuordu tautysdzīsmēs: “Jim vajaga zalta spaņu/ Sudrabeņa pasaineišu.”

Sovutīs stūga ir vierve voi uodys lūksneite spryguļa/sprygula vuoleitis pīstyprynuošonai pi kuota. Tys saistoms ar vuordu “stugs” ‘eiss, eisynuots’.

Medeju atbolsta fonda īguļdejums nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu. Par roksta saturu atbiļd portals lakuga.lv.

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars