Klaudija Dembovska: Var tymsā pakrist redzeigais, bet naredzeigais – gaismā puortapt

Klaudija Dembovska: Var tymsā pakrist redzeigais, bet naredzeigais – gaismā puortapt

Nautrānu pogosta puorvaļdis izsludynuotuo Pīteram Jurciņam veļteituo literatu konkursā nominacejā “Proza” bolvu sajēme Rēzeknis Katuoļu vydsškolys 11. klasis škoļneica Klaudija Dembovska. Ar juos stuostu, kas baļsteits konkursa ituo gods moto – P. Jurciņa citatā “Var tymsā pakrist redzeigais, bet naredzeigais – gaismā puortapt”, pīduovojam īpasazeit ari portala Lakuga.lv skaiteituojim. Vaira par Pīterdīnu Rogovkā var izzynuot ITE.

Stuosta autore: Klaudija Dembovska

Idille. Vosora ir pylnbrīdā, bārnim vysys četrys dabasu pusis ir breivys i laika pylnys kabatys, kū izmontuot kaitavojūtīs un syldūt vādarus saulē. Bet vokorā? Vokorā rytynuotīs dečūs i  klauseitīs babys puosokuos.

Vīnā dīnā beja pogolmā dzierdama saruna, kur bārni streidiejuos par tū, kaidā kruosā ir uobeļneicai lopys – zalis voi tymsi zalis –, i vīns īsasauce: ”Narunoj maņ pretim, es tak radzu!” Ite īsajauce babeņa, kura sēdēja iz beņčeiša natuoli : “Tu soki, ka redzi, bet, voi zynuoji, ka “var tymsā pakrist redzeigais, bet naredzeigais – gaismā puortapt”.” Unuki vysi papleš acss un vaicoj, lai jei paskaidroj, kas pa kam. Labi, leidz pušdīnem vēļ daudz laika, varu koč nibejs ari pastuosteit…

“Beja maņ bruoli divi, kod beju tik moza, kai jius.”

“Kur jī ir tān?” meitine puortrauce.

“Niu jī ir dabasūs.”

“Āāāā….”

“Taitod, beja maņ bruoleiši mozuokī, sauce jūs Pīters un Pauļuss. Pīters beja redzeigs, bet Pauļuss pīdzyma oklys.”

“Kū nūzeimej – oklys?”

“Oklys ir taids, kas naredz tū, kas ir apleik. Lyuk, mes redzim ceļu, kūkus, kačeiti, kas vuoļojās syltajā zemeitē, bet naredzeigī vysu dzierd, vysu jiut, runoj, bet naredz, vīnkuorši naredz. Cyts varbyut atškir vēļ tymsu nu gaismys, bet – ni vairuok.”

“Voi ar taidim cylvākim saimē ir gryuts?”

“Nasceišu, ka cīši gryuts, bet jim ir vajadzeiga ūtra cylvāka kluotbyutne, jo vyslobuokuo jūs saziņa un laika kavieklis ir sarunys voi gruomotu skaiteišona.”

“Baba, skaita naudu kārmanā, bet gruomotys losa.” 

Siermgalveņa tik uzsmaideja: ”Pi myusu runuoja, ka gruomotys skaita.”

“Labi, stuosti, kas golu golā nūtyka ar tovim bruoleišim!” mozīs trausēs kliepī stuosteituojai.

“Jī vysod staiguoja kūpā, kur Pīters guoja, tī pi rūcenis ari Pauļuss. Pīters uzskateja sevi par golvonū, svareiguokū, deļtuo, ka juo acs beja ari Pauļusa acs. Tai beja na tik bierneibā, bet ari jauneibā, uz ballem guoja obi, bet meitys doncuoja tik ar Pīteri, tok Pauļuss beja ballēs daudz sarunu dzierdiejs. Kaidu vokoru jī divatā guoja nu taidys večerinkys da sātai. Pīters stuosta: “Ehh, zyni, laikam īsaļūbieju.“ “Kai ta sauc tovu sirsneņu?” “Anna.” Vysnaveikluokais klusums īsastuoja ni to gaišajā, ni to tymsajā dīnnakts laikā.”

“Kas?”

“Nu, tys ir tod, kod vosorā nakts ari ir gaišys, bet vokorus ar reitim var sajaukt, jo ir mygla, un vokorā un reitā ir vīnaiži gaišs. Saprotot?”

“Nui!” vysi vīnā bolsā kai školā sauce.

“Pauļuss beja dzierdiejs kai Anna runuoja ar sābru Tekli, ka pakārdynuos tik Pīteri, tod atstuos ar garu dagunu. Jis kai eists bruoļs gribēja pasorguot Pīteri nu sirdssuopu, partū suoce uzmaneigi: “Pīter, tu jū mīļoj skaistuma dieļ?” “Nui, a cyta kuo dieļ mīļuot? Ā, nu jai lobs raksturs, sādžā jai asūt loba slava, struodeiga un tykumeiga jei asūt, nu vysmoz tai stuosta.” “Acis cylvāku var pīviļt.” “Nu…. dzeivuosim – redzēsim!” “Soku tev, ej ar leikumu tu jai.” “Tev dareit nav kuo?” Tod Pauļuss rozstuosteja, kū balleitē beja dzierdiejs, bet Pīters tik saceja, ka ausim jau ari navar ticēt. “Kam tod lai tycom?” “Sirdei!” īsasauce bruoļs. “Sirds bīži ir okla.”

“Kai tys ir baba?”

“Tī lobuok beja saceit, ka mīlesteiba bīži ir okla.”

“Vyss vīns – nasaprotu.”

“Jā, kai gon mīlesteiba var byut okla? Jai tok nav ocu?”

“Mīlesteibai ir gora acs, kurys nazaver tū, kas ir nu uorpusis, bet tū, kas īškā.”

Unuki būlej acs iz babu kai iz pasauļa pīcdasmytū breinumu.

“Nu, kod tu kaidu mīļoj, voi tod tu vysleluokū uzmaneibu pīvērs tam, kai tys cylvāks ir sazamaucs, voi kaida jam prizura? Nā, tu verīs juo dvēselē: kai jis uzavad, kū runoj, kaida jam ir attīksme pret cytim, kaidus dorbus jis dora.”

“Labi.”

“Bet vēļ ir itam teicīņam cyta nūzeime – ka mīlesteiba pīdūd un aizmierst tū, kas bejs, ka mīlesteiba na tik daudz verās iz leidzcylvāka naizdareibom voi vainem, bet gon uz lobū, kas ir jimā. Tys ir kai ar saldiejumu, tu najem vārā, ka tys kaitej tovim zūbim un nav cīši veseleigs, bet verīs, ka jis ir garšeigs un korstā vosorā atveļdzej.”

“Baba, var tu leidz golam vysu pastuosteisi vokorā, jau dīniškys juoād.” “Voi ta?” “Jā!” “Ā, nu īmam.”

Pi golda siežūt, vecineite navar nūzabreinuot, ka vysi tik klusu ād juos izvuoreitū mīžu putru, pa attaiseitū lūgu labi dzierd kaimiņa traktoru un putneņus, bet bārnus, kas sēd tepat sūpluok – nimoz. “Varbyut jim putra nagaršoj?” dūmoj grumbainuo sīvīte. “Varbyut, ka es padaudz pīlyku bļūduos? Ka es asmu suoli aizmiersuse pīlikt?” Babeņa sēdēja kai iz odotu, tod paāduši bārni aizskrēja svaideit škeiveiti, bet jei sakuortuoja vysu un mozguoja traukus, dzili īgrymuse puordūmuos par sovim bruoleišim: “Jā, cik gon viss itymā pasaulī ir sovaids. Redzeigais ir tik okls, bet oklais –  tik redzeigs. Laikam jau nav svareigi, kaids tu pīdzymsti, bet svareigi – kaids tu palīc dzeivojūt… Pauļuss, pīmiņu, vysod pasaceja eistūs vuordus, mīrynuoja, saceja taisneibu. Lai gon jam beja līgta spieja redzēt rodu sejis, jis redzēja jūs dvēselis. Pīters beja kai dīna pret nakti, vyss uoriškeigi skaistais jū pīsaisteja. Kas tū lai zin, parkū tai? Varbyut, ka jam beja svareigais uzdevums stuosteit bruoļam, kaids vyss izaver, varbyut deļtuo jam pīrosts beja skateit veiru nu capuris, bet meitini nu sejis. Eh…. Kas byutu, ka jis paklauseitu Pauļusam? Īspiejams – dzeive īsagrīztu skaistā virpulī ar uztycamu meitini un navajadzātu tik stypri puordzeivuot bruoļa nuovi… Tei poša Tekļa beja daudz pīticeiguoka un mīļuoka, it seviški, kod beja atguojuse pi myusu gostūs, mani apbēre ar komplimentim un atnese kaidu greznumeņu voi gordumeņu. Meiļums, syltums, smaids. Žāļ, ka Pīters naredzēja tū, kas speidēja spūžuok par uoreigū skaistumu…”

Babeņa sēdēja duorzā un ruove uorā zuoli. Dzeds guoja nu autobusa pīturys iz sātu pa ceļeņu: ”Nu, kai veicās ar “natykumu” raviešonu nu sova dvēselis duorzeņa?’’ I tū frazi jis vysod beja sacejs, kod beja lobā ūmā un kod gadejuos, ka baba sēdēja duorzā. “Pa mozam!” kai parosti skanēja atpakaļ. “Nu, kas ta jaunuoks piļsātā?” “Nikas taids, pustukša viņ ir, vysi pa vasarneicom sabāguši. Rekur avīzi nūpierku, varēsim laseit!” “Kū tī roksta?” “Pirmajā lopā ir puču duorziņu festivals.” “Kas ta tys par breinumu?” “Naasmu vēļ izlasejs.’’ Bārni ari prozynuojuši, ka dzeds jau sātā, zyna – koč kū soldonu nu piļsātys ir atveds, sovaižuok tys nabyutu dzeds, kas mīļoj sovus unuceņus. Itūreiz tys ir seņ praseitais un lyugtais saldiejums, tik drusku podkuss, bet kas gon niu iz tū vierš viereibu? Golvonais ir pats saldiejuma fakts.

Unuki, nūlykuši aiz auss babys saceitū, izdūmuoja sataiseit izruodi par nalaimeigū mīlesteibu ar nūsaukumu ”Okluo mīlesteiba”, i biletus nu papeira sataisejuši, i kontroli nūlykuši, kas vaira izaver piec putnubīdākla. Kūpumā vacvacuoki var izbaudeit pylnvierteigu lugu kai teaterī.

Eisumā sižets grīzēs ap vīnu puiku i vīnu meitini, kurus izškeira ļaunuo pamuote, bet vacumdīnuos jī sasatyka un uz vacuo, lobuo sūleņa apsprīde dzeivi.

Izruode patyka vysim skateituojim, bet iz vaicuojumu ”Kur jius tik smogu tematu jāmuši?” jī atbiļdēja: ”Baba podsvīde!” “Kai tai, Vereit, tu unukim ar taidom lītom jau golvu pyldi?” Tod vajadzēja Vereitei skaidruotīs, kas da kuo beja stuosteits. Nu dzeds Stass ari saprota kas pa kam un   pasmaideja, tik smaids saguoja napīviļceigs, jo zūbu protezi beja aizmiersti ustobā.

Piec izruodis dzeds guoja bits vērtīs, bārni skrēje leidza. “Veritēs, ka jius nasadzeļ biteitis!” jis breidynuoja. “Pyrms kū nibejs dareit pi itūs kukaineišu, ir juozyna: Pyrmais. Nikod naleist pi bišu, ka naesit tuos apdyumuojuši. Ūtrais. Napyutit elpu iz jūs, jo tys bitem napateik. Trešais. Veļcit drēbeitis ar garom rūkom un garuos biksis, lai pasorguotu sevi, ja nu kas. Deļtuo, Juoneit, ej uzveļc jaceņu, Māreit, uzveļc biksis, bet Kristapeņš lai palīk, byus labi.” Bārni nesēs iz ustobu, bet dzeds saceja: “Kristap, naskrīņ, gaideisim ite pat.”  Piec breiteņa vysi jau beja radzami pi vīna nu strūpu, un Kristapam īdzēle bite. “Navajadzēja tik tyvu stuovēt,” dzeds styngri saceja, vazdams pi rūcenis unuku, lai pīlyktu kluot pi suopušuo piersteņa ladu.

Vereite tik papyute iz piersteņa: ”Nikuo, nikuo, goduos pa dzeivi vysaiži, itys tik nīceņš viņ ir, pupu mizenis.” Kristaps suoka rauduot vēļ vaira, jo pupu mizenis jam nagaršuoja un jis padūmuoja, ka niu jam liks ēst tuos, lai sadzeitu dreižuok dzālums. “Nu kuo tu raudi?” taujuoja muosa. “Maņ nagaršoj pupu mizenis!” “Bet es tev juos nalikšu ēst!” “Jā?” puorsteigtajam puikam izspruka. Smīkli atskanēja un osorys mirklī nūžyva. Apdarejuši darbeņus pi mada nesiejeņu, lelī paleigi ar dzedu prīškgolā nese lelū trofeju – madu, dzaltonu, smuordeigu, kuru, par nalaimi, baba nūglobuoja skapeitī, pīsaceidama, ka tys zīmai. “It kai vosorā nadreikst madu ēst…” sovā pruotā Juoneits uzdeve vaicuojumu, bet nivīns iz tū nadeve atbiļdi. Tod jis tū pasaceja skali.

 “Zīmā slymuosit, tod mes syuteisim jums iz piļsātu madu, jo tai var dreižuok tikt iz kuoju.” “Es jau tai zīmā byušu iz kuojom, jo munys kuojis nikur nabāg.” “Zynoma līta,” dzeds skaidruoja, ”bet tys ir tik taids teicīņs, kas nūzeimoj – izaveseļuot.”

Vīna dīna, bet tik pīpiļdeita kai nedeļa, jau ritēja iz golu. Nūsavārušs filmu televizorā, nūskaitejuši vokora lyugšonys, kai jau pīsanuok, devēs pi mīra.

Te mozais Juoneits pačukst babeņai ausī: ”Rozstuosti, kas nūtyka ar bruoleišim!” Marija, tū dzierdādama, uzstuodeja ultimatu: ”Sovaižuok mes naīsim gulātu!”

“Labi, klausitēs. Mes palykom pi “sirds ir okla”. Pīters tik sprīde: ”Kū jis oklais var zynuot? Pošam laikam ari pateik Anna, partū gryb myus rozškiert.” I tai tymā vokorā Pīters palyka okls, na jau jis pagaisynuoja redzi, bet jis pagaisynuoja dvēselis redzi – uzaticiešonu tyvam cylvākam, naraugūt pat padūmuot par bruoļa saceitū. Jis drūši draudziejuos ar Annu, uztycādams jai vysu kai sovai sirdspučeitei. Piec laiceņa juo vysod jautrais skots nūsamaineja pret tik dryumu seju, kurei ruodejuos vecejam ar kotru minotu vys vaira.”

“Paskaidroj!”

“Nu, pasaverit iz munu seju!”

“Tei ir smaideiga.”

“Niu pasaverit iz munu seju!”

“Tei ir skumja.”

“Voi jums nasaruodīs, ka skumeigajā sejā beja vaira grumbu?”

“Beja gon!”

“Niu saprotot?”

Marija sasakņūseja guļteņā: ”Nui, nui, es pat saskaiteju, tev beja symts grumbu!”

“Nu jau, nu jau, tu laikam puorspīlej!

“Turpynuosim! Pīters beja piļneigi sagrauzts bādu, ka Anna jū pamete un vēļ pa pogostu palaide baumys un ļaunus malus par jū. Pauļuss klusēja. Pīteram tys kryta uz nervim: ”Beidz izalikt it kai tu nazynuotu, kas ar mani ir nūtics, soki jel koč kū!” “Suopem ir juoļaun izsuopēt, bet, kod tuos nūkluss, sasajem un ej tuoļuok!” Vuordi īkryta bruoļam taišni smadzenēs, un jis lyka vysu zam akmiņa un guoja, gupja pa dzeivi iz prīšku, vazdams pi rūkys bruoli iz bazneicu, iz večerinkom. Zīmā Pauļuss smogi saslyma, jū aizruove iz slimneicu, piec div nedeļu iz smiļšu kaļņeņu. Pīters tū puordzeivuoja smogi, dzēre daudz, nūsadzēre leidz pādejam…”

“Baba, voi tei taisneiba?”

“Nui, bierneņ, taisneiba,” vacuo sīvīte slauceja osorys sovā gaiši zylajā lakateņā ar boltuom pučeitem.

“Voi tev kas suop?”

“Nā, jei atgoduoja tuos bādys, kod tu saprūti, ka esi pagaisynuojs bruoļus, koč ari vīns varēja dzeivuot vēļ un dzeivuot.”

“Voi baba ari nūsadzers?” Juoneits praseja, radzūt lelūs vacmamys puordzeivuojumus. Jei drupeit īsasmēja, tod saceja: ”Nā, puiseit, es nanūsadzeršu, jo, kai saceja Pauļuss slimneicā: ”Bādys paliks leluokys, ka tuos sleicynuosi gluozeitē. Bādys tevi vojuos, ka nu tūs biegsi. Bādys tevi pamess, tik, ka īliksi tuos Jezum rūkuos. Atguodoj, Vereit, ej kotru svātdīni iz bazneicu, atguodoj, Vereit, cytaiž paliksi okla.””

“Baba, nu es naaizmigšu, ka tu nasuoksi runuot ciļvieceiguok, parkū ir juopalīk oklam taidā situacejā?”

“Bārni, nav svareigi, voi cylvāks radz itū pasauli, voi nā, tys nav golvonais. Golvonais ir napalikt apsamaļdiejušam tymsā – bāduos, sajiutuos, emocejuos, ilguos, pasaulī, tod dzeive byus tukša. Tod, pat ka redze ir ideala, dvēsele byus okla.”

“Oklais otkon var gaismā puortapt – naradzādams tū, kū redz cyti, jis redz dvēselis acim, jis ir gaišs cylvāks, kas paleidz cytim un styprynoj jūs, jo pats ir styprynuots ar varanuo Dīva spāku.”

“Kai Pauļuss?”

“Nui…”

“Tik nasuocit dūmuot, ka vysi naredzeigī ir svāti, bet vysi redzeigī ir švaki cylvāki, taipat var redzeigais var byut lobs cylvāks, bet naredzeigais – egoists un najauceņs. Nasaverit iz tū, kas ir uorpusē, jo tys ir maineigs un napastuoveigs, bet veritēs iz tū, kas ir dvēselē, sirdī, jo tū jius pajimsit leidza dabasūs.”

“Niu dūdit byudeņus, kotram dūšu bučeņu. Lai eņgeleiši sorgoj jiusu mīdzeņu!”

Kod baba un dzeds ir aizguojuši, bārni sasarunoj. “Marija, kū tu dūmoj par šudiņdīnys stuosteitū, tev patyka?” “Nazynu, Kristap, maņ žāļ Pauļusa, jis beja laikam lobs. Bet tev?” “Maņ ari žāļ Pauļusa, bet Pītera ari, juo jis vīnkuorši namuoceja tikt golā ar sovu bādu. Kū tu dūmoj Juoneit?” Juoneits soldi, soldi beja īmidzs, tik murmynuoja: ”Madu, grybu madu, baba atdūd maņ madu!” “Hi, hi, jis laikam sapynā redz madu!”

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars

Nov
27
Svā
14:00 Gruomotys “Trusīni vessim reitā ... @ Lūznovys muiža
Gruomotys “Trusīni vessim reitā ... @ Lūznovys muiža
Nov 27 @ 14:00 – 15:30
Voi Latgola itaida byus myužeigi, voi vys tik tei puorsamej, koč kam pagaistūt, bet kam cytam īmūt vītā? Šveicis muzikis i muokslinīks Vinsents Flikigers (Vincent Flückiger), pavodūt Latgolā daudz laika, tū sovulaik īmyužynuojs zeimiejumu serejā[...]
19:00 Gruomotys “Welcome to Latgale, m... @ tīšsaistē
Gruomotys “Welcome to Latgale, m... @ tīšsaistē
Nov 27 @ 19:00 – 20:00
27. novembrī ceļu pi skaiteituoju suoks Pāvela Snasela gruomota “Welcome to Latgale, my heart”, informej pats autors. Tei ir dzejūļu i stuostu gruomota angliski, kurā var skaiteit par autora ceļuojumim iz Latgolu; juo dūmom i[...]