Aiga Bokanova. Kur ir muna sāta?

Aiga Bokanova. Kur ir muna sāta?

Stuosta autore: Aiga Bokanova

Konkursā “Latgolys prozys skaitejumi 2022”, kura moto itūreiz beja “Kur ir muna sāta?”, trešū vītu dabuoja Aiga Bokanova, kura da ituo latgalīšu literaturā nav zynoma. Aigys konkursa dorbu – stuostu “Kur ir muna sāta?” – kai video, tai puorskaitomā versejā pīduovojam ari portala lakuga.lv skaiteituojim.

Kur ir muna sāta?

Sāta ir drūšeiba i lobsajiuta – i kur veļ vaira tū sajust, kai bierneibys sātā, kurā esi izaudzs. I līkās, ka tei bierniebys pīredze dūd prīškrūku tuos vītys sajiutu privatizacejai (kai baba nazkod sacē “sipikati” (privatizacejis sertifikati)). Bet dasamierst, ka tuos pošys sīnys vactāvs pats cēle i izjuta kai piļneigi sovu, i vacaimuotei tei ir saimis veiduošonys vīta, kur audzynuoja vīneigū dālu. Munam tāvam ari tei ir bierneibys i jauneibys sāta. I tikai piec tam dzymom mes ar bruoli i suocēs myusu sātys pīdereibys stuosts. Par mamu – kai jau īsapreciejuse, dūmoju, ka nikod taidu sajiutu īguojieji tī nasajuss. Ari tagad – poša asūt sīva, labi saprūtu, ka veiduot sātu jaunā vītā ir vīgļuok, nikai īīt cytys saimis sīnuos i pīnimt tuos kai sovys. Tai leidz golam tys dīz voi ir īspiejams.

Vīnolga kur byutu, maņ ruodīs, ka sātā juovar restaurēt bierneibys voi svātku smaržys. Nu tod maņ tam juosmaržoj piec sautātu kuopustu – voi nu golubcūs voi sautāti kuopusti ar špeku syltajā pi vuorātim kartupelim, kai vacmamma ar mamu taisē. Zynuotnīki jau soka, ka vysspylgtuok emocejis palīk caur smaržu, bet zynit, maņ kai muzikim, tei uztvere īt ari caur skaņom. Zuodža žvūrgšona nu tyvejuo gatera voi kaimiņa, kurš grīž blučus zīmai. Jam beja taids milzeigs metala zuodžs, kam pa vokorim streičē naosūs zūbus. Tuoļumā dzieržams, ka purkškinej mozīs traktoreits – kaidam apar, vogoj voi izmātoj māslus duorzā nu vītejuos fermys (prūtams, ar vysu smārdu). Vysleluokuo sajiusma par vysys īlys māslu tolku beja munam Reigys suņam. Jam par nalaimi, īspīžu sātā – naseņ beja nu fryzātovys atvasts, veļ piec auzu šampuņa smaržuo, žāļ palaist – messīs nu prīcys tymūs plešūs. Par plešim sauce tuos syudu čupenis, kas izkryta nu vazuma. Ja sīvys nasavuoce, tod sacē, ka veirs byušūt ar plyku plešu. Cīši jau sorguojēs savuokt.

Dzeivuojom Viļānūs pi HES, i tī vysod šņuoc iudiņs – itai bierneibā aiztaisējem acs, grīzomēs iz rinči cikom sareibst, i kod apsastuoj, juosoka, iz kuru pusi HES. Ar taidu azimutu i naktī nanūsamaldeit. Nu re, i volūda maņ ir tei poša muzyka, i kai jau muzykologam, muna nalaime voi laime ir dzierdēt ari tū, kū parosti notuos napīroksta. I veļ vaira, studejūt etnomuzikologeju, tī seikumi i jūs pamaneišona ir palykuši par vyssvareiguokajim. Deļ tam pīdūdit (koč pareizuok byutu rakstēt “atlaidit”), ka itys stuosts nav literarajā latgalīšu volūdys pīrokstā, jo man cīši gribīs rakstēt sovys dzymtuos Viļānu pusis volūdu tai, kai tī runoj. Rakstēt ar vysim seikumim, kai tei skaņ – lai tys palīk i naaizamierst.

Drusku gribīs pi tuo poša sātys vuorda pasakavēt. Īsaprecieju reidzīnīkā. I leidz šam smīklys īt kotru reiz, kod runa dastuoj par sātu. Jam latviski “sēta” nūzeimej žūgs, i vysaidi kumedeni bej’ši. “Uz sētas uzlikšu iepirkumu maisiņu, paņem” (nu met, tik kai tikšu pakaļ iz jumta?),  “mums vajag nomainīt sētu” (byus laikam hipoteka juonam, i voi ta pošam ar’ nabyus žāl tāva muojis maineit?), “sētā caurums, suņi var tikt ārā” (lab’, ka nav zīma!). As tok saprūtu, bet tai pat pyrmo reakcija līkt pasmaideit. Pīrosts tū vuordu saistēt ar sātu kai muojom. Bet cīši jau nu patīseibys tuoli nav. Taipat tys žūgs īzeimej sātys vītu.

Myusem Viļānūs dzeda i vacmammys sātai žūga nav bejs, bet ticit maņ, nivīns radio gons (tys, kurš syt ar elektreibu, ka daīt tyvuok) natur leidza tam, kai tū rūbežu sorguo dzeds. Duorza molā, iz rūbežys ar kaimiņu, beja īdzeits mīts – i vysim beja skaidrys, ka tū lineju puorkuopt nadreikst. Vīnreiz kaimiņš voguo duorzu i šūreiz beja plotuoks traktors i orklys uzmete zems druponys puor rūbežam. Jezus, kas beja par škandalu! Dzeds mienesi narunuo ar kaimiņu, moš pat i vairuok. Redz, i žūga navajag. Koč ar kaimiņu bārnim dzeivuojom kūpā pa obom sātom, taipat izkuopt iz kaimiņu pļovys vysod beja sajiuta kai darātum kū nalykumeigu. Bumba aizrypuo kaimiņa pļovā, nu kas ta tī, metrys tī voi ite – nā, mudri, mudri pakaļ bumbai, atpakaļ drūšeibā iz sovys pļavenis. Tān jau īt smīklys, bet tūreiz tai beja – cīnējem kotra personiskū telpu i teritoriju, i tū pošu sagaidējem nu cytu. Tei telpys dūšona i sajimšona myusem pateik i kovids tān tū tikai laipni atguodynuo.

Studeju godūs, padzeivojūt Ungarejā, tei telpys dūšona cytim i nauzabuozšona, jim beja puorsteigums. Zeme, kur vysi vysod apsaskaun i laipni dūd bučys pi sveicīna (vysvaira tū darē ryudeiti veči sovā storpā), jūceigi, bet nalyka maņ justīs vairuok pīnimtai, kai tys ir myusu šod tod vāsajā latvīša sveicīnī. Bet ar laiku pīrūn i tei tyvuo byušona suok liktīs dabiska, i, atbraucūt breivdīnuos iz Latveju, gribējēs vysus sapurynuot – kas ar jiusem nūtics? Taidi dryumi, dagunus nūdyuruš iz zemi staigoj. Par kū nasmaidot i naapsaskaunot? I itai paguo vysys breivdīnys – ar naizpratni. Kod atsagrīžu Latvejā atpakaļ nu studeju, manī atsagrīze ari palākīs latvīts i saprotu, ka tū sajiutu navar atrast nikur cytur i svešumā nikod nabyusi sovejīs. I otkon suok patikt, ka nivīns nauzabuož, kotrs īīt sovā pasauleitē, i es taipat ar vysim leidza.

Vyspuor jau pīnimts dūmuot, ka latgalīšī taidi cīši mīleigi i atvārti kai taidi Latvejis dīnvidnīki – tai ir, bet veļ vaira maņ līkās, ka tei vys tik ir vīsmīleiba, i aizejūt gostam, taipat gribēsem nūleist sovā ustobā i paturēt telpu sev vīnam pošam. Tys vīnsātnīks sēd kotrā – plotuoks ci tīvuoks, bet sēd.

Godim ejūt, sātu i sātys sajiutu gribīs arvīn vairuok, bet sasnīgt palīk tikai gryušuok. Saprūti, ka bierneibys sāta nav tikai tev i ir juodola ar saimis lūcekļu atmiņom, veira saimis sāta vysod ness svešu dzeivis, bet poša veļ naasu gona pylna, lai īdvastu sātu pilneigi jaunuos sīnuos. Veļ glaunuok byutu varēt justīs kai sātā vysur, kur esi, bet tys laikam tik cīši laimeigim voi puorcylvākim pa spākam. Tai lydynuotīs latgalīšam laikam nasasīt, i ni deļ tam, ka spuornu nav, bet deļ tam, ka myusem pateik pamateigums i saknis, īlaist kuojis kai ūzulam sovā vītā, i tī palikt. Kurš tū dora fiziski, asūt sovys zemeitis saimnīks, kurš tū dora braukalejūt pa pasauli, dolūtīs ar sovim talantim i vysod lapnumā atguoduodams sovu sātu, a cyts nikuo nascēs, jo svātys lītys meiloj klusumu. Vīns kolegis, struodojūt glaunā orkestrī uorzemēs maņ sacē, ka Latvejā atsagrīzt nadūmoj, jo ite jam asūt par šauru. Līkās – nu tai kai drusku lepni izaklausa, bet ja padūmoj – kaids spāks ir bejs tymuos saknēs ite, ka lopūtnis vainags kūkam tik troki aug, ka vaira nav vītys. Tok breineigi!

Varātu byut, ka itys ir jaunīs malnīs (tān mūdē) – uzakruot ite, a zaļuot cytur. Šod tod īsadūmoju ari par dzymtys sātys jāgu. Voi tik tam ar nav daguojs laiks mainētīs. Gryuts jau kū ībiļst – nu kas var byut veļ breineiguok par tū, ka dzymtys sātā jau cik paaudzēs saimnīkoj vīna saime. Kotrs pakss i vysa zeme smaržoj piec saimis spāka. Bet tim, kuri sevi radz cytaiž i cytur, tei dzymtuo sāta palīk kai gryuts pīnuokums. I kū tod? Atsasacēt nu sovu sapņu i palikt, juo tai pīnimts? Tys, ka tev kas pīdar, īdūd arī lelu pīnuokumu i vajadzeibu izlemt starp poguotnis atmiņom i nuokūtnis sapnim. I maņ līkās, ka itī svoru kausi šlenderēsīs kai taidys šyupelis ar vīnaida svora puikelim kotrā pusē. I na viņ par sātys pīderiešonu, bet ari par vierteibom i sovu izcelsmi. Ni vysuos situacejuos tū sovu latgaliskumu var saredzēt kai koč kū vierteigu. Tei vierteiba pošam viņ juonas i juoroda no jauna kotru dīnu, jo na vyss ir zalts, kas speid, i na vysi latgalīši ir latgalīša vierteibys cīneigi karūgnesieji. Deļ tam, koč i na vysod var byut izslīts, bet izgludynuots karūgs sātā juotur. Koč iz skapaugšys, koč i drusku nūputiejs, bet juobyut i juotic sev.

Einūt veļ tuoļuok puor sātys sajiutu slīkšņam, vīns saskums cylvāks reiz sacē, ka grybūt iz sātu, i pasavēre iz debešu. Var byut, ka sāta ir kas reiz justs i pateikams, i ar lelu gribiešonu veļreiz atsagrīzt tymā sajiutā. I kas nu kuram tod – bierneibys sāta, poša veiduoto sāta, atsagrīšona nu uorzemu, pabyušona atmiņuos, voi kuram tikai plyka cereiba ar skotu debešūs.

_________

Konkursa “Latgolys prozys skaitejumi 2022” nūtikšonu 2022. godā atbaļsteja storptautyskais literaturys festivals “Prozas lasījumi 2022”, Vaļsts kulturkapitala fonds, AS “Latvijas dzelzceļš”, latgalīšu kulturys ziņu portals lakuga.lv i žurnals “Domuzīme”.

Konkursa dorbus vērtēja žureja, žureja, kurā beja literaturzynuotneica Ilga Šuplinska, literaturzynuotneica i Latvejis Universitatis Humanitarūs zynuotņu fakultatis profesore Ieva Kalniņa, Bolvu Centraluos bibliotekys vadeituoja Ruta Cibule i rakstneica i redaktore Jana Egle.

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars

Feb
4
Sai
vysu dīnu TLMS “Dzīpariņš” 45 darbeibys go... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
TLMS “Dzīpariņš” 45 darbeibys go... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Feb 4 vysu dīnu
Jaunū izstuožu godu Latgolys Kulturviesturis muzejs īsuoc kūpā ar ilggadejū i vysod atsauceigū sadarbeibys partneri – Tautys lītiškuos muokslys studeju “Dzīpariņš”. Tei nūdybynuota jau 1978. godā i apvīnoj sevī vysaidu paaudžu rūkdarbneicys, kurys saista kūpeiga[...]