Stuosta autore: Sofija Teicane

Maņ ir septeni godi. Rudinī byus juoīt iz školu. Mani vuiceibys eisti navylynoj, bet tei byus īspieja kotru dīnu byut Kuorsovā. Kuorsovā byut maņ pateik – vysaidi cylvāki, ebreju veikali, kur var nūpierkt barankys, var atrast puiškinus ar kurim saspieļuot iz naudys, i var iz mašynu pasavērt. Kuorsovā nav tik garlaiceigi kai tāva sātā storp teirumu i mežu, kur pa ratam viņ kaids sābris atīt.

Ir korsta vosorys dīnys pīvakare. Muote ustobā cyravoj zečis, tāvs pi kambara loboj gruobekli. Es aiz kambara asu pi leluo malnūs smorodu kryuma. Leidz vakareņom vēļ juogaida kaids strēčeits. A ēst jau gribīs. Smorodu kryums tik labi smaržoj, ūgys jau gotovys. Kotra ūgu sauve, kas teik mutē, ir tik gorda. Ūgys i uobeļus duorzā muote ļaun ēst, cik grybu. Bet par cytom iesšonom storp iedīņa reizem nikaidys runys navar byut. Latgolys lauku sātā volda styngra kuorteiba, ari attīceibā par iesšonu.

Āzdams gorduos ūgys, verūs tuoļumā. Nu Kuorsovys pusis gar mežu īt nazkaids cylvāks. Ruodīs – napazeistams. Myusu sāta nav pi leluo ceļa. Te garum sveši nastaigoj. Skrīnu pogolmā i ruodu tāvam iz svešinīku. Jis paīt vērtīs iz tū pusi, kur es ruodu. I tod pieški īsuoc skrīt svešinīkam preteimā! Obeji sasateik i apsačer. Tai palīk stuovūt lobu laiku. Es viņ verūs, gon jau byus kaids skaidruojums, kas te nūteik. Tāvs ar svešinīku īt pogolmā. Tāvs soka: “Skrīņ, dāls, ustobā, soki muotei, ka muns bruoļs Ladzuks ir sātā, lai līk goldā vakarenis.”

Ladzuks, pylnā vuordā Vladislavs, gryb nūsamozguot pi okys. Tāvs pats valk iudiņa spaiņus nu okys, lej bļūdā. Muote jau skrīn ar teiru lynu dvīli. Okys vinda čeikst, suņs rej, mozuo muosa baileigi verās – pogolmā prīceigs satraukums. Tagad viņ saprūtu, ka tys svešinīks ir jaunuokais tāva bruoļs Ladzuks, kas div godus pavadejs cītumā. Tagad izlaists i taisnā ceļā nu Daugovpiļs ar viļcīni atbraucs leidz Kuorsovys stacejai i pyrmajā kuortā atguojs pi myusu.

Cītumā jis beja par tū, ka atsasaceja moksuot nūdavys jaunajam padūmu režimam. Škilbānu pusē jam pīderēja palela saimisteiba – 28 hektari. 1946. godā jis tyka nūstruopeits par tū, ka nanūdeve vaļstei pīnu i cytus produktus. Iz breidynuojumim jis nagrīze viereibu. Tīsa pīsprīde div godus cītumā i vysys montys konfiskaceju.

Ladzuks nagryb runuot par cītumu. Tāvs i naprosa. Bruoli runoj par lauku dorbim – kas duorzā izaudzs, kai lūpi. Tāvs stuosta, ka byus juosastuoj kolhozā. Vīns nu sovu klāvu – tys, kur zyrgi, jau atdūts kolhozam. Tagad vīnā klāvā kolhoza zyrgi, ūtrā – sovi lūpi.

Ladzuks soka, ka paliks pagaidom padzeivuot pi myusu. Maņ jau tys pateik, vys tik izgleituots cylvāks, byus maņ ar kū par gudrom lītom parunuot. Ladzuks kai jaunuokais dāls ostoņu bārnu saimē syuteits vuiceitīs, jis pabeidzs Rēzeknis komercškolu jau treisdasmytajūs godūs. Ar gudreibu i dorbu beja sapeļnejs naudu i nūpiercs palelu saimisteibu. Bet tagad jam vaira nav nikuo. Ari sovys sātys vaira nav, ari saimis nav. Sīva nu juo izaškeira, cikom jis beja cītumā. Tagad sīva dzeivoj ar meitu mozā dzeivūkleitī, jam tī vītys vaira nav. Vaicuojums, vai jis nūžāloj, ka nav piļdejs nūdavys i pretuojīs padūmu varai, palīk naatbiļdeits. Ladzuks izcīte struopi cītumā i palyka dzeivs, tok ar salauztu sirdi. Daudzi juo pazinis, stuojūtīs preteimā režimam, aizguoja nuovē – palykdami par mežabruolim voi mežabruoļu atbaļsteituojim. Taišni Škilbānu pusē pretuošonuos kusteiba beja seviški aktiva, tī mežūs partizani turiejuos leidz pat 1954. godam.

Nuokušā dīnā es onkuļam (voi kai munā sātā saceja – dzadzkam) ruodu vītu pi uobeļneicu, kas ir zemē īrokts pogrobs. Itū pogrobu tāvs izroka, kod suocēs kars. Tod, kod beja uzliduojums, vysa saime skrēja iz itū pogrobu i globuojuos. Myusu sātai pogroba nav, taipat kai leluokajai daļai sātu myusu parapejā. Te ir leidzona apleicīne, nav pakolnu, deļtuo rakt pogrobu zam sātys navar – byus slapnis. Bet leidzonumim ir sovys prīškrūceibys. Koč i sābru sātys vīna nu ūtrys ir pa gobolu, puori teirumim vīns ūtra sātu var redzēt. Tys varbyut ir vīns nu īmesļu, parkū pi myusu vysi sābri ir tik draudzeigi – kai īrauga kū doromu voi svietejamu pi sābra, par reizi kluotyn, i dorbs i prīcys, bet šaļtim ari bādys izīt kūpeigi.

Bet onkuļs gryb, lai es pastuostu, kai mes puorlaidem karu. Es i stuostu tū, kas maņ kai puiškinam svareigs. Vuocu laiku puorlaidem labi – vuocīši guoja pi myusu piec iedīņa, maņ vysod deve kompetys. Lels pīdzeivuojums beja laiks, kod froņte guoja puori 1944. godā. Tod vysi braucem ar lūpim iz mežainu pūru. Kaidu nedelu dzeivuojom mežā, bejom kūpā daudz saimu. Tymā laikā naseņ beja pīdzymuse muna mozuo muosa – tik puors mieneseišu vaca. Jei ari beja leidza, muotei gon ar tik mozu bārnu mežā nabeja vīgli. Bet maņ nikas – puiškini jau atrūn, kū dareit. Iedīni vuoreja lelajā kotlā vysim kūpā. Pīns beja, jo gūvs beja leidza. Tū ari pastuostu Ladzukam.

Jis prosa – kai tod sāta, voi, kod atsagrīzem, vyss beja iz vītys. I tod es soku tū, kū beju dzierdiejs nu tāva, kod jis stuosteja par atsagrīzšonu sātā: “Vysa ustoba beja izzogta, nabeja nivīnys lizeikys! Tukši kuormi!” Muote vaimaneja, kai varēs dzeivuot tuoļuok. Bet tāvs beja prīceigs, ka kuormi nav nūpūsteiti, poši vasali i lūpi dzeivi. Ladzuks soka, ka pareizi tāvs dūmoj – ka poši vasali i vēļ ir sova sāta, tod puorejais vyss byus.

Ladzuks dzeivoj pi myusu vēļ kaidu laiku. Jis meklej dorbu, gryb atrast koč kū sev pīmāruotuoku. Piec cītuma ir stypri nūvuojiejs, kolhoza gryutī dorbi jam nav pa spākam, i patykys taidus dareit ari nav. Meklej dorbu Kuorsovā, bet nikuo navar atrast. Nav pareizuo biografeja.

Kūpā ar Ladzuku nūīdļam iz juo vacuoku sātu Kapranūs. Tī saimnīkoj vacuokais bruoļs. Jam četri bārni – treis meitys i dāls. Nūīdļam iz Padoli pi jaunuokuos muosys – jai sova saime, sovi dorbi. Rodi vysur laipni Ladzuku uzjem, pacīnej, izguļdej, parunoj, bet tuos vysys ir svešys sātys. Onkuļs vysod ir smaideigs i laipns. Nivīnam naizruoda sovys nalaimis. Izgleituots cylvāks ar vīglu golvu i atzeistamu uzavesšonu – gaideits gosts. Bet sovys sātys jam nav. Ladzuks struodoj vysaidus gadejuma dorbus, nūpeļnej nadaudz naudys i nūpierk sev ritini.

Maņ par juo ritini ir cīši lela interese. Maņ na vysai pateik lauku dorbi, ari tāva omots – plotniks aba gaļdinīks – mani navylynoj, nu par lūpim vyspuor narunuosim – maņ nu gūvu i zyrgu ir pat baist. Bet tehnika – tei gon ir līta! Es vīnu dīnu, kod jau guoju iz školu, īraudzeju, ka veiri stuov pi salyuzuša traktora. Jī mieginuoja salobuot, es suoču vērtīs. I nanūguoju iz školu. Tai aizaruovu, ka aizmiersu, kur maņ beja juoīt.

Ladzuka ritiņs munuos acīs ir eistyn vierteiga monta. Piec kara vyspuor mehanismi beja lelā vierteibā. Muna muote par šyumašynu atdeve gūvi. Ar šyumašynu varēja sašyut drēbis vysai saimei. Tys, kas izauga duorzā voi klāvā, nabeja cik vierteigs, kai tys kū viņ veikalā varēja nūpierkt. Tai tys beja vysu padūmu laiku. Viņ tagad lītys nadaudz mainuos i pošu izaudzātais otkon palīk vierteigs. Bet tymā laikā maņ dyžan pateik Ladzuka ritiņs, tok zynu, ka vacuoki maņ taidu napierks, ir daudz cytu vajadzeibu.

Piec kaida laika Ladzuks brauc struoduot iz Slūku. Atrads dorbu par vīnkuoršu struodnīku Slūkys papeira fabrikā. Sovu ritini jis atdūd munam bruolānam Danielam. Daniels taidā vuordā nūsaukts par gūdu sova tāva, muna tāva i Ladzuka bruoļam Danielam, kurs kryta Pyrmajā pasauļa karā. Asu dyžan apsavainuojs, ka ritiņs teik Danielam, na maņ. Onkuļs soka, ka Danielam vajag ritini, lai braukuotu iz školu, jis dzeivoj tuoļuok nu Kuorsovys nakai es. Piec daudzu godu, kod asu dzeivis pīredziejs, saprūtu, ka Ladzuks jau tūlaik redzēja, ka Daniels ir daudz ceņteiguoks vuiceibuos – vāluok nu Daniela izguoja profesors, kas pasnīdze augstškolā, cikom es beju parosts šofers.

Vladislavs nūdzeivoj Slūkā vairuokus godu dasmytus. Suokumā dzeivoj veirīšu kūpmītnē – vīnā ustobā treis puiši. Voi tū var saukt par sātu? Vāluok jis teik pi sova dzeivūkļa, tok eistu sātys sajiutu Slūkā naatrūn. Sirds sauc iz Latgolu, kotru atvalinuojumu jis pavoda pi bruoļu vai muosu. Ladzuks roksta garys viestulis bruolim i muosom iz Latgolu. Jam ir cīši gleits rūkroksts. Pļeminīkim juo viestulis teikn ruodeitys kai paraugs raksteišonai.

Kod Ladzuks ir jau pensejā, muosys meita pīrunoj samaineit dzeivūkli nu Slūkys iz Ludzu. Ludzā dzeivūklis ir tamā sātā, kur apakšā gruomotu veikals. Ladzukam pateik laseit. I vēļ jam pateik uzjimt gostus. Vysod gaideiti ir bruoļu un muosu bārni – pleminīki. Teik gataveiti lobuokī dzierīni i zakuska. Ladzuks puordzeivoj, kod kaids apsūla, bet dorbu steigā navar atbraukt.

Ladzuks paglobuots Kuorsovys kopūs. Tī jis atrads sovu myuža sātu. Tai kai Ladzuka kops ir sūpluok munu nu jau myrušūs vacuoku kopim, tod tys ari teik sakūpts, kod es ar sovu sīvu asam kopūs. Muna sīva soka: “Kod beja konjaki juodzer, tod vysi rodi brauce i dzēra pi Ladzuka, a kod kops juosakūp, tod nivīna, izjemūt mani, nav.” Taida ir skaudruo dzeivis patīseiba.