Voi latgalīšu literatura ir juopuorlīk latvyski? Latgolys vaicuojums

Voi latgalīšu literatura ir juopuorlīk latvyski? Latgolys vaicuojums

Rokstu sagataveja: Ilze Sperga i škārsteikla žurnals “Satori”

Latgolai i latgalīšu kulturai ir eipaša vīta – nu vīnys pusis, apbreinuota i cīneita, nu ūtrys pusis, sveša i nasaprosta. Piec Krīvejis ībrukuma Ukrainā i pādejūs Saeimys vieliešonu, kuruos lels skaits latgalīšu atdeve sovu bolsu par prokrīvyskom partejom, Latgola i tuos rūbežs ar agresivū sābru vaļsti palics par eipaši sarežgeitu tematu, i publiskajā telpā bīži izskaņ teikumi, ka “Latgolys vaicuojums” koč kai juorysynoj. Voi tai eistyn ir, i kū tys vysā nūzeimoj? Cik labi cytūs nūvodūs dzeivojūšī vyspuor izprūt Latgolu? Škārsteikla žurnala “Satori” rokstu i raidīrokstu serejā “Latgolys vaicuojums” vaira pīsavērss vairuokim sprīdzis punktim Latgolys i Latvejis attīceibuos, puordūmojūt i analizejūt tū, kai tī veiduojušīs i veidoj myusu identitati. Serejis redaktore ir antropologe Dace Dzenovska, vysi serejis roksti latvīšu literarajā volūdā skaitomi škārsteikla žurnalā “Satori”, bet latgaliski ari portalā lakuga.lv.

Par Latgolu i latgalīšim puorejuo Latveja atguodoj puorsvorā treis gadīņūs (ka naskaita, prūtams, kopusvātkus ar rodim voi vosorys izbraucīni iz Aglyunys Maizis muzeju, Latgolys keramiku, pamatā kulinaru interesi par pakša sīru, špeku, asuškom, veistekni i, ha-ha, šmakovku, kū ta cytu jī tī dora, dzer i kaunās. Nu labi, vēļ Dzīšmu svātkūs šmuki īt sovūs boltajūs tautystārpūs).

Pyrmais — kod pyrma vieliešonu nūteik sarokstu sastateišona, tymā skaitā latgaliskuma mekliešona Reigā salaseitajūs Latgolys vieliešonu apgobola kandidatūs, kab pīsalabynuotu potencialajai auditorejai. Nazkod itū fenomenu definieju eisai: “Pyrms vieliešonu kotrys syuds maun pa viersu i bļaun, ka jis latgalīts.”[1] Tok itys pītautuotais latgaliskums mudri pīsamierst, jo partejom Latgola ir tik vīns nu vieliešonu apgobolu. Piec puora pādejūs Saeimys vieliešonu vys itam pūsmam ir turpynuojums — deputata zvārasta nūdūšona latgaliski. Kuram nu sirds, kuram kai politiskūs ceiņu instruments.

Ūtrais — kod vieliešonys jau cauri i Latgola otkon ir nūbolsuojuse napareizai i kartē tys skaidri radzams. TV ekranūs eksperti grumboj pīris i dūmoj, sprīž i diskutej. Jauneibys napruotā piec nūbaļļuotys nakts ar vysu pasi asu braukuse iz Viļānim, kab pīruodeitu, ka mes jau te naasam taidi. Jo klauseitīs tuos ekspertu runys ir da valnam skumeigai i kauns. Taida sajiuta, it kai es poša nabyutu attaisnuojuse iz mani lyktuos nūcejis. Varieju byut normala, tok, nā, nūbolsuoju otkon na par tim.

Trešais – piec Krīvejis ībrukuma Ukrainā 2014. i 2022. godā seviški sasaosynuojušys bailis, ka Daugovpiļs i Rēzekne var palikt par myusu Donecku i Mariupoli. Cik napamaneitai ite var īīt zalī ciļvieceni? Tok varbyut jī īrej sābru dzeivūkli jau godim? Latgola otkon ir palykuse par Latvejis vuojū punktu i potencialū grākuozi, tok gribu pastreipuot, ka Latgolā globojās ari Latvejis i Eiropys spāks. Ka Latgolā ir cylvāki, kam ir svareiga sakņu sajiuta, sova etniskuo identitate i vareibys realizēt sovu potencialu (kai, pīmāram, Bolvu nūvoda Upītē), Eiropa ir drūseibā. Latgaliska Latgola ir latvyska i eiropeiska.

Terra Marianna aba Muorys Zeme vysod ir bejuse rītumu i austrumu civilizaceju sasadūršonys jūsla, partū ari rūbeži sprausti te vīnā, te ūtrā pusē. Sovpus tys, ka vaira nakai 300 godu latvīši[2] atsaroda dažaiduos rūbeža pusēs, vys vēļ līdz iz latgaliskū vērtīs kai normalu latvyskumu.

Nanormalī latvīši

Nanormaleibys sajiuta ir normala, ka esi dzims i audzs Latgolā, ka interesejīs par latgalīšu kulturu, īsasaisti latgalīšu NVO i ari aktivajā dorba dzeivē naudu īsadūmoj peļneit ar aktivitatem i projektim, kas skar latgaliskū kulturys montuojumu i myusu dīnu kulturu, literaturu. Iz vītys esi latvīts pretstotā mozuokumtauteibom, nu molys — lobuokajā gadīnī “cytaidais latvyskums”[3].

Ak nui, peļneit ar tū vys asūt kauns. Reizi sajiemu nūsūdejumu, ka par latgaliski raksteita teksta izlobuošonu pasamaneju papraseit samoksu. Pošaizlīdzeigai kolpuot nacejis goram i volūdai ir kotra tautīša aizdavums. Vēļ cytu reizi sajiemu nūsūdejumu, ka vyspuor loboju tekstu latgaliski, par breivu. Raksteit ar klaidom ir kotra latgalīša tīseibys, jo Latvejis školuos latgalīšu raksteibu navuica, partū automatiski dreikst raksteit tai, kai dzierd: saleidzynuojumam latvīšu literarajā volūdā tys byutu “pac”, “zveinieks” i tt. Papeirs pacīš daudz, škārsteiklys vēļ vaira — ar “gaņau”, “ģemperis” nivīnu vaira napuorsteigsi, tok ar “sovys mojas ūļeņis”[4] ar eisti nā.

Kod pyrma padsmit godu beja muns sabīdryski aktivais periods i kuortejū reizi kaidā nu ministreju tyka sastateita kaida nu “kū mums dareit ar Latgolu” komisejom, cīši bīži daguoja skaidruot, ka, nā, muns mierkis, rokstūt latgaliski voi izdūdūt latgalīšu gruomotys, vodūt tūlaik radzamuokū latgalīšu jaunīšu NVO, nav saškeļt Latveju voi taiseit autonomeju, potenciali pīsaslīnūt Krīvejai. Muna nanormaleiba beja tik lela, ka sajiemu telefona zvonus ar draudim — nui, mes atbaļsteisim tū voi tū aktivitati, daleibu dorba grupā, tok pīsasorgoj, ka bīdreibys finansiejums īt nu austrumu voi tu poša esi spīgs, diversants.

Vysu laiku taisnojūtīs i ari radzūt cytus taisnojamīs, ka mes, latgalīši, ituo kongresa, konferencis, saīta, apvīneibys bīdri i tt., asam lojali Latvejis vaļstei, klausūtīs vysaidu oficialu i svareigu pasuokumu i nūtikšonu īvoda i nūslāguma vuordus, kas tīcās tikt puori itai latgalīšu nanormaleibai i īrostajai latgaliskuo izsliegšonai, īsastuoj nūgurums. Nu Reigys da Rēzeknis vysod ir tuoļuok nakai nu Rēzeknis da Reigys. Voi varbyut pi tuo vajag darast?

Nūklusiešonys tradiceja

Kod vuicejūs školā, latvīšu volūdys i literaturys klasē pi sīnu beja rakstnīku plakati, kas nūsavēre munys paaudzis centīņūs īkaļt divdabu veidus i plotuo i šauruo “e”, “ē” lītuojumu, tī beja moz sīvīšu, tok nivīna latgalīša. Dažim beja ūsys, dažus aizsedze iz aizmugorys skapa sakrautī i kupli saaugušī puču zaļumi. Tīpat beja ari Latvejis karte, kurā tūs pošu i cytu rakstnīku portreti beja īzeimāti jūs dzymtajā vītā. Latgola beja da valnam tukša. Parkū mums nabeja sovu rakstnīku?

Mes školā aizdevem moz vaicuojumu, tok beja diveji, iz kū tai ari nasajēmem jiedzeigys atbiļdis. Vysmoz tūreizejais skaidruojums maņ kai pusaudzei nasaruodeja pīteikams. Niu nūjaušu, parkū tai – školuotuoji 90. godūs, postpadūmu puorīšonys procesā, kod nūtyka byutyska dūmuošonys paradigmu maiņa, vysdreižuok voi nu nazynuoja i nasajuta drūsi skaidruot temys, kas skar sabīdreibys grupu marginaliziešonu kaidā viesturis pūsmā, voi nagribēja runuot atkluotai, jo redzīņs varātu naatbiļst jaunajam pareizajam skotu punktam, kas vēļ tik formiejuos i tyka maklāts pamatā periodikā, na vuiceibu gruomotuos.

Vīns — viesturis školuotuojai vaicuojom, parkū nacisti iznycynuoja ebrejus, kas taids beja pyrma tuo nūtics i kaida jāga beja itam slakteņam. Atbiļde beja fakti — kas i kod kū ir sacejs voi darejs, tok na logisks skaidruojums — kū taidu beja padarejuši ebreji, ka beja juonūslauka nu zemis viersa.

Ūtrys — voi Latgolā nikod nav bejs rakstnīku? I parkū tod mums nav sovu rakstnīku? Ka jau latvīšu literaturā atsaroda Edvarts Virza i Juoņs Klīdziejs, par kū myusu padūmu laikā školā guojušajim dzymdynuotuojim nabeja ni mozuokuos nūjausmys, tok kū jī jau kai pīaugušī Atmūdys laikā skaiteja ar interesi. Voi latgalīšu autori ir pagaisuši trymdā? Voi ari jūs nikod nav bejs?

Vīns nu zibiņa spierīņu, kū sajiemu jau filologejis studejuos, maņ beja Marija Andžāne. Pa pyrmam — juos filozofiskuo dzeja, kū skaiteit latgaliski beja kai braukt ar smolku mašynu iz Nagļu kopu svātkim. Izaruod, latgaliski var runuot par byutyskū i abstraktū, na tik par kasdīnys lītom sātā. Pa ūtram — naparosti dzeivi, nagaideiti bierneibys tāluojumi kruojumā “Izejas punkts” (1982). Tai kai maņ bierneibā patyka latvīšu rakstnīku bierneibys atmiņu stuosti, skaiteit Andžāni beja kai atkluot jaunys nazynomuos zemis voi atrast kur nibejs iz ustobys kasti ar seņču karteņom. Raksteja sīvīte i par Latgolu nazkod, raksteja dzeivi. Koč kū leidzeigu i vitalu sajutu, skaitūt jau Egitys Kancānis atmiņu gruomotu “Syltuo mola” (2018). Mariju Andžāni Valdis Zeps “Latviešu literatūras vēstures” 3. siejumā (2001) nūsauc par lobuokū latgalīšu dzejneicu. Cik nu myusu zyna par taidu dzejneicu?

Latgolys i latgalīšu literaturys nūklusiešona ir tradiceja. Latgalīšu literaturys gondreiž nav latvīšu literaturys viesturis gruomotuos[5], par latgalīšu literaturu roksta atseviški[6], tok na latvīšu literaturys kontekstā. Voi par latgalīšu literaturu vyspuor var raksteit, analizejūt latvīšu literaturys procesus, dokumentejūt nūtikšonys, autorus, publikacejis? Varbyut nav vārts izalikt i juoatzeist — tuos ir divejis dažaidys literaturys, kas pastuov paraleli i tai eisti nimoz nasasadur, jo itī kontakti vys vēļ ir sporadiski i tūs nūsoka dreižuok atsevišku personeibu attīceibys.

Latgalīšu literaturys tok gondreiž nav Latvejis medejūs. Nui, atseviškys recenzejis, atsevišku autoru ceņtīni caursist stykla sīnys, grīstus — izjāmums, na tradiceja. Vysu laiku sistīs pret styklu ir suopeigai. Vīnā šaļtī myusa voi bezdeleiga tū puorstuoj dareit.

I vys tik par literaturu

Cik latgalīšu autoru pīsadola Dzejis dīnu pasuokumūs? I cik nu jūs pādejūs pīcu godu laikā ir pīdzeivuojuši sovu tekstu publikacejis latvyski rokstūšajūs medejūs? Vīnkuoršuok ir izdūt gruomotu latgaliski, pīsaistūt tymā skaitā VKKF finansiejumu, nakai pīdzeivuot publikaceju VKKF finansātā kulturys medejā.

Vīna vaļsts, vīna volūda vysim. Formali latgalīšu rokstu volūda ir latvīšu volūdys paveids, tai tū nūsoka Vaļsts volūdys lykums. Reali Latgolai ir juorunoj i juoroksta vīnā volūdā — baļtiski[7], kab varātu cerēt, ka puorskaiteis, pamaneis, nūviertēs. Par obejuos rokstu tradicejuos rokstūšajim Andri Vējānu, Annu Rancāni i Juoni Klīdzieju zyna i pat pietnīki par jim roksta vaira nakai par Mariju Andžāni, Osvaldu Kravali i Valentinu Lukaševiču.

Pyrma puora godu beja pasacāluse diskuseja[8] par tū, voi Latvejis kulturys medejūs ir īspiejamys publikacejis latgaliski. Tūreiz apvaicuoju latgaliski rokstūšūs autorus par publiciešonuos pīredzi. Daļa vaira narauga, jo sajāmuši atsacejumu i ari nikod nav uzrunuoti, daļa autoru itūs medejus ignorej, tai atsasokūt ari nu papyldu auditorejis i vareibys tikt straumē, īsakļaut procesā. Autori nūruodeja, ka ir izaveiduojs sova veida latgalīšu literaturys geto i medejim par tū nav nikaidys interesis, tok redaktori prosa pyrma īsnīgšonys tekstus puorlikt latvyski, kab spātu noviertēt literarū kvalitati i kulturys medeju mierkauditoreja tūs spātu puorskaiteit.

Var jau byut, ka vysu nūsoka tys, voi autoram i volūdai ir tulkuotuojs, kas grib puorlikt i dorbu publicēt. Varbyut latgalīšu literaturai vys vēļ nav taida tulkuotuoja — menedžera i literaruo agenta vīnā personā, kas spātu latgaliski raksteitu tekstu dareit daīmamu / interesantu ūtrā latvīšu volūdys rokstu tradicejā skaitūšajim i rokstūšajim tautīšim. Edz, Kārlis Vērdiņš atdzejuoja Valentinu Lukaševiču, tū publicēja “Punctum”. Māris Salējs atdzejuoja, īlyka feisbukā i Latvejis Radejā nūskaiteja Marijis Dzeislys dzejūļus.

Voi latvyski rokstūšajim dzejnīkim ir interesanti, jāgpylni atdzejuot latgaliski rokstūšu kolegu tekstus? Voi varbyut itei situaceja ir izaveiduojuse gona absurda — tulkuotuoji napuorlīk i atdzejuotuoji naatdzejoj, jo tok vīna tauta, vīna volūda, div raksteibys, kas te kū nasaprast, smīkleigai, voi eistyn tū vajag, bet redaktori sovu medeju auditoreju nūviertej kai latgalisma analfabetus i pat narauga pīduovuot, jo naskaiteis, naklykstynuos, nabyus.

Vys tik latgaliski izguojušūs gruomotu recenzejis teik Latvejis medejūs[9]. Interese ir, informaceja ir, tok nav eisti ni gribiešonys, ni sazūbis storp redaktorim i raksteituojim, pījemūt, ka medeju auditoreja ir anonima masa, kas ar sovu moku nūteikti nabolsuotu par tekstim latgaliski.

Īsadūmoj, ka esi latgaliski rokstūšs autors. Varātu raksteit angliski, tok nikas vaira par solkonim dzīšmu tekstim Eirovizejai nasaīt. Varātu krīvyski, tok galeigi nav mūdē. Vuocyski vysu esi aizmierss i saīt puoruok garys ailis, leitovyski nasagrib, jo vuordu kruojums par šauru. Latvyski ari nazkai kūkaini i atsauc atmiņā obligatū literaturu. Vysvīgļuok, prūtams, ir raksteit dzymtajā volūdā, jo vuordu i skonu spēlis veidojās pošys, roksti i pats breinojīs par vuordu nūzeimem, kas sovaiži sasabolsoj, it kai na tu byutu autors.

Tev ir saguojuši, kai pošam ruodīs, taidi teiri nikuo dzejūli. Varātu likt instagramā voi feisbukā, tok vys tik nav tys — auditoreja, literarais process, byut tī vydā. Ir taida teiri sakareiga dzejis kūpa, vysmoz tev pošam tai ruodīs, aiztaisi acs, attaisi, pīroksti e-postu, davīnoj dzeju, aizsyuti.

“Vai varētu lūgt šos dzejoļus atsūtīt arī latviešu valodā?”

“Paldies par informāciju un piedāvājumu!

(..) ir ieinteresēta latgaliešu literatūras labāko tekstu publicēšanā, protams, mūsu iespēju robežās. Un – ja attiecīgā tekstu kopa tiek atzīta par publicēšanai atbilstošu.

Tomēr lūgums iesūtītajiem tekstiem piedāvāt arī versijas latviešu literārajā valodā — lai kāda būtu attieksme pret šo faktu, tomēr objektīvi lielākā daļa (..) lasītāju nespēj izprast latgaliski rakstītus tekstus. Un mums to nākas ņemt vērā.”

“Joprojām gan nākas teikt to pašu — es tiešām nepārvaldu latgaliešu valodu tik labi, lai spētu tekstus pienācīgi izvērtēt. Skumji un žēl, bet joprojām neesam atraduši risinājumu šai situācijai.”

“Atvainojamies par ilgo klusumu — talkā nāca gan atvaļinājumi, gan vairākkārtīgas pārdomas. Mums nav ierasta prakse publicēt dzeju latgaliski, arī piedāvājumus saņemam reti. Cik redakcijā varam spriest — neviens no mums nav ar izcilām latgaliešu valodas zināšanām — šis tas tur mums šķiet tīri interesants, taču īsteni spriest par tekstu kvalitāti tomēr nevaram. Iedomājāmies uzjautāt — varbūt ir pieejami tekstu atdzejojumi vai parindeņi latviski?”

“Sirsnīgs paldies par piedāvātajiem dzejoļiem. Esmu ar redaktoriem apspriedis Jūsu piedāvājumu, un esam nolēmuši, ka rakstu krājumā (..) tie neiederas, jo mūsu lasītāju lielais pārsvars latgaliešu valodu nepārvalda.

Ceru, ka atradīsit kādu latgalisku izdevumu, kas tos varētu nopublicēt.”

Paradoksalai, ka vīnaudži, kas redzīņūs i vierteibuos sevi proponej kai progresivus, liberalus, atvārtus kulturu vysaideibai, it kai aizataisa i atkuortoj tū pošu dūmuošonys modeli, kas eksistējs jau vysmoz godu symtu — latgaliskais kai cytaidais, svešais, mežūneigais, prostais, draudeigais, lobuokajā gadīnī — eksotiskais. Nasaprūtu, nagribu, neinteresej, lobuok latvyski.

Kluotyn vēļ – ka gryuteibys puorskaiteit, saprast, uztvert, nūviertēt tekstu latgaliski ir daudzim vysaidu tekstu skaiteišonā trenātim profesionalim, kai tū apgolvoj atseviški LaLiGaBa žurejis lūcekli i pastreipoj vysaidu literaturys i kulturys izdavumu redaktori, tod tok nav īspiejams itūs tekstus redzēt kūpainā i ari na tik īkļaut sovā skaiteišonys pīredzē, bet vērtīs kai literaruo procesa daļu.

Meklejūt īmesļus nagribiešonai latgaliskū pījimt par sovu, navaru nadūmuot par 1629. godā nūslāgtū Altmarkys pamīru, kas izbeidze pūļu-zvīdru karu, sadaleja latvīšu apdzeivuotuos zemis i niulejuos Vydzemis teritorejā dzeivojūšūs latgaļu ciļšu piectečus iz ilgim godu symtim nūškeire nu niulejuos Latgolys teritorejā dzeivojūšim. Cyta okupaceja, cyti kolonizatori, cytu volūdu ītekmis. Pūļu dzymtbyušona, piečuok krīvu dzymtbyušona pretstotā vuocu dzymtbyušonai.

Kas ir pareizi — kirši voi vīšnis, bumbīri voi grušys, spaņs voi viedris? Nivīns nu tūs nav baltu ciļmis vuords. Prīškmati, augi i mūdis lītys atīt ar sovu vuordu — vīnai latvīšu daļai nu Vuocejis, cytai nu Pūlejis.

Ar Altmarkys pamīra i okupaceju sakom vys vēļ ceinejomēs. Ka iz Latvejis sabīdreibu tik lelu īspaidu ir pamatuši vairuoki dasmyti padūmu okupacejis godu, tod var tik īsadūmuot, cik lelys sakys ir okupacejai, kas ir ilguse treis symtus godu. 17. godu symta nūtikšonys radeja apstuokļus, kab faktiski veiduotūs divejis latvīšu tautys, divejis raksteibys i izrītūši ari divejis literaturys.

Voi dialogs moz vaira ir īspiejams, viereigai giunūt na tik pagaistūšys folklorys vierteibys, tok dzeivus myusu dīnu literaturys osnus? Voi kaids breinums, ka Latgolys “latvyskī” apvydi rauga atsadaleit, Varakļuoni rauga aizbēgt iz Modūni, baļvinīši socialajūs teiklūs pukst par jaunajom ceļa zeimem, kurymuos niu uzroksti ir ari latgaliski — jī jau 50 godu te dzeivojūt, Latgolys te nikod nav bejs.

Byut latgalīšam nav nikaida gūda līta — na veļti Latgolys pīrūbeži tai tīcās meklēt cytu identitati. Vysmoz ar vīnu kuoju Vydzemē, vysmoz drupeit par cylvāku.

Pasauļs puorsamej

Latgaliski itūšaļt roksta aptyvai 30-40 vysaidu paaudžu autoru. Daži pīroksta daudz i apklust, daži atsarūn i apklust, daži apklust i otkon atsarūn, daži roksta sev voi socialajūs teiklūs. Gruomotys ir izguojušys aptyvai pusei, vēļ daļa publiciejušīs kūpkruojumūs voi vysaidūs almanahūs, daži tekstus skaita tik pasuokumūs. Literaruo kvalitate navīndabeiga, kai jau sevkurā literarā procesā. Palikt par latgalīšu autoru ir vīnkuoršai — pīteik publicēt puora dzejūļu latgaliski voi vysmoz īlikt instagramā i / voi nūskaiteit pi mikrofona.

Nu pīsauktūs diskuseju par latgalīšu tekstu naasameibu medejūs situaceja dīvamžāļ nav byutyskai puorsamejuse — tekstus latgaliski vys vēļ periodiski publicej “Kultūrzīmes”, ir bejušys atseviškys dzejis publikacejis cytur: Annai Rancānei žurnalā “Jaunā Gaita” (2020), Marijai Dzeislai žurnalā “Domuzīme” (2021), Raibajam gazetā “Avīzes Nosaukums” (2023). Varbyut kū nibejs asu palaiduse garum, tok tī vys vēļ ir atseviški gadīnī, dreižuok izjāmums, kas aplīcynoj autora spieju caursist naradzamūs stykla grīstus.

Jaunuokajā “Domuzīmes” numerī (2023) ir publicāts muns stuosts “mam” Annelis Slišānis puorlykumā latvīšu literarajā volūdā, originalais teksts ir daīmams sātyslopā žurnala abonentim. Itei publikaceja ir kompromiss — drukuotā medejā teksts baļtiski, škārsteiklā latgaliski. Tys vys vēļreiz pastreipoj, cik situaceja ir absurda — gryuts īsadūmuot, ka fraņču, turku literaturys tekstu latvyski lyugtu tulkuot francužam, turkam, kas muok latvīšu volūdu, tok jau dreižuok fraņču, turku volūdu zynūšam latvīšam.

Ka rūbežs storp obejom volūdom vys tik ir tik izplyuds i slīksnis tik zams, ka latgaliski rokstūšs autors var cytu latgaliski rokstūšu autoru puorlikt latvyski, tod deļkuo latvyski skaitūšs redaktors navar puorskaiteit tekstu latgaliski i latvyski rokstūšais tū puorlikt? Tok varbyut vīnkuorši nagrib? Jo skaiteit latgaliski — tys ir pījimt cytu ortografiskū sistemu, īīt cytā volūdys telpā, vuiceitīs cytus lykumus, īt svešus ceļus, koč tik leidzeigus sovejim, bet svešus, zeimojās napareizus.

Tys ir kai pieški tikt Leitovā, kur vysi it kai runoj leidzeigi, tok saprast navar nikuo. Ka viņ naīsaklausa. Ka nasavuica. Ka navar iztikt bez tuos volūdys.

Vys tik  “Prozas lasījumi” itūgod ir drupeit cytaižuoki, atkluošonys pasuokumā sovus stuostus skaiteja Annele Slišāne, treiskuorteja Latgolys prozys skaitejumu laureate, catūrtū godu Rēzeknē nūteik Latgolys prozys skaitejumi, programā beja ari “Volūdu sātā” nūtykušuo V. Lukaševiča lekceja “Aizbārtais olūts” par latgalīšu literaturu i diskuseja “Es rokstu, bet voi tu skaiteisi?”, bet nūslāguma pasuokumā stuostu skaiteis ituo gods Latgolys prozys skaitejumu laureats.

Ari tys, ka itaida diskuseja par Latgolu ir īspiejama “Satori”, ir sūļs preteimā dūmuošonys paradigmu maiņai. Ar Latgolu i latgalīšim nikuo navajag dareit. Mes tepat viņ asam, mes lobu pruotu runojam sovā bolsā — latgaliski. Na tik sātā voi radejā, komedejuos i rieceiguos voi rauduleiguos kinuos, tok ari myusu dīnu literaturā.

Latgaliski skaitūšu cylvāku ir moz. Īmeslis tam ir latgaliskuos kulturys marginalizaceja. Skaiteit latgaliski ir pīsapyuliešona — i latgaliski runojūšam cylvākam nu Latgolys, i latgaliski tik skaitūšam baltu volūdu pietnīkam nu Pūlejis, i cylvākam, kas tekstu latgaliski radz pyrmū reizi — sovā elitarajā kulturys žurnalā, portalā voi gazetā.

Izmontojūt izdeveibu, gribu pastreipuot, ka latgalīšu literatura nabyut nav buorineite voi mierstūšys tautys pādejais dvesīņs. Tys, ka par speiti smogajai viesturiskajai situacejai i vairuokkuortejim klusuma / apklusynuošonys periodim, kod godu dasmytim ilgi latgaliski nikas natyka drukuots i veiduojuos ilgstūši literaruos tradicejis puorruovumi, vys vēļ 2023. godā ir latgaliski rokstūši jaunī autori, kas sovu pīredzi i pasauļa redzīni spiej i grib izsaceit dzymtajā volūdā, ka literarais process nav nūstuojs, ka vys vēļ ir skaiteituoji, ir byutyskys pīruodejums vysupyrma jau latvīšu volūdys i etnosa vitalitatei.

Ir vārts atguoduot, ka tei ir vīneiguo volūda, kas Latgolai ļuove palikt latvyskai vysus treis symtus godu pūļu i krīvu politiskajā, ekonomiskajā puorvaļdeibā, kab 1917. godā sevī atrostu dzynuli meklēt kūpeibu ar cytim latvīšim i veiduot sovu vaļsti, latgalīšim, tymā skaitā munam vactāvam i juo bruoļam, pīsadaleit Breiveibys ceiņuos. Tei ir daudzu cylvāku sātys i bierneibys volūda, tok reizē tei vys vēļ ir vīneiguo latvīšu volūda daudzim cylvākim Latgolā i uorpus tuos.

Reizi Zylupis viļcīnī nūsaklauseju stuostu par saimi, kas vīnā dzeivis pūsmā dzeivuoja Londonā i ar bārnim runuoja latgaliski, jim cytys latvīšu volūdys nabeja. Cik īdereigai jī jutuos, atbraucūt iz Latveju? Voi Latveja spēs nūviertēt itū jūs cytaidū latvyskumu?

Vysi jau navar dzeivuot Reigā.[10]


[1]      https://twitter.com/saprge/status/1553086389843103745 (sk. 2023-12-02)

[2]      Apzynuotai lītoju itū terminu, jo nagribu prestateit inflantīšus (Inflantejis latvīšus) baļtīšim (Baļtejis latvīšim). Dūmoju, ka kūpeiguo ir vaira nakai atškireiguo – kai etnografiski, tai volūdā. Etnonims “latgalīši” ir tik nadaudz vaira nakai 100 godu vacs.

[3]      Atsauce iz LTV raidejumu “Cytaidi latviskais”, vadeituojs Valentins Lukaševičs, nūsaukuma pamatuojumā radzami ceņtīni pīruodeit, ka latgalīts ir latvīts, tok cytaids.  https://ltv.lsm.lv/lv/raidijums/cytaidi-latviskais/visi

[4]      Tim, kas nasaprūt jūku, tekstā miksāta 20. g. s. 30. godu raksteiba, kū daudzi vys vēļ par speiti 2007. godā VVC Latgalīšu rokstu volūdys ortografejis apakškomisejis izstruoduotajim i pījimtajim pareizraksteibys nūsacejumim skaita par vīneigū legitimū, ar tai sauktū tautys runu aba izlūksni (izlūksnēs plašuok lītoj golūtnis –ys, –is, na vacajā raksteibā pījimtuos –as, –es) i myusu dīnu leksiskū uzsluoņuojumu, kur latgaliskūs vuordu vītā teik lītuoti lejislatvīšu aizgivumi. Itam teikumam saskaņā ar raksteibys tradiceju i ortografejis normom byutu juobyut raksteitam itai: “sovys sātys ūlenis”.

[5]      Pīmāram, Čakara O., Griguļa A., Losbergys M. “Latviešu literatūras vēsture no pirmssākumiem līdz XIX gadsimta 80. gadiem” (1990) latgalīšu literaturu apsaver atseviški i veļtej tai tik napylnys 5 puslopys, Lūsis D. “Latviešu trimdas proza” (2000) izteik bez latgaliski raksteituos trymdys prozys, taipat kai Bereļa G. “Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam” (1999) par jaunuokū latvīšu literaturu roksta bez latgalīšu postmodernisma. Ari LU LFMI izdūtajā “Latviešu literatūras vēstures” 3. siejumā (2001), kas apsaver myusu dīnu latvīšu literaturys viesturi (1940-1941, 1945-1999), personu ruodeituojā naatrast Valentina Lukaševiča, Oskara Seiksta vuordus, tok ite īvītuotuo Valda Zepa roksta “Latgaliešu literatūra trimdā” pādejais teikums ir skorbs — latgalīšu volūdnīku aizsuoktuo raksteibys reforma nav guojuse laikā i naveicynoj rokstu volūdys uzplaukšonu.

[6]      Īspiejams, vīns nu ituos nūškieršonys tradicejis aizsuocieju ir Teodors Zeiferts, kas sovā “Latviešu rakstniecības vēsturē” (1925) apakšnūdaļu par latgalīšu literaturu īkļaun nūdaļā par Latvejis patstuoveibys laiku, tok tamā snādz viests ari par drukys aizlīgumu (1871-1904), par latgalīšu atmūdu Pīterburgā i periodiskajim izdavumim, kas hronologiski i tematiski vaira īsaderātu cytuos nūdaļuos. Interesanti, ka pīmynātuo Latvejis breivvaļsts perioda nūdaļa veiduota kai dreižuok vysaidu žanru puorskots, tok sūpluok periodikai, dzejai, tulkuojumim, prozai i dramaturgejai atseviški izcaltys Latgola (viņ 461.-467. pl.) i zynuotne.

[7] Termins, kas apzeimoj tai sauktū Baļtejis latvīšu volūdu pretstatā Vitebskys latvīšu, inflantīšu volūdai, normalā sadzeivyskā situacejā lītuots vēļ 20. g. s. beiguos, runojūt 20.-30. godūs dzymušajai paaudzei. Tys, īspiejams, ir vysprecizuokais termins, kas ļaun iz latvīšu volūdu vērtīs kai kūpnacionalu fenomenu, kam ir divejis rokstu tradicejis, tok nasaveidoj opoziceja latvīšu-latgalīšu, kas maņ i daudzim izraisa pretesteibu — asu latvīte i latgalīte.

[8] Radzamuokuos beja diskuseja “Tu mane cīnej voi nacīnej? Rakstīt latgaliski Latvijā” sarunu festivalā “Lampa” (20.08.2021.), saruna “Atdzejot no dialekta: Vai pārnovadnieks saprot neatdzejotu?” Latvejis Radejis raidejumā “Augstāk par zemi” (23.05.2021.).

[9] Zeimeigai suocās Annys Belkovskys recenzeja par Annelis Slišānis gruomotu “Tuoraga stuosti”: “Byutu jau varoni, ka es itū recenzeju varātu pīraksteit latgaliski. Tok navaru. Izaugu jauktā saimē, bierneibā runuoju i vuicejūs latvyski, i nikod eisti nav saguojs raksteit latgaliski. Kod pīsasaunu, muoku skaiteit i vysod saprūtu, kas teik runuots. Asu, tok naasu latgalīte.” https://satori.lv/article/lidzpanemtais-kauns/ (apsavārts 2023-11-27)

[10] Apmāram 2008. godā latgalīšu NVO forumā dzims teicīņs.


Projektu finaņsej Medeju atbolsta fonds nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu. Par projekta saturu atbiļdeiga bīdreiba “Ascendum” i škārsteiklā žurnals “Satori”.

Print Friendly, PDF & Email

Kalenders

Feb
26
Pyr
all-day Izstuode “Māla gravitācija” @ Daugovpiļs Nūvodpietnīceibys i muokslys muzejs
Izstuode “Māla gravitācija” @ Daugovpiļs Nūvodpietnīceibys i muokslys muzejs
Feb 26 all-day
Itūgod palyka 105 godi kai dzims izcylais keramiks Stanislavs Vylcāns. Aktualizejūt S. Vylcāna jubileju i juo nūzeimeigū davumu Latgolys keramikys tradiceju saglobuošonā, Daugovpiļs Nūvodpietnīceibys i muokslys muzejs aicynoj baudeit izstuodi “Māla gravitācija”, kuruos atkluošona nūtiks[...]
13:00 Silvai Linartei veļteitys izstuo... @ Daugovpiļs Dizaina i muokslys vydsškola "Saules skola"
Silvai Linartei veļteitys izstuo... @ Daugovpiļs Dizaina i muokslys vydsškola "Saules skola"
Feb 26 @ 13:00 – 14:00
26. februarī, atguodojūt Silvu Linarti 85. dzimšonys dīnā, “Saulis školys” konferenču zālē nūtiks muokslineicys pīminis izstuodis atkluošona.   Silva Veronika Linarte (26.02.1939.–23.07.2018.), ilgus godus vuicūt kompozicejis pamatus studentim i školuotuojim na tik “Saulis školā”, bet[...]
Feb
29
Cat
all-day Evijis Styrnys gleznu izstuode “... @ Rēzeknis Centraluo biblioteka
Evijis Styrnys gleznu izstuode “... @ Rēzeknis Centraluo biblioteka
Feb 29 all-day
Mādz saceit, ka dzeive ir sapyns. Izstuodē ir vārojamys gleznys akvareļu tehnikā, kuru var skaiteit par eipaši pīmāruotu sapynu atspaitu radeišonai. Akvareļu kruosys ar sovu plyustūšū caurspeideigumu ļaun mums īsajust sapynu pasaulī, kur vysu dzeivūs[...]