Latgalīšu dzīšmu stuosti: Bryunaceite

Latgalīšu dzīšmu stuosti: Bryunaceite

Rokstu sagataveja: Edeite Husare

Mani vienmēr ir interesējusi mūzika, jo īpaši mūzika latgaliski – jo sava, jo mazāk izplatīta, jo vairāk saudzējama un pabalstāma. Pēdējos gados, gatavojot izdošanai latgaliešu dziesmu krājumu “Muna dzīšmu gruomota”, vēl vairāk nācies domāt par latgaliešu dziesmu iedvesmu, izcelsmi, rašanos, ietekmi sabiedrībā un citiem nozīmīgiem faktoriem. Jaunāku laiku dziesmām ar šiem stāstiem ir vieglāk – var pajautāt to autoriem, pašam piedzīvot norises un atsaucību sabiedrībā, bet dziesmām, kas radušās, piemēram, pirms gadsimta, tik vienkārši vis nav. Pat dziesmām, kuras ir tautā mīlētas, daudz dziedātas un plaši zināmas, var izrādīties, ka izcelsme ir daudz sarežģītāka nekā “latgaliešu tautasdziesma”, var izrādīties, ka to vēsture bieži vien meklējama citu tautu kultūrā, literāros tekstos. Tāpat interesanti šķiet notikumi, kuru dēļ kāda dziesma kļuvusi atpazīstama un iedzīvojusies tautas mīlestībā. Šis ir mēģinājums vismaz kaut nedaudz atklāt kaut dažu latgaliešu dziesmu stāstus, cerot, ka, tos zinot, arī dziesmu dziedāšanai būs vēl lielāka vērtība, tāpat tie varbūt rosinās vēl tālākas/dziļākas dziesmu rašanās faktu atklāšanas un precizēšanas procesu.

Dziesmas “Bryunaceite” vārdu autors ir rakstnieks Jānis Klīdzējs (1914—2000), bet mūzikas autors tenors, par Latgales pirmo operdziedātāju sauktais Tālis Matīss (1904—1985). Dziesmas stāsta aizsākums meklējams 1938. gadā, kad žurnālā “Sējējs” publicēts Jāņa Klīdzēja stāsts “Benedikta armonika”, kas vēlāk pārtapa latgaliskajā “Zalta kristeņš” un tika publicēts Klīdzēja latgaliski rakstītajā stāstu krājumā “Guojputnu dzīsme” (izdots 1943. gadā). “Guojputnu dzīsme” bija tikai viena no divām grāmatām, kas izdota, kamēr Klīdzējs vēl dzīvoja Latvijā, pirms viņa došanās trimdā un viena no retajām, ko autors rakstījis latgaliski. Tieši ar stāstu “Benedikta armonika” un otru “Cilvēki dūmakās” (arī publicēts žurnālā “Sējējs” 1938. gadā) Klīdzējs uzskatījis, ka sāk īstās rakstnieka gaitas.

Tajā pašā 1938. gadā Klīdzējs stāstu “Benedikta armonika” Latvijas Radiofona vajadzībām iedzīvināja klausītāju tobrīd ļoti iemīļotajā raidlugā “Viņsētas Benedikts”. Raidlugā izskanēja arī dziesma “Brūnacīte”, kuru sakomponēja Klīdzēja draugs Tālis Matīss. Dažos avotos Padomju laika drukātajā presē norādīts, ka melodijas līdzautors ir komponists Jānis Ivanovs (1906—1983), taču šķiet, ka tas varētu būt tādēļ, ka Matīss ļoti daudz sadarbojās ar Ivanovu, dziedātāja repertuārā bija ļoti daudz Ivanova dziesmu, turklāt Ivanovs tajā laikā strādājis Radiofonā par skaņu režisoru un visticamāk, ka tādējādi bijis klāt arī dziesmas tapšanas laikā. Raidlugā izskanējusī dziesma “Brūnacīte” paša Tāļa Matīsa dziedājumā ātri vien iekaroja un aizkustināja klausītāju sirdis, sākot dzīvot no raidlugas neatkarīgu dzīvi – Otrā pasaules kara laikā plaši dziedāta karavīru vidū, trimdas latviešiem kļuvusi gandrīz kā tautasdziesma un bijusi liels spēka avots, bez kura neiztikuši latviešu sarīkojumi trimdā. Dzīvojot katram savā pasaules malā, Klīdzējs un Matīss turpinājuši sarakstīties un saglabājušās vēstules, kurā Klīdzējs lūdz Matīsam atsūtīt dziesmas “Brūnacītes” notis, jo dziesma tiekot dziedāta visā pasaulē, kur vien esot latvieši, bet par savu himnu to izvēlējusies trimdas studentu organizācija “Dzintars”, kas gribot atrast un nostabilizēt dziesmas oriģinālo versiju, kā arī to iemūžināt Bet vairāk nekā 10 gadus vēlāk (1976. gadā) Klīdzējs rakstījis Matīsam, ka dziesma ir tik populāra, ka tajā vasarā iedziedāta jau trešajā skaņu platē.

Savs stāsts par “Brūnacīti” ir arī kinorežisoram Jānim Streičam, kurš veidojis vairākus darbus, kas balstīti Jāņa Klīdzēja darbos – jau bērnībā dziesma skanējusi mājās kara laikā, kad puiši devušies karā, bet meitas nākušas kopā vakarēt, un tobrīd režisors pat nevarējis iedomāties, ka ar tās autoru dzīve vēlāk tā satuvinās, abiem kļūstot par draugiem. To, cik dziesma bijusi populāra, apliecina arī Streičam stāstītās paša Klīdzēja atmiņas: dodoties bēgļu gaitās un vispirms nonākot Vācijā, vienā naktī, nakšņojot kādā šķūni, Klīdzējs pamodies, jo it kā sapnī dzirdējis skanam “Brūnacīti”, taču sapratis, ka tā skan arī nomodā un, pierāpojot pie šķūņa loga un paskatoties lejup, izrādījies, ka kara laiku virtuvē dziesmu dzied latviešu leģionāri, kas no sirds aizkustinājis dziesmas vārdu autoru.

Interesanti stāsti laikabiedru liecībās ir par Klīdzēja jaunības dienu drauga, dzejnieka, literatūrkritiķa, ilggadēja žurnāla “Karogs” galvenā redaktora Andra Vējāna (īstajā vārdā Donats Kalnačs, 1927—2005) dziedāt mīlestību, kurā nozīmīga un spilgta vieta bijusi arī “Brūnacītei”. Viņš pats 1989. gadā žurnālā “Karogs” rakstījis: “Kad satiekamies ar tautiešiem svešumā, mēs dungojam šo dziesmu. Un dziedam to, kad ārzemju latvieši ciemojas dzimtenē.” Literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis (1922—2001) esot teicis: “Kurš dzirdējis “Brūnacīti” A. Vējāna dziedājumā, kad viņš ar puspiemiegtām acīm skata tās ainas, kas, viņam dziedot, it kā paceļas mūzikā, tam būs tiešāks priekšstats par mūzikas un gleznu savstarpējo saistību viņa dzejā” (“Literatūra un Māksla”, 1988), bet dzejnieks Valdis Rūja (1928—2020), 1977. gadā laikrakstā “Ļeņina Karogs” publicētajā veltījumā Vējānam “Aiz ezera augsti kalni” rakstījis: “Tā balva jau, ka jāpaliek nav vienam/Ne brīdī pelēkā, ne svētku dienā,/Ka padziedāt var “ceiruļs olu dora”/Un “Brūnacīti” senu biedru barā./Bet tad, kad saule izklīdina salnu./Sauc tālāk “Aiz ezera augsti kalni .””

Diemžēl “Brūnacītes” oriģinālieraksts paša Tāļa Matīsa dziedājumā vairs nav atrodams, bet dziesmai šo gadu laikā bijušas dažādas versijas un ieskaņojumi gan latviski, gan latgaliski. Gatavojot Tāļa Matīsa albumu dziedātāja simtgadei, kas apritēja 2004. gadā, dziesmu Artura Maskata apdarē tam pēc Matīsa ģimenes lūguma iedziedājis operdziedātājs Egils Siliņš. Dziesmas latgalisko variantu mūsdienās populāru padarījis dziedātājs Dainis Skutelis, regulāri izpildot “Bryunaceiti” lielākos un mazākos pasākumos, tieši šai versijai tapusi ari deja horeogrāfa un deju pasniedzēja Jāņa Vilcāna (1949—2018) horeogrāfijā. Tāpat latgaliski dziesma pēdējā desmitgadē skanējusi divās filmās – režisora Edgara Blinova debijas darbā “Latgolys laikadečs”, kas skatītājiem atrādīta 2011. gadā, tajā skanošās “Bryunaceite” versijas autors un izpildītājs ir Gunārs Igaunis, kā arī dziesma, pietuvināta oriģinālam, Jāņa Kurševa dziedājumā dzirdama 2020. gada režisora Viestura Kairiša filmā “Piļsāta pi upis”. Savu melodiju Klīdzēja vārdiem, kas dažādu laiku presē publicēti ar tādiem nosaukumiem kā “Brūnacīte”, “Brūnacītei”, “Šķiršanās dziesma”, “Ceļam dāvāts zieds” – savulaik radījis arī operdziedātājs Jānis Sproģis.

Īpašs paļdis par “pavedieniem” dziesmu stāstu atklāšanā un atsaucību Jānim Streičam. Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars