Aelita Andrejeva: Varys jāga bezcereibys tymsā

Aelita Andrejeva: Varys jāga bezcereibys tymsā

Nautrānu pogosta puorvaļdis izsludynuotuo Pīteram Jurciņam veļteituo literatu konkursā nominacejā “Latgaliskuos vierteibys” bolvu sajēme suokumškolys školuotuoja Aelita Andrejeva. Ar juos dorbu “Varys jāga bezcereibys tymsā” pīduovojam īpasazeit ari portala Lakuga.lv skaiteituojim. Vaira par Pīterdīnu Rogovkā var izzynuot ITE.

Stuosta autore: Aelita Andrejeva

Itys klāvs ir kai leluokuo daļa vysu klāvu iz pasauļa.

Te sovi lykumi i tykumi.

Te sova kasdīna i svātki.

Te rodu i draugu byušona, aizocu aprunuošona i varys izruodeišona, monta padaleišona pa draugam, meikstuokūs i smuordeiguokūs cysu viļkšona kotram iz sovu aizgoldu, vīnaldzeiba i kasdīnys rutina, kas jau puorsavārtuse par pošsaprūtomu lītu.

Labi voi švaki, bet ite IR tys, kuo NAV pi cytu, i NAV tuo, kas IR pi cytu.

Te jau seņ vīna rūka nazyna, kū dora ūtra. Vyss kūpā turīs kai iz smolku zeida dīdzeņu.

*

Šūreit klāvā nu pošys greidys leidz grīstim smuordoj piec svaigi cyluotu vepra māslu. Taida sajiuta, ka nadaudz pat acs grauž…

Nu klāva grīstu spraugu karinej sasmyrdušu cysu i vacu kokoru goli.

Sīnys lampeņa cik naspūdra, myusom apdiersta, ka lobuok vyspuor juos nabyutu bejs.

Iz greidys cik lela māslu kuorta, ka klāvs jau sasaruovs iz pusi mozuoks, kai beja nazkod, kod jū izcēle.

Dažys aizgoldys breivys, viņ pīsvaideitys ar vacim, nikam navajadzeigim hlamim, kurus it kai nav kur likt, bet nasvīss jau uorā…

Nalelais lūdzeņš aizlykts ar aplauzeita dieļa golu, kas pa molom apbuozeits ar palākim vušku vylnys pykučim. Nu juo cikpat kai nav nikaidys jāgys. Vacī gon zyna, ka lūgs te nazkod ir bejs, jaunī dūmoj, ka tai tys i paradzāts. Kam klāvā vajadzeiga gaisma nu lūga? Itai pat lobuok, īškā nivīns naīsavērs, a tim, kas vydā, nav nikaidys vajadzeibys piec gaismys!

Klāva styurī īsprausti garī sīna sokumi. Tīpat sūpluok nūlykts aprepiejs, syudim nūzīsts suomozgu spaņs i slauktive, iz kurys molys kaļtejās nūdzeļtiejs marlis kuostivs.

Durovys izašvīpušs, ka navar dataiseit da gola, pīvylktys ar parupu pliucs kruosys stričeiti, kab viejs naizlauztu.

Te sova kuorteiba. 

*

Atsataisa durovys.

VEPRAM taišni šņukurā īsyt svaiga gaisa muokūņs.

“Dūs te šudiņ pagulēt? Puoruok spūžs! Solts! Taisit cīt tuos durovys!” jis nūrukšinej, papurkšinej, kab apleik gaiss palyktu kai bejs i, pasagrīžūt iz ūtra suona, rauga gulēt tuoļuok. 

GŪVS, snauduļojūt iz jau labi pamaidzeitom cysom i lieni kustynojūt žūkļus, puspīvārtom acim verās iz klāva durovu pusi, cerūt dreižuok tikt svaiguos ganeibuos.

Nu loktys, kai vysod steidzeigs i nūsaryupiejs par tū, kab vysu dīnys laikā īplanavuotū paspātu, nūlāc RAIBAIS GAILEITS ar sovu saimi.

Jam vysa dīna paīt vīnūs dorbūs i nav valis slaisteitīs apleik! Sīvu bez gola! Juopabaroj, juopadzyrda, kotra juopamaiga, kab dātu gluduokys ūlenis. Taipat juosaver, kab nasasaplāstu sovā storpā! I vēļ ik pa laikam juopīsaver suņs, kam pateik padzonuot juo daiļavenis. 

RAIBAIS GAILEITS, klāva durovuos īsastuojs, puorskaita, voi vysys VYSTYS ir īryndā, kotru maigi nūgluostūt ar sovu kruošni sorkaneigū spuorna golu, nūdzīd reitišku dzīsmi, i lepni īstum katukā pi silis, kura pylna svaigu mīžu gryudu. 

“Dīna var suoktīs! Dorbu bez gola!” jis dzīd, izraun apsmyrdušu galis lonckoru nu suomozgu spaņa i aizsvīš pa besim tai, ka tys aizlāc da pošai suņa butkai. 

VYSTA RAIBULEITE, kluseitem pi seve kladzinejūt reita dzīsmeiti, izvad sovus cuoļus reita pastaigā.

KURKYNU PUORS, pa suonim nasaverūt, iztenterej pogolmā taidā uotrumā, ka putekli viņ pazib gaisā, nūsmuordojūt ar vaca, dustam leidzeiga dezodoranta smuordu.

KURKYNA SĪVA ni breidi naatsastuoj nu sova veira. Jai moza bāda par tū, kas nūteik apleik! Jai bāda viņ par tū, kab kaida vysta voi zūss nanūgruobtu juos veira! Te jau klāvā eista veirīša smokys cikpat kai nav, viņ vacais UOZS OZBORS, VEPRIS i RAIBAIS GAILEITS.Kas tod tī par puišim, saleidzynojūt ar juos ocuraugu? Ni skota, ni… Skols da p…is gols! Juosasmej!

UOZS OZBORS, nadaudz pīklybojūt, apleik nikuo naredzūt, tyvojās duravom. Jis jau kaidu nedeli staigoj bez briļļu, nazkur laikam uļbicaitē pasiejs, navar atrast. Ar vīnu kuoju jis īsper suogla bedrē, izšļakstynojūt dažys smyrduša škeistuma bryzgys iz ZŪSS KUŅDZIS boltuos suknis, i steberej pa taišņū iz uļbicaiti.

Izdzierdūt ZŪSS KUŅDZISklīdzīni par samaituotū sukni, UOZS OZBORS tik nūryuc:

“Maisuos te pa kuojom! Vokorūs tai suop kuoja i rogs, ka navar aizmigt! Vēļ te buožās maņ  viersā ar sovom vaimanom! Kod poši paliks vaci…”

ZŪSS KUŅDZE ar sovu drušku PEILI PAKAĻPEITI vēļ kavejās klāvā.

Druškys sporda i knybynoj nadaudz apkoltušū GŪVS grauli, ik pa laikam sasaverūt i izsvīžūt trameigu skatīni kotram, kas pagrīž acs iz jūs pusi. PEILE PAKAĻPEITE nazkū pīklusynuotā bolsā skaita nu sova bloknoteņa, a ZŪSS KUŅDZE, klausūtīs juos lasiejumā,  smejās sovā grīzeigi skaneigajā zūss bolsā cik skali, ka nu grīstu ik pa laikam nūkreit pa kaidam cysys golam.

ZŪSS KUŅDZE ite jau kaidu laiku ir klāva vacuokuo.

Nazkod jū ievielēja. Beja pījamamuokais variants nu vysu, kas tymā reizē pīsadalēja vieliešonuos – moza bāda, ka golva tukša, tok jei boltu, gludu spolvu, taida smaideiga… Tik beiguos saguoja, kai soka, acīs eņgels, aiz ocu čorts! Kas ta tū zynuoja…

Par PEILI PAKAĻPEITI eisti nivīns nikuo navar pastuosteit. Skraida nu reita da vokora piec druškys ar bloknoteni rūkā, klonuos juos prīškā leidz pošai zemei, pat runoj cikpat kai juos bolsā.

GŪVS, redzūt, ka ZŪSS KUŅDZE nazkū īšveikstinej PEILEI PAKAĻPEITEI ausī, sirdeigi īsamauroj: “Ejit beidzūt da dorba!”

ZŪSS KUŅDZE ar PEILI PAKAĻPEITI kikinejūt nūsaver iz gūvi: “Otkon tu plotīs? Paklusej! Ej iz ganeibom, kab pīns slauktivē vokorā ītu puori molom!” 

VEPRIS kluseitem nūsapyuš: “Buobys!”

*

ZŪSS KUŅDZEI šudiņ nav laika klauseitīs ni VEPRA kvīcīņūs, ni GŪVS mauruošonā. Jei izatrauš iz māslu čupys, kas ir pi klāva aizluopeituo lūdzeņa, i verās, ar kū pyrma jaunūs klāva vacuokuo vieliešonu byutu vērts parunuot tai nūpītnuok, kab rezultats saītu jai pa pruotam.

PEILE PAKAĻPEITE paker sovu bloknoteņu i, tīpat svaigu syudu gubeņu nūlīkūt suņam pi pošys iedīņa bļūdenis, iztuntuļoj iz māslu čupys i nūsatupstās pi ZŪSS KUŅDZIS kuoju. 

“Tai!” ZŪSS KUŅDZE īsuok sovā spīdzūšajā bolsā, vīgli šiupojūtīs nu vīnys leikuos kuojis iz ūtru, ar sovu pakoltušū i nadaudz apšļukušū čūkstu beržūtīs ap māslu šupā īsvīstu molkys pagalis golu. “Juosuoc gataveitīs vieliešonom! Eisti vēļ nazynu, kū saceišu, bet reit vysim nu poša agra reita byus juopīsadola klāva sapuļcē!”

PEILE PAKAĻPEITEapmīrynuota muoj ar golvu isvineigā bolsā atkuortoj: “Reit iz myusu duorguos, vīneiguos vadeituojis īvieliešonu iz vēļ vīnu termiņu!”, i pasaklona ZŪSS KUŅDZIS prīškā.

*

Tīpat natuoli KURKA ar sovu KURKYNU plyukoj svaigu zuoleiti.

ZŪSS KUŅDZE jim nu aizmuguris īsarunoj: “Vasali, muni poši lobuokī i gudruokī, muni poši vāžnuokī i skaistuokī klāva dzeivuotuoji!”

KURKYNS turpynoj plēst zuoli, viņ KURKA, nasaprūtūt, parkū ZŪSS KUŅDZEI pieški taids soldons bolss, vaicoj: “Voi kas nūtics?”

“Muoseņ! Tu vysod esi bejuse smolka dāmeite ar taidu veiru pi suonim. Tu mani saprassi. Ka mani īvielēs par klāva golvonū vēļ iz vīnu termiņu, likšu spīgeli pi sovys aizgoldys, lai varu kotru reitu pasaprīcuot par itū slaidū koklu i snīgboltū apakleiti! Vēļ pasyuteišu pasaulē vysmeikstuokū rūcinīku, lai piec vokora mauduošonuos tyvuokajā azarā varātu nūsusynuot sovus gleitūs nadzeņus. Tu jau zyni, ka nalīgšu i tev kaida lobuma! Jem munu vacū dečeiti, jis tok vēļ eistyn lobs, pakluosi veireņam zam suonu, lai soldonuoks mīdzeņš!” Zūss kuņdze čukst ausī KURKAI.

“Nes šur tū deču! Maņ vīna olga! Vaira juodūmoj par tū, kab vacais nikur naaizkleist! Vysys buobys tai viņ trynās apleik i gaida, ka jis paliks pajemams. Nūbolsuosim, viņ nastuovi cik tyvu pi muna veira!” nūsoka KURKA, vysmaiguokū skatīni izmatūt KURKYNAM, kas nu sarunys nav dzierdiejs nivīna vuorda.

PEILE PAKAĻPEITE sovā bloknoteņā izstreipoj KURKYNU SAIMI. Ar jim nabyus problemu. Līta dareita!

*

Pa ūgu duorzu staigoj VYSTA RAIBULEITE ar sovim cuolim. Jei izkaš tuorpeni, pasvīž cuoļu borā, i poša lobsajiutā nūsaverās, kai jī tū saplieš gobolūs.

“Sauleit, mīluleit, VISTEŅ RAIBULEIT, kai ta īt? Voi tovim cuoleišim gona meiksti putruomeni? Voi perekleits izkluots ar smuordeigom ciseņom? Voi zyni, ka dreiži klāva vacuokuo vieliešonys i tev juobolsoj tik par mani?” ZŪSS KUŅDZE, pīsalīkuse pi VISTENIS RAIBULEITIS, izdzīd kai soldonu mada dzīsmeiti.

PEILE PAKAĻPEITE sovā bloknoteņā  nazkū mudri rauga pīraksteit.

“Tik par tevi? Es te dūmuoju… Dzierdieju, ka myusu klāvā grybātu par golvonū byut kaids jauns VIERSS nu sābru klāva. Soka, ka jam pruota i spāka bez gola, i smuks nu skota, kotru reitu jis suocūt ar jaunuokūs ziņu laseišonu. Jis uzklausūt, kū soka klāva dzeivuotuoji. Grybātūs, kab i myusu klāvā nūtyktu puormainis, pīmāram, īvylktu  radeju voi pīslāgtu škārsteiklu, tod mes zynuotu, kas nūteik sābru klāvūs, īsavuiceitu kū jaunu! Grybātūs klāvā spūdru lūdzeņu i jaunys durovys, kab viejs naktīs napyustu iz munim cuolim…” baileigi, ocu iz augšu napaceļūt, nūsoka VYSTA RAIBULEITE.

ZŪSS KUŅDZE īcārt kuoji zemē, izstīp sovu garū koklu kai pažarnīks šlangu, dziešūt pažaru iz sātys sastuo stuova balkona, i nūklīdz:  “Kas tev vyspuor prosa dūmuot??? Voi tev kuo tryukst, tu, napateiceiguo! Jau pīmiersi, ka pyrma trejim godim tev atdevu sovu vacū vītu klāva tuoluokajā golā? Jau napīmini, cik daudzi reižu tev devu izkņuobuot sovu nadaāstū pušdiņu bļūdu?”

“Grybātu jau leluoku skaidreibu i drūšeibu par kotru dīnu… Apsūlieji myusim ar cuoleišim kotru reitu svaigu iudisneņu, a saguoja, ka korstejuos vosorys dīnuos beja juodzer nu VEPRA silis, a zīmā juogaida, kod suoks kust ladtakys,” VYSTA navar nūvaļdēt satraukuma i osoru, runojūt ar ZŪSS KUŅDZI.

“Vysod tev vysa moz! Kū tī tovi cuoli sajādz? Pasaver iz KURKYNIM! Voi jī kod ir kū maņ prasiejuši? Es tovu kladzineišonu vēļ piminiešu! Tova i tovu cuoļu vīta par mutis plateišonu navītā, byus aiz VEPRA mugurys, māslu čupā! Vareisi tī kladzinēt! Maņ i bez teve gona byus bolsuotuoju! Itū es naaizmiersšu!” nūskolda ZŪSS KUŅDZE i, sasytūt sovus spuornus, augši pacaltu golvu, aizsūļoj iz sātys pogolmu.

Pasagrīžūt iz sovys druškys pusi vēļ nūsoka: “PEILEIT PAKAĻPEIT, pīroksti sovā bloknoteņā, ka nu tuos VYSTYS RAIBULIS myusim nav nikaidys jāgys. Tikšu par golvonū, gon pīmineišu kotru juos vuordu! Dūmoju, ka jai laiks aizavuokt nu myusu klāva! Lai najauc te gaisa!”

*

Iz okys vuoka snauž pavysam malns RUŅCS, kurs jau kaidu nedeli dzeivoj pa klāvu i, var saceit, niu ir klāva dzeivuotuojs! Jis te nav vītejais. Atkleida, kod uorā beja styprs viejs i leits. Saiminīks par jū apsažāluoja, īlaida klāvā, īlēja sylta pīna i izkuortuoja vīnu vacū vystu perekli deļ juo guliešonys. Tai jis te i palyka.

ZŪSS KUŅDZE, savācynojūt sovus spuornus, izstīpūt koklu da poša okys viersa, augstpruoteigi īsuoc: “Tu esi atguojiejs! Vysi klāva dzeivuotuoji bolsuos, kab es byutu te golvonuo! Ka nagrybi problemu, bolsoj par mani!”

RUŅCS, atverūt vīnu aci, nūmurroj: “Kai saceisi! Tik ceru, ka piec bolsuošonys byus bals!”

“Byus, nabādoj! Bali maņ vysod ir patykuši!” nūsmaida ZŪSS KUŅDZE i apmīrynuota ar padareitū, īlein juoņūgu kryumā pasnaust. Kaidi dorbi te doromi? Laiks atsapyust, jau tai šudiņ padariejuse vaira, kai cytā reizī padora nedelis laikā. Jei, laimeigi smaidūt, paceļ koklu, kab apsavārtu, ar kū vēļ pyrma vieliešonu byutu juoparunoj, pamuoj ar golvu PEILEI PAKAĻPEITEI i mīgainā bolsā nūtuš:  “Atnes maņ svaiga iudiņa laseiti! Taišni voi bez spāka asu palykuse… Nadaudz pasaviļuošu… Pēčuok apstruoduošu RAIBŪ GAILEITI, jam sīvu cik, ka myusim bolsu nu jūs viņ byus gona!”

*

Tīpat natuoli pa uļbiku vogu štokojās vacais UOZS OZBORS.

Tai labi seņ UOZS OZBORS beja teiri glauns uozs. Pi dzelys i sadzīduoja, i sadoncuoja. I laiku pa laikam kaidai dāmai padāravuoja pa bārnam. 

Jis vokorūs klāvā reizem tai prota vysus sasmīdynuot, ka vēļ iz pusnakšu VYSTYS navarēja nūsamīrynuot i nūturēt smīkla pi seve.

Niu vacums kluot… Natuoli jau tei pādejuo stuņdeite…

Uļbicaitē pi UOŽA OZBORA daīt VISTEŅA RAIBULEITE ar sovim cuolim.

“OZBOR! Voi tu naredzi, ka ar sovom kuojom esi izspardiejs uļbikus? Ej uorā nu duorza!” VISTEŅA RAIBULEITE vīgli aiz astis pavalk OZBORU.

“Nikuo naredzu, nazkur pagaisynuoju brillis. Ka atrassi, atnes! Īkas tūs uļbikus atpakaļ!” nūsoka OZBORS.

“Klau, OZBOR, vai esi dzierdiejs kū par klāva vacuokuo vieliešonom? Tu jau te seņ dzeivoj, daudzi esi pīredziejs. Kū soki, voi nabyutu laiks puormaiņom? Nav vairs labi ar tū ZŪSS KUŅDZI, vyss put uorā. Ka nasaīt vyspuor palikt bez sova klāva ar taidu saimnīkuošonu! Man nu juos taikai nadaudz pabaiss… Reizi maņ tai īkņuobe, ka pusgoda navarieju pakustynuot golvys…” VISTEŅA RAIBULEITE biedeigi īsuoc.

UOZS OZBORS īvalk pylnys plauškys ar gaisu, nūgrūza golvu i, ik pa laikam nūkrekšinejūt, atbiļd: “Tu dzelu soki…. Vajadzātu, vajadzātu… Tai soka, ka zivs jau vysod pyust nu golvys…

Pīmiņu, ka nazkod jai gona lobs beju, ka darieju, nikod naatsacieju. Izguoja viņ vīna reize, kod saslymu i pasacieju, ka navaru izpiļdēt dorba. Tok jei nu tuo laika grīž iz mane zūbus… Tai ir – devenis reizis dori lobu, tū napamona, vīnu reizi kū napadori, buož acīs i pīmiņ vysu dzeivi…

Kū ta jau tān es… Ko vaira? Nav spāka! Ka jauns beju, vys raudzieju kū mainēt. Tagad jau kai dzeivuoju, tai i daviļkšu da gola! Vyss atbuods… Nagrybu ZŪSS KUŅDZEI lēkt acīs, jei taida atrībeiga…”

VISTEŅA RAIBULEITE, redzūt, ka nu UOŽA nav nikaida tolka, atsvīž ar spuornu i puori vogom ar vysu sovu cuoļu boru aizskrīn pi GŪVS, kas pīsīta tīpat natuoli aiz pierts i itūbreid stuov, verās tuoļumā i ar asti dzonoj nu sova pībrīdušuo tesmiņa uzmuoceigu slepņu puori.

*

VISTEŅA RAIBULEITE uzrunoj GŪVI: “Vasala, meiluo! Voi ir laiks sarunai? Tu tok zyni, ka myusu klāvā napīcīšamys puormainis, a ZŪSS KUŅDZE ar sovu PAKAĻPEITI jau pus dīnys skraida apleik, pīrunojūt klāva dzeivuotuojus bolsuot vieliešonuos tik par jū! Kas jei par vadeituoju? Klāvs izput… Dzeivuotuoju palīk mozuok, zīmā solts, vosorā korsts, nikas nateik dareits, kab vacī pījimtu jaunū…, a jaunūs te nagryb! Laikam beistās, ka ar jaunu aci pamanēs iz vysa plesinis i šarvis kuortu!”

GŪVS, pi seve atsaraugojūt, nūtuš: “Nabyutu ni vainis, ka reizi par reizem klāva vaļdeibys grūžus puorjimtu kaids, kam ir pruots i kam svareigs pats klāvs ar juo dzeivuotuojim, na tikai sovs lobums. ZŪSS KUŅDZEI ir sovs redzīņs par tū, kas i kai klāvā byutu juodora, viņ tam vaira ir sakars ar juos pošys, na vysa klāva lobumu. Jai moza bāda par tū, kū dūmoj i soka sovejī, jei vaira uzatrauc par tū, kū dūmuos i saceus cyti! Dūmoju, ka iz puormaiņu varom nacerēt… Jai soldona mēleite! Gon jau sasūlejuse vysim taidus lobumus, ka leluokuo daļa byus gotovi bolsuot par jū. Moza bāda, ka sūlejumus naizpiļdēs. Taidi mes asam… Pīroduši na pi to viņ…”

“Voi tod mes nikuo navarom izmaineit? Kū dūmoj par sābru VIERSI?” VISTEŅA nasalīk mīrā. “Kai byutu dzeivuot klāvā, kurā kotrs zyna i dora sovu dorbu, nabuožūt daguna cytu dareišonuos, kai byutu dzeivuot klāvā, kur vysim, kas kūnaviņ gryb izmaineit, nanūcierš kuojis voi golvu?”

“Nakuļ veļteigi mēlis!” GŪVS nūsmiknej,  meditejūt aiztaisa acs i rauga atsaslēgt nu tuo, kas nūteik apleik.

*

Vēļ jau pogolmā dzierd nazkaidys runys par gaidomū pasuocīni, viņ vysim tys tai jau apnics, ka vīneiguo dūma – kab tik uotruok tys izabeigtu!

*

Vokorā, kod vysi saguojuši klāvā, PEILE PAKAĻPEITE ZŪSS KUŅDZIS vuordā  atguodynoj par reita sapuļci, kas teik sasaukta sakarā ar gaidomuom vieliešonom.

ZŪSS KUŅDZE navar nūsaturēt i vēļ īsabuož storpā:  “Naaizmierstit, ka vysim juobolsoj par mani! Es te beju i byušu golvonuo! Atguodojit, kai vīnugod beja KOZAI? Par daudz runuoja, buoze dagunu, kur nikas naprosa, gribēja īleist dzeivuot munā aizgoldā! Kur jei tān? Tīpat lai īt vysi, kam kas napateik! Vysod vysu izlemu poša! Tai pījimts!”

PEILE PAKAĻPEITE nu lelys sajiusmys izsvīž sovu bloknoteņu da pošim grīstim i īsaklīdz: “ZŪSS KUŅDZE, tu myusu karalīne!”

Klāvā vairs nadzierd ni skanis. Vysi voi nu aimyguši, tāloj, ka ir aizmyguši, voi klusei i beistās, ka naizīt taipat kai KOZAI…

VYSTYS ar RAIBŪ GAILEITI loktā skaita rūžukrūni.

Viņ VEPRIS, īsatiņs cisuos, pataisa vīnu aci i nūsmiknej:

“Ka reizi par vysom reizem varātu vysi vīns ūtram pasaceit tū, kū dūmoj, lai nav juosaklausa apleik pa pasauli stuostu, kurus izdūmuojuši tī, kam pateik runuot aiz ocu. Ka reizi par vysom reizem varātu kas pīsacelt i pasaceit tū, kū tymā breidī ir juopasoka!

Itai buobai zūbu kai eciešai topu – apēss bez suoļa!

Kū dareisi… Juopasaļaun iz liktini…”

*

Klāvā īīt saiminīks.

Jis padauza ar kuoji pa VEPRA aizgoldu, puorbauda, voi VYSTU lokta nav izakustiejuse nu vītys, izsvīš skatīni vysim klāva dzeivuotuojim, izslādz knapi speidušū lampeņu, ar sokumim aizspīž klāva durovys i nūdūmoj pi seve:

“Tik ka GŪVS ar VYSTU i juos cuolim juopataupa… VEPRI – svātkim, vysi PUTYNI juonūkaun, kolem gaļa nav palykuse pavysam seiksta. Kū ar UOZI? UOZS pats da cytam godam nadaviļks…

Laiks ceļt jaunu klāvu…”

*

Tai jau tys ir…

Viers kotrys buytnis, lai cik jei augši dūmuotu par sevi, vysod ir kaids cyts, kura lāmumi i reiceiba var izvest gaismā voi pazudynuot bezcereibys tymsā.

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars

Sep
26
Pyr
17:00 LTG i ES. Dzeivuos sarunys. Eiro... @ Latgolys Centraluo biblioteka
LTG i ES. Dzeivuos sarunys. Eiro... @ Latgolys Centraluo biblioteka
Sep 26 @ 17:00 – 20:00
Pyrmūdiņ, 26. septembrī, “Europe Direct Dienvidlatgale” centrs, bīdreiba “LgSC” i Eiropys Savīneibys informacejis punkts Daugovpilī aicynoj iz Eiropys Volūdu dīnai veļteitu nūtykumu “LTG i ES. Dzeivuos sarunys” Daugovpilī, Latgolys Centralajā bibliotekā. Pasuocīņa laikā dzeivuos bibliotekys[...]
Sep
27
Ūtr
19:00 Latgalīšu rokstu volūdys nūdarbeiba @ tīšsaistē
Latgalīšu rokstu volūdys nūdarbeiba @ tīšsaistē
Sep 27 @ 19:00 – 20:30
Bīdreiba “LgSC” sadarbeibā ar latgalīšu kulturys ziņu portalu lakuga.lv aicynoj iz ostoņom latgalīšu rokstu volūdys tīšsaistis bezmoksys nūdarbeibom, kab kotrys interesents varātu izzynuot vaira par latgalīšu rokstu volūdu i īsavuiceit tuos pamatprincipus. Latgalīšu rokstu volūdys[...]
Sep
29
Cat
15:00 Viesturis šaļteņu pītura “Latvij... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Viesturis šaļteņu pītura “Latvij... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Sep 29 @ 15:00 – 17:00
Itūšaļt Latvejā ir pyrma vieliešonu laiks, kod pylsūni lem, par kuru nu deputatu kandidatu sarokstim atdūt sovu bolsu. Ari pyrma 100 godu 1922. goda 7. i 8. oktobrī riezeknīši, kai ari vysys Latgolys i Latvejis[...]