Aelita Andrejeva: Luoču zemneicu mads

Aelita Andrejeva: Luoču zemneicu mads

Nautrānu pogosta puorvaļdis izsludynuotuo Pīteram Jurciņam veļteituo literatu konkursā nominacejā “Bārnu literatura” bolvu sajēme suokumškolys školuotuoja Aelita Andrejeva. Ar juos stuostu “Luoču zemneicu mads” pīduovojam īpasazeit ari portala lakuga.lv skaiteituojim. Vaira par Pīterdīnu Rogovkā var izzynuot ITE.

Stuosta autore: Aelita Andrejeva

Rasinīki ir dzeraune, vaira gon gribīs saceit – vīna lela saime! Rasinīkūs ir gona daudzi sātu. Kotrā sātā ir sovi dzeivuotuoji, kotram dzeivuotuojam sovi lykumi i tykumi, sovi dorbi i izklaide, tik nikas te navar nūtikt i nanūteik pa sevim.

Ka kurs brauc iz veikalu, postu voi apteku, vysod atvad i cytim kaidu laiceigi pasyuteitu lītu. Ka juopīskota bārns voi juoizslauc pušdīnēs gūvs, var sarunuot ar kuru gribi, nivīns naatsoka. Ka teik reikuota kaida tolka, kuozys, krystobys voi, nadūd Dīvs, bēris, vysi ir kluot! Vysus gūdus reikoj tai pa rikteigū, ar vierīni – vysi kūpā, ar taidu jautreibu, ka skaņ puori pļovom i mežim da pošai Kuorsovai i Rēzeknei!

*

Babai šudiņ breivdīna, jei nazkur taisuos braukt, pucējās jau kaidu pusstuņdi, dzeds dorbā.

Baba apvalk jaunū bindzukeņu, moš kaidu pīktū reizi pasaver radzikulē, voi nav kū aizmiersuse. Tod vēļ paskaita nazkaidus dokumentus, pacyloj dzeivi redziejušū bryunū naudys maceni, kai baba soka, kapšuku, pīsadukoj tai, ka elpu syt cīt i, gotova izīšonai nu sātys, dūmeigi nūsaver iz mane.

Nagrybu nikur ni īt, ni braukt! Taisūs nasteidzeigi… Es salīku skalineitē babys taiseituos svīksta maizeitis ar dasu, kompetys, pyldspolvys, papeira lapenis i gruomotu ar gaileiti iz vuoka. Vēļ iz acim izlīku babys vacuos brillis bez stikleņu. Padusē īspraužu sovu leli.

Baba, iz mane verūtīs, nūsmiknej: “Taisīs kai iz nedeli… Mudruok! Kam tev leidza tei gruomota? Tu tok vēļ gruomotā naskaiti!” tod izceļ mani iz ritiņa bagažnīka i stum pi taņtis Verys, kas dzeivoj tīpat pi autobusa pīturys.

“Nagrybu pi taņtis Verys! Grybu braukt ar tevi! Grybu tevi kūpā ar Muri i Čapu pagaideit tepat sātā!” suocu peikstēt babai pi auss vysaidus variantus, kab tik nabyutu juodora tys, kas jau juos pruotā seņ izlamts.

Baba nasaklausa, tik nūsoka: “Nakneiksti! Tai nav laika, vēļ nūvāluošu autobusu! Nuokušreiz vesšu tevi pi Luoču, byus tyvuok i dreižuok! ”

Vairs naizdūdu nivīnu skani.

Pi Luoču??? Jī ir vīneigī sābri, par kurim es eisti nikuo nazynu… Jī da sābru naīt, nivīna pi seve nasauc… Vysmoz maņ nav sasagadejs byut kur na viņ kūpā ar jim. Vēļ tys vuords luoči

Luočus asu redziejuse biļdeitēs i pa televizoru. Ā! Vīnreiz i Zoologiskajā duorzā! Ui! Miļzeigs, taidim osim nogi, lelim zūbim! Nazkur dzierdieju, ka luoča ceļā lobuok nasatikt…

Es dūmoju, ka pi Luoču nūteikti dzeivoj vysmoz vīns eists, pynkains bryunais luocs, kas vokorūs guļ iz divana i zeiž sovu depi, moš jis zīmuos zam ustobys lelajā pogrobā kruoc sovā mygā tai, ka vysi lūgi brakš! Babai ir zyrgs, a jim laikam vysus dorbus paleidz padarēt jūs mylzu luocs! Luočim garšoj mads, tok jau i mada jim papylnam! Navaru apturēt sovys dūmys…

Baba vīnu reizi maņ saceja, ka jim asūt taida pavuorde – Luocs. Nasagryb ticēt… Navar tai pieški kaidu suokt saukt par luoci, ka jam nav nikaidu dzelu ar luoci!

Nazyn parkū suocu dūmout, ka jim nūteikti ir kas sliepams! Luoču auss voi spolvainys kuojis? Byutu labi, ka varātu pasaceļt viers jūs sātys i pasavērt, kas nūteik īškā!

Paklauseiga siežu i verūs vysapleik, tik nūdūmoju, ka par Luočim byutu juodazynoj kas vaira, kolem nav par vālu! Kū īsuokšu, ka nuokušreiz baba pa eistam mani pi jim aizvess? Kū īsuokšu, ka jūs luocs īviļks mani sovā mygā i nalaiss uorā vysu zīmu?

*

“Taņt, pastuosti maņ par Luoču saimi!” es īsarunoju taņtei Verai pi pošys auss.

“Kū tī stuostēt? Ļauds kai ļauds!” taņte Vera šudiņ nav lobā jutūnē. Laikam jai suop golva, partūka jei maņ sadūd vysaidus gordumus, gruomotys i maņtenis, a poša īlein gultā, aptynuse golvu ar kuopusta lopu.

Salīku vysu iz pakluojeņa pi taņtis gultys. Ustobā tymss i kluss. Taņte ik pa laikam pasagrīž nu vīna suona iz ūtra, pasokūt maņ, lai kluseitem pagaidu, kolem jai paliks lobuok.

Tīpat kuknē sameklēju iudiņa spani i rūcinīku. Saslapynoju rūcinīku i izlīku taņtei iz golvys. Taņte mani pīvalk tyvuok pi seve, jai laikam jau palīk lobuok!

“Jī nav dusmeigi?” es turpynoju īsuoktū sarunu.

“Kas? Luoči? Parkū lai byutu? Jī ir vuiceiti ļauds. Daudz skaita gruomotu, dzeivoj kuorteigi i saticeigi! Na vysi cylvāki ir vīnaidi. Cytim pateik byut ļaudīs, gasteit vīnam pi ūtra, cyti ļauds dzeivoj vaira pa sevim, ir i taidi, kam cik daudz dorbu, ka navar atrast laiku, kab pasacīmuotu pi cytu.”

“Taņt! A mads pi jūs ir?”

“Ir! Jī tok tur bitis! Vysmoz 20 kūzulus!”

“A eists luocs?”

“Nasepinej! Paguļom obejis!”

Saruna mums nasavad. Pakrotu taņti. Jei kruoc.

Maņ dreiži palīk garlaiceigi. Izaver, ka taņte nimoz cik dreiži nadūmoj ceļtīs! Lai guļ! Natrauceišu! Maņ laiks īt uorā. Šudiņ maņ, kai jau i kotru dīnu,  īplanavuots daudz vysaidu dorbu! Beja tok sarunuots ar Muri i leli Baibu, ka jim vyuceišu raksteit kuorteigys, taisnys streipeitis! Vēļ maņ beja plans izkuopt iz babys sātys ustobys viersa i palaikuot garūs zuobokus iz augstūs papīžu! Kas tū zynuoja, ka babai ir pavysam cyti plani…

“Taņt! Maņ jau laiks īt iz sātu!” es bolsā paziņoju i izskrīnu pogolmā, pi seve nūdūmojūt, ka asu pīkluojeigi i gona skali atsaprasiejuse. 

Pogolmā nav nivīna. Ka te byutu babys Murs, mes jau varātu iz vītys kū paspielēt.

Izlemu vīna īt iz babys sātu.

*

Pret babys sātu, nu kolna skrīnūt, mani pamona Čapa. Jei, staipūt kuojis, izlein nu butkys i īsarej, dūmeigi grūzūt golvu, ka asu īsaroduse vīna poša.

“Čapa! Jau piec mane nūsailguoji? Īsim, vaicuosim Muri, šudiņ vuiceisimēs raksteit!” es saucu jū sev leidza. Čapa par taidim planim pošā pušdiņu korstumā nav prīceiga. Jai lobuok pateik vāsumeņā, deļtuo suoc ar zūbim aiz kleitys molys viļkt mani sovā butkā.

“Čapa! Laid mani! Mani jau taņte Vera lyka gulēt! Maņ tok juostruodoj!” es jai īdūdu buču i skrīnu tuoļuok meklēt Muri. Murs nūteikti snauž kliets prīškā iz leluos luodis, kur jam nu reita pakluoju meikstu koldreiti.

“Vasals, Muri! Laiks iz školu!” es jam pavācynoju daguna prīškā dasys maizi i saucu sev leidza.

Aiz kliets jau seņ stuov vaca, zuolē īauguse traktora pīkabe. Iz pīkabis salīku viersā vysu, kas vajadzeigs munai školai, kurā šudiņ, kai beja planavuots, byus juosavuica Muram i lelei Baibai.

Atsādynoju Baibu blokus pi Mura, kurs jau siež pi munys gordumu skalinis, ik pa laikam skali īsaņaudūt.

Sovim školānim salīku prīškā vysys školys lītys. Maņ pošai rūkuos ābece, sorkonuo pyldspolva i iz acim babys vacuos brillis. Es jūs školuotuoja!

Muni školāni siež gondreiž kuorteigi, viņ Murs ik pa laikam ībuož depi skalinē… Lai jis sādātu kuorteiguok, jau vuiceibu stuņdis suokumā īdūdu apēst mozu dasys gabaleni.

“Veļcit taisnys streipeitis! Tikai gleiti! Nasasteidzit!” es nūrunoju, pīsalīcu pi kotra i paleidzu. “Labi! Malači!” paslaveju obejus. Par lobu dorbu Muram īdūdu vēļ dasys gabaleni, lelei prīškā nūlīku kompetu: “Tys par ceņteibu!”

Muram munā školā suoc palikt garlaiceigi, jis pamona, ka nu sābru sātys pusis atīt malns kačs. Murs dreiži aprej nasakūdeitū dasys škēli, izmat kupri i sataisa brīsmeigi kuplu asti. Izaver, ka jam vaira par vysu školā iņteresej viņ pušdiņu puortraukums…

“Muri! Ko syrdīs? Tys tok sābru kačs. Gryb pasacīmuot pi teve!” raugu jū nūmīrynuot.

Murs nasaklausa.

“Muri! Pacīnuosim malnū kaču ar dasu i pavaicuosim, kai jam dzeivojās tymā nūslāpumainajā Luoču sātā!” nūklīdzu Muram, kurs jau paleids apakšā zam pīkabis i lyur apleik ar boltom acim.

Muram munys idejis napateik. Lai siež!

Pajamu dasu i skrīnu pretim malnajam kačam, gosts tok juopagastej! Kačs jau palīk kačs, koč i dzeivoj kūpā ar luoci…  Jis apād dasu, nūlaiza maņ rūku i murruodams apsakerās ap kuoju.

“Gords? Labi, ka atguoji, īsim vuiceitīs! Maņ školāni nūderēs, Murs šudiņ nazkaids nadraudzeigs!” soku malnajam ruņčam, bet jis i nasataisa īt ar mani.

Izaver, ka jis aicynoj mani da seve gostūs…

*

Pasaveru iz Luoču sātys pusi. Tī pi okys kaids stuov, muoj ar rūku, tod suoc īt mums ar malnū kaču pretim pa naseņ nūpļautū sīna pļovu, ik pa laikam pīsalīcūt i svaidūt apkoltušuos zuolis pikučus. Nu naizaver tys guojiejs piec luoča…

Stuovu i nakustu. Kas niu byus?

Kačs, pamonūt guojieju, suoc īt iz sovys sātys pusi, palaikam atsaverūt iz mane. Suocu dūmuot, ka jis ir bejs pasyuteits maņ pakaļ, tagad vad mani pi seve, iz sovu sātu!

“Pagaidi! Naskrīņ, malnais, cik dreiži!” es īsasaucu i nūkreitu, aizakerūt aiz miļzeiga kūrmuļu rokuma.

“Bierneņ! Kur tu te vīna poša? Tova baba tok nūbrauce iz gorodu i saceja, ka šudiņ tu byusi pi Verys! Jau lobu laiku radzu, ka tu siedi iz traktora pīkabis! Esi kū āduse i dzāruse? Parkū esi sātā? Voi kas nūtics? Golva tev pavysam sakorsuse…” Luoču taņte pajem mani kliepī i bez apstuojis aizdūd vīnu  vaicuojumu piec ūtra.

“Taņte guļ!” ir vīneigais, kū varu nu seve izspīst.

*

Mes asam Luoču sātys pogolmā.

Ite nimoz naizaver tai, kai beju pi seve īsadūmuojuse…

Te ir cikpat kai puosokā. Pogolms lels, pylns ar kruosainom pučem. Pi verandys gaļdeņš, storp uobeļneicom īkuorts šyupuļteikls. Uobeļneicu zorūs īkuorti vazaunīki. Iz calmu stykla māreitis. Akmiņsduorzā siež ļakacs, cikpat kai dzeivs, viņ, vaira īsaverūt, var saprast, ka izlepeits nu muola.

Īsadūmoju, kai pošā korstuokajā pušdiņu laikā šiupuļteiklā guļ Luoču taņte, ar ciseņu nu miļzeigys gluozis syucūt saldiejuma kokteili.

Iz slīkšņa sasaritiniejs bolts, sprūgains suneits, ruževu, pavysam mozeņu dagunteņu. Jis attaisa sovys malnuos actenis, pagrūza kai opolys pūdzenis, i guļ tuoļuok.

“Īsim vāsumeņā, īdūšu tev kū padzert i aizēst, tod pastuosteisi, kas nūtics!” Luoču taņte nas mani mygā, oi, ustobā… I ustobā nav tai, kai beju īsadūmuojuse…

Te nav ni cysu kaudzis guliešonai, ni mada muceņu… Pi sīnys miļzeiga biļde ar skotu iz jiuru. Tīpat gruomotu plaukts, pylns vysaidu kruosu i leluma gruomotu. Iz goldu i skapeišu boltys sedzenis, pi lūgim buorkstaini aizkareni. Puori vysai ustobai stīpās cik skaists i meiksts greidys dečs, ka pat baiss izspert iz juo kuoji.

Luoču taņte izsādynoj mani iz divana, aiz mugurys salīkūt spylvynus i blokus pi mane pasādynojūt mozu meikstū maņteņu – brynu luoceiti ar sorkonu sirsneni rūkā.

“Stuosti vysu piec kuortys! Ēd!” jei īlīk maņ kliepī miļzeigu bļūdu ar sorkonom, saulis soldonuma pīsyucynuotom duorza zemneicom. Tod padūd maņ mozu mada trauceņu, kurā mārcu kotru zemneicu, sajiutūt mutē naiazmierstamu pļovys puču i korstys vosorys dīnys garšu.

Es jai gūdeigi izstuostu vysu nu poša suokuma, ar kotru breidi palīkūt vys vēļ drūsuoka. Tod sasajemu pavaicuot i par tū, kas mani vysvaira satrauc: “Ar jums te kūpā dzeivoj eists i sirdeigs luocs?”

Luoču taņte navar nūsaturēt  nu smīkla: “Nadzeivoj vys! Kur tu taidu muļkeibu izdūmuoji voi dzierdieji? Ka dzeivuotu, jis jau byutu atguojs sasavasaluot ar tevi! I nazyn voi, sātā dzeivojūt, jis byutu sirdeigs…”

“A mads deļkuo?”

“Deļ ļaužu! Tys tok veseleigi! Voi tod tu esi luocs, ka niu ēd zemneicys ar madu?”

“Taņt! Parkū tod vysi soka, ka te luoči?”

“Nav, nav! Kas tī vysi? Myusu prodzeds i dzeds jau beja ar taidu pavuordi, deļtuo i mes Luoči. Kai jī pi taidys pavuordis tyka? Stuosta jau vysaidus stuostus, viņ zynu, ka stypri i lobi ļauds bejuši.”

Tod jei pavysam nūpītni turpynoj: “Ir taidi ļauds, kam pateik izdūmuot tū, kuo patīseibā nav! Ka kas nav skaidrs, ir juopavaicoj pa taišņū, lai nasaīt, ka runys nu vīna pi ūtra aizīt izpuškuotys cik cīši, ka vairs nav pazeistamys ni tam, kas runys palaids, ni tam, par kū runuoja!”

Maņ nu kauna byudi palīk iz pusi sorkonuoki kai tikkū āstuos zemneicys…

Nav itymā sātā nikaida nūslāpuma! Vyss ir kai pi parostu ļaužu, viņ daudz, daudz lobuok. Nazkaids mīrs vysapleik…

Nasaprūtu, kai varieju dūmuot, ka jī ir brīsmūni, nikuo par jim nazynūt? Parkū beidūs nu cik mīleigys taņteitis? Ka cytā reizē baba kurnaviņ brauks, praseišu, lai atstuoj mani pi Luoču, grybu īpazeit jūs vēļ vaira!

“Dreiži jau atbrauks baba. Īsim jai pretim, lai nadūmoj, ka esi pagaisuse!” taņte pajem mani aiz rūkys.

*

Taņte Vera jau lobu laiku braukoj ar ritini pa Rasinīkim, mani vaicuodoma.

“Navaru saprast, kai tys saguoja… Nalaikā golva suoka suopēt… Iz minutu pīmygu i pagaisynuoju bārnu… Taids lobs bierneņš! Paklauseiga, kuorteiga, viņ cīši kusteiga i ziņkuoreiga! Kur īleiduse? Atbrauks Veņa, kū jai saceišu?” Vera nūrunoj, sateikūt kotru pretimguojieju.

Īraugūt mani, jei nu laimis nazyna kur liktīs, i bučoj, i maiga, vysu laiku īsasaucūt: “Jezus, Jezus! Svātuo Mareja!” Tod izceļ mani iz ritiņa bagažnīka, pat navaicojūt, parkū asu ite atkleiduse, i stum iz sovys sātys pusi.

Nūdūmoju pi seve, ka asu satraukuse taņti, puoruok labi nu molys tys naizaver, tok, voi tod jei nasadzierdēja, ka es atsaprasieju?

“Dreiži jau autobuss, atbrauks baba. Nu mums tiks! Maņ par tū, ka aizmygu, a tev par tū, ka aizskrieji bez atļuovis pi Luoču! Sovvaļneica, muns eņgeleits!” Vera izlāc iz ritiņa i nu kaļneņa suoc braukt, pat napamonūt, ka muna kuoja beržās ap ritiņa spīčim.

Braucom kluseidamys. Es dūmoju par Luoču sātu, par mīleigū taņteiti i gorduom zemneicom ar madu, taņte Vera laikam par pagaisynuotū bārnu i babys dreizū atbraukšonu…

“Kuoja! Kuoja!” es klīdzu, bet taņte tik spīž iz pedalim…, i mes obejis napamonom, ka kuoja jau ritiņa spīčūs…

*

Tagad kuoja salauzta i sagipseita…

Niu vasalu mienesi byus juoloksta pa ustobu i sātys pogolmu iz vīnys kuojis, par apleik staiguošonu pa dzerauni vīnai pošai vairs navar byut nikaidys runys, par tū baba var byut drūsa.

Baba reizem jūkojūt cytim soka, ka navar mani cytaiž apturēt, ir juosagipsej kuoja, lai siežu, kur nūlykta! Poša biedeigi nūsalīc pi mane, sabučoj iz obu byudeņu i soka: “Nikas, dreiži skraideisi! Kuojeņu sauorsteisim, ka tik tu napagaisi bez pādu!”

*

Pi munys gultys siež Luoču taņte: “Kai ta munai sābrovceņai īt? Kai ta kuojeņa? Voi suop? Kod niu atīsi gostūs, tik ar babys zini? Grybu tev pastuosteit daudz vysaidu stuosteņu! Es pa dzeivi asu daudz skaitejuse, tagad vacumā dzeivoju vīna pa sātu, vysi pa dorbim, maņ byutu lela prīca pasajimt ar tevi! Īvuiceišu skaiteit gruomotā, tev tok jau pīci godi!”

Jei atnasuse gastiņčam mada burceni i zemneicys. Vēļ jei maņ padūd vīnu gruomotu ar mīleigu luoceiti iz vuoka, laikam nu sova leluo gruomotu plaukta. Jei nūsmaida: “Kolem naprūti skaiteit, pasaver biļdeitis, i poša izdūmoj stuosteņus par ituo mozuo luoceiša saimi! Zynu, ka tev pateik fantazēt!”

Ustobā īīt baba: “Gon pasagasteis! Lai tik sauorstejom kuojeņu!”

*

Otkon siežu iz vacuos traktora pīkabis. Kuoja vairs nasuop!

Verūs iz Luoču sātys pusi i atguodoju tuos nūslāpumainuos gasteišonuos dīnys nūtykumus, nasaprūtūt, kai varieju dūmuot par cik sirsneigim i pateikamim cylvākim taidys nalobys dūmys…, kod pieški pi mane daīt baba i soka: “Gribi pasagasteit pi Luoču?”

Nu prīcys maņ īsamirdz acs: “Grybu!”

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars

Aug
16
Ūtr
20:00 Latgalīšu kukne @ tīšsaistē
Latgalīšu kukne @ tīšsaistē
Aug 16 @ 20:00 – 21:30
Latgalīšu kukne @ tīšsaistē
Vaira informacejis: ITE
Aug
18
Cat
20:00 Ūgys koncerts @ "Kaņepes Kultūras centrs"
Ūgys koncerts @ "Kaņepes Kultūras centrs"
Aug 18 @ 20:00 – 22:00
“Kaņepes Kultūras centra” duorzā – Ūgys koncerts. Pi puļts DJ MARTIN BIRCH.   Ūga īvalk klauseituoju Rēzeknis hiphopa kulturys kusteibā. Tei ir īlu muzyka, mīlesteiba i vīnuoteiba storp ituos kulturys pīkūpiejim. Vīneiguo sīvīte, kura repoj[...]