Evijis Martukānis-Laganovskys stuosts “Paps”

Evijis Martukānis-Laganovskys stuosts “Paps”

Stuosta autore: Evija Martukāne-Laganovska

Konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2021” II vītu dabuoja Evijis Martukānis-Laganovskys stuosts “Paps”. Tū kai video, tai puorskaitomā versejā pīduovojam ari portalā lakuga.lv. Interveju ar autori skaitit ITE.

Katra ģimenes māja ir dzīva. Arī tad, ja atslēga tās vecajā slēdzenē noskrapst vien pāris reizes gadā. Tu ieej mājā, ieelpo tās smaržu un pieslejies ar muguru pie sienas. Tad aiztaisi acis, izplet rokas kā spārnus un slidini delnas pāri silto, izbalējušo tapešu grubuļiem. Un jūti, kā māja elpo, smejas, stāsta, smeldz. Un atkal klusumā ir tikai tava un mājas elpa. Mājas gariņš no krāsns augšas pasmaida, liegi šūpojoties, paņem savu mazo diriģenta koka zizli un paceļ to gaisā. Jūs elpojat vienā sirdstaktī.

***

Cтои! Стрелять буду![1]

Vecais vīrs spēji attaisa acis. Tās kļuvušas gaišas no vecuma, un pirmajā brīdī viņš ātri mirkšķina, apjukumā nesaprazdams, kur atrodas. Viegli ieelpojot savas mājas malkas dūmu rūgteno smaržu, sirdspukstu trakais sitienu āmurs kļūst aizvien lēnāks.

Sapņa baiļpilnās, mokošās skavas vēl aizvien negrib laist viņu vaļā. Vecais vīrs atkal bija tur – 1945. gadā, aukstajā martā, kad viņš kā jauneklis pēc Stompaku purva kaujas, slēpdamies pa Latgales mežiem, bija devies meklēt partizānu tuvāko bunkuru. Likās, ka viņš ir uzmanīgs – kā iebaidīts zvērs, kas, pieplacis sūnai, badā spīdošām acīm, stīviem locekļiem slīdēja kā ēna starp krēslojošiem kokiem. Lienot pāri sasalušām pērnajām mētrām klātam pauguram, viņš tikai paguva pacelt acis, kad iedzirdēja aiz muguras:

Стои! Стрелять буду

 Sastindzis stīvs un pacēlis rokas, turot galvu ierautu plecos, viņš neveikli mēģināja piecelties kājās un lēnām apgriezties. Pretim stāvēja kaimiņu Izidors un mērķēja nāvi tieši sejā. Viņi abi viens otram skatījās acīs mūžīgu mirkli. Tālums atnesa balsu skaņas. Izidors satrūcies izšāva, lodēm trāpot blakus kokā, un caur zobiem izgrūda:

Убегай![2]

Viņš apgriezās un no bailēm skrēja kā vājprātīgs, klupdams pār saknēm, celmiem, kailie, asie zari sitās sejā. Plīsa drēbes, plīsa sejas un roku āda, bet viņa miesa vairs nejuta neko. Tikai galvā ārprātīgās bailēs skanēja – prom, prom, prom!…

Vecajam vīram, esot nomodā paša rokām celtās mājas istabas tumsā, pat vairāk nekā pēc sešdesmit gadiem viss likās tikpat dzīvs kā vakar. Šīs dzīves stundas – tāpat kā lodes ievainojums kājā – uz visu mūžu bija iekrampējušās atmiņās ar spēcīgiem nagiem un neļāva par sevi aizmirst. Jo īpaši kā tagad – rudeņos, kad tumsa ātri nograuž gaismu. Tādos mājas miera pilnos vakaros caur miglu bieži nāk ciemos veļi. Viņš no veļiem nebaidās, jo zina, ka drīz pats skatīs tā Kunga dievišķo vaigu. Rit jau deviņdesmit sestais dzīves gads. Tāpēc, kā vienmēr pēc katra veļa apciemojuma, viņš arī šoreiz aizlūdz par savām atmiņām, laižot caur raupjajām rokām rožukroņa lūgšanu kreļļu padilušās bumbiņas, kas vēl aizvien mazliet smaržo pēc vīraka:

Svātuo Mareja, Dīva muote, lyudz par mums, griecinīkim, tagod un myusu nuoves stuņdē

Mazpilsētas nomaļās ielas vienīgās spuldzes izgaismotā Dievmātes ikona pie sienas maigi glauž Jēzus mazuli pie krūts. Tik liels miers staro caur viņas acīm.

Nomierinoši tikšķ dzeltenais modinātājpulkstenis uz kumodes. Novembris, bet ārā tumsa joda acu krāsā. Ir kādi pusseši vakarā.

***

Blakus istabā pie ar zilrūtainu noplukušu, iegraizītu vaskadrānu segtā galda sēž divas sievietes un vīrietis. Otrs vīrietis stāv pie loga un veras tukšām acīm tumšajā loga rūtī. Istabas goda galā gaišmataina meitene un puišelis rotaļājas gan uz grīdas ar kaķēniem un leļļiem, gan rociņās saķērušies smejas un skrien uz riņķi, un paši klūp un gāžas, un smejas, smejas, smejas…

– Kuššš! – izskan apsauciena švīkstiens istabā. – Pamodināsiet papu!

Bērni ik pa mirklim norimst, bet mazās vitālās dzirksteles nespēj apklusināt lielais smagums, kas kā vulkāniskām, dedzinošām straumēm pierietējis kalns spiež pieaugušo muguras, plecus, plakstiņus un sirdis.

Viena no sievietēm – Dzintra – neliela auguma, drukni būvēta tumšmate izstaipītās sporta biksēs un knapā mājas vamzī – uzāķējusies ar elkoņiem pret galda malu, skaņi iemet mutē no glāzes pēdējo malku un ar būkšķi noliek glāzi uz galda.

– Vismaz šodien varēji nedzert! – Satrūkusies nervozi neiztur otra – Ingrīda, labi kopta, apaļīga dāma pēc piecdesmit.

– Tik pāris dienas mājās no Īrijas, jau rij kā lops. – Viņa nevar rimties ar riebumu balsī un pie katra vārda, it kā uzsverot to nozīmību, uzsit pa galda virsmu manikirētiem nagiem.

– Nedēļu te dzer apkārt pa Tilžu ar kaut kādiem saviem švaļiem, a kapos pie mātes tā arī neesi bijusi! Biju iebraukusi – ne puķes uzliktas, pat ne sapuvušo zāli neesi norāvusi! Un vispār – nevienam te jums neko nevajag, tikai man tas mātes kaps uz kakla! Es ar nepelnu miljonus, lai varētu visiem visas izklaides nomaksāt – babkām par kapu kopšanu, te papam ēdamais, zāles, slimnīcas. – Rūgtuma pilnās vārdu šaltis smalku akmeņu pilnas skrāpējas gar pārējo sirdsapziņas nostūriem. Dzintras lūpas sakniebjas. Glāžainās smadzenes meklē pēc īstā pretimvārda.

– Labi, izbeidz, ne jau tu vienīgā te par papu rūpējies, – asi pārtrauc Andris, vīrietis pie galda – ziliem riņķiem zem acīm un bezgalīgi nogurušu seju, – mēs papam atvedām televizoru.

– Protams, kaut kādu vecu no saviem vojenno štāba apcirkņiem, domā, es nezinu, ka nav jauns? Bet vai nebija runāts, ka mēs uz jubileju maksājam galdu, bet jūs – dāvanā televizoru? Kā vienmēr, atved papam kaut kādu hlamu. – Ingrīda nebeidz gremzties.

– Nu, ko t-t-tu te vienmēr ārdies! – Saslienas Dzintra. – Ko tu mūs te audzini visu dzīvi kā bērnus! Es Īrijā nopelnīju! Atvedu papam 100 eiro, vot… – Ar plaukstu tiek uzsists pa krūtīm sirds rajonā un, savelkoties sejai sāpīgi niķīgā grimasē, ļenganajām lūpām drebot, atskan raudas pusbalsī. Bērni sabijušies paceļ acis un skatās uz tanti, pa kuras leknajiem vaigiem šņaukājoties uz galda pil lielas dzērāju asaras.

– Paps vairs te nevar ilgāk palikt viens, – pēkšņi ierunājas visjaunākais vīrietis pie loga.

***

Sadzirdot bērnu balsis otrā istabā, vecajam vīram laimes sajūta kā balzams izlīst cauri locekļiem. Nekā cita viņam nav kopš sievas agrās nāves, kad viņš pēkšņi palika viens ar četriem cilvēkbērniem uz rokām. Viņi visi bija tik nelaimīgi… Tik nobijušies.

Toreiz, dažus gadus pēc kara, piecdesmitajos, vīrs bija nonācis Tilžā. Bērnības draugs Antons bija izgādājis noliktavas pārrauga vietu. Tad, pēc kara, visiem bija grūti, tilženieki savās mājās izdeva pa istabiņai, un kopā draugiem bija vienkāršāk. Abiem asinis bija jaunas, vēlmes mutuļoja. Antons vienmēr bija fiksāks un vilka viņu uz večerinkām, lai ir kompānija:

Nu, īsim, īsim, Stas’, teņ Sidorovu škiunī daņči byus, ols, meitinis…, – Un, šķelmīgi smaidot, piemiedza ar savu brūno aci. Draugam atteikt negribējās. Viņš zināja, cik ļoti tam patika Biruta, tā jaunā, spridzīgā skolotāja, no universitātes atsūtīta darbā te, uz Tilžu. Bet Birutai – jaunam smukam skuķim – bija daudz pielūdzēju, viņai klāt taisījās gan Pušmucanu jaunākais dēls dakteris, gan izpildkomitejas priekšnieka šoferis Jezups. Viņš bija kā traks – kamēr priekšnieks nezināja, vizināja meiteņus pobedā apkārt pa večerinkām. Tāpēc piektdienās abi kāpa uz velosipēdiem un izbraukāja visas tuvākās balles. Pat jaunībā vecais vīrs nebija dancotājs, arī kara ievainojums kājā lika sevi manīt. Bet viņam patika būt sabiedrībā. Iemalkot alu, paklausīties, kā muzikanti spēlē garmošku, vijoli un dzied par šalcošo zaļo mežu – tas viņam mīļākais gabals.

Savu Anneņu viņš satika baznīcā. Dievbijība ir vecajam vīram ģimenes mantojums. Dieva vārds ir neapstrīdams svētums asinīs, dzīves ceļa maize. Un Anneņai baznīcā vienmēr bija tik pazemīgi noliekta gaišā galva. Viņam iesākumā patika vien vērot meiteni. Mati gludi bizēs, zaļais punktotais latiņš noslīdējis uz smalkajiem pleciem. No baznīcas ejot ārā, tik godbijīgi viņa meta krustu, pie svētītā ūdens trauka tik patiesi samīļoja Jezum kājas…

 Anneņa bija kādus desmit gadus jaunāka, no labas vietējo ģimenes. Starp viņiem visa cerēšanās bija praktiska. Piecdesmitajos par kāzu svinībām neviens īpaši nedomāja. Viņš bija paņēmis Anneņas pasi, aiznesis uz reģistrāciju. Jau vakarā viņi bija vīrs un sieva.

Savus dieva dotos bērnus viņi abi ļoti mīlēja. Un tad pēkšņi viens mirklis – Anneņas vairs nav. Tās atmiņas par to saulainās vasaras dienas novakari, kad viņš, nespēka un bēdu sists, sēdēja palievenī, Anneņas galvu klēpī, vēl pinot viņai bizes, vecais vīrs līdz pat šodienai atvēra reti. To skaudrums vēl aizvien bija sveloši dzīvs. Viņš bija palicis viens ar četriem cilvēkbērniem uz rokām. Vecākajai Ingrīdai knapi astoņi, Vilis vēl kūņojās autiņos. Pēc bērēm māsas runāja, ka viņš viens netiks galā. Vajag vai nu precēties, vai bērnus sadalīt pa radiem. Vīrs tajā laikā domāja, ka visi ir sajukuši. Bērni bija viss, kas viņam atlicis. Viņš tos nebūtu devis prom. Nekad.

Vecajam vīram tie ir svētki, kad atbrauc bērni. Un viņš zina, ka šoreiz tie vairs neatstās viņu savā mājā vienu. Ir neizturami būt jau sev pašam par nastu.

***

– Paps vairs te nevar ilgāk palikt viens, – ierunājas vēlreiz visjaunākais vīrietis pie loga.

– Tā kopēja Maņa neko dara. Pirms nedēļas, kad negaidīti iebraucu, māja netīrīta, papam bija auksti, ledusskapī arī nekā ēdama nebija.

– Tad norakstiet man māju, un braukšu atpakaļ no Īrijas kopt papu. – Sakustas žēlabaini Dzintra. – Domājat, man gribas tajā Īrijā? Jūs nezināt, cik dzimtene dārga, katrs stūrītis, kaktiņš, tur tie stulbie īri…

– Dieva dēļ paklusē vienreiz, atradusies kopēja ar visu savu dzeršanu! – Atkal aizdegas Ingrīda. – Savu bērnu septiņus gadus nevarēji audzināt, papu viņa tagad kops! Smiekli nāk, – runā viņa, ik pa laikam uzmetot nebeidzamus mīlestības skatienus saviem dzīvelīgajiem mazbērniem goda istabas otrā galā.

Klusums.

– Pie mums paps nevar, Gunārs negribēs… Viņam pietiekot jau ar savu māti, kas mūždien taisa cirku ar savu slimošanu un miršanu. Viņš pēdējā laikā ir tik nervozs, – steidzīgi turpina Ingrīda. Un viņai tiešām liekas, ka beidzot kāds varētu parūpēties par kaut ko arī viņas vietā. Ingrīdas bērnība apstājās astoņos gados, kad nomira mamma.

– Nu, mums arī īsti nav vietas, Baiba gaida mazo, pašiem viena istaba, nu, un paps Rīgā uz akmeņiem… atbēgs atpakaļ kā pagājušo reizi, – savaldīgi turpina Vilis.

Klusums.

 – Ir vēl viens variants, – nedroši sāk Andris, kurš smagās šķiršanās dēļ pat nepiedāvājas, – atradu internetā, biju jau aizbraucis paskatīties. Diezgan mājīgs pansionāts, netālu no Gulbenes. Večuki tādi kopti, paēduši, siltumā…

Visi četri saskatās. Klusums.

– Laikam jau papam tā būs vislabāk, – neskanīgi nosaka Ingrīda.

***

“Cik gan ir laiks?” domā vecais vīrs. Uz skapīša blakus gultai tumsā satausta brilles, vairs nevar nogulēt. Viņš lēnām pieceļas sēdus, vispirms palīdz ar roku sev slimo kāju nolikt uz zemes. Pa tumsu satausta paštaisīto spieķi un ar vieglu – opā! – pieceļas kājās. Šļūcošiem soļiem pāriet pār istabu un atver durvis. Vecais vīrs nostājas durvīs, atspiežoties pret stenderi. Kur gan tālāk aizvīsies ceļš – da Preiļim pie Ingrīdas? Vai da Reigas pie dēliem? Viņš veras bērnos.

– Papu, tu jau piecēlies? – Ingrīda brīnās. Vilis pielec kājās, noliek krēslu un, aiz elkoņa turot, pieved veco vīru pie galda. Meitene un puišelis pamet savas spēles, pieskrien pie vīra un katrs ieglaužas viņam azotē.

Nu, bārni, kai tod byus? – viņš jautājoši skatās apkārt.

– Papu, – ierunājas Andris, – mēs tā parunājām… pie mums neviena tā īsti nevar. Es atradu lielisku pansionātu, tepat pie Gulbenes, pagaidi, aizskriešu pēc datora, parādīšu.

Andris ātri pielec kājās un iziet no istabas. Viņš nevar tēvam paskatīties acīs.

Pansionatu? – klusi izrunā vecais vīrs.

– Veco vecotēv! – Pēkšņi puišelis atmet galviņu un lūkojas vīram sejā. – Tu esi bēdīgs?

Vecais vīrs lēnām smagu roku viegli noglāsta bērna mīkstos matiņus.

Vyss byus labi, bārns, vyss byus

***

Mājas gariņš sadugst un klusējot uzliek roku uz sirds. Pavēcina savu diriģenta zizli, un no mājas sienām vien klusi izsan:

“Tec, sauleite, pagaid mani,
Kū es tevim pasaceiš’;
Aiznes munam vacam tāvam;
Symtu lobu vakareņ’…”


[1] “Stāvi! Šaušu!”

[2] “Bēdz!”

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars

May
20
Pīk
19:00 Artura Skuteļa lelkoncerts “Jā” @ koncertzale "Palladium"
Artura Skuteļa lelkoncerts “Jā” @ koncertzale "Palladium"
May 20 @ 19:00 – 22:00
20. majā Reigā, koncertzalē “Palladium” nūtiks latvīšu hip-hopa muzika Artura Skuteļa lelkoncerts i jaunuo albuma “Jā” prezentaceja. Kai lelkoncerta eipašuo gaška ar sovu soloprogramu iz skotuvis kuops ari latgalīšu repere Ūga, kuruos 2020. godā izdūtais[...]