Juoņs Klīdziejs. “Sapuļce pi Kolumbejis upis”

Juoņs Klīdziejs. “Sapuļce pi Kolumbejis upis”

6. majā 110. dzimšonys dīnā atguodojam rakstnīku Juoni Klīdzieju (1914-2000). Juo stuosts “Sapuļce pi Kolumbejis upis” pyrmūreiz pi skaiteituoju tyka 1970. godā žurnalā “Dzeive”. Tuo publikaceju portalam lakuga.lv sagatavejuse Maruta Latkovska.

Stuosta autors: Juoņs Klīdziejs

1.

Aizadūmojam i aizarunojam pi jūs vysu, iz vysaidu viņū pusi – gon aiz godu kolnu, gon aiz okeanu, gon zam zaļūs valānu. Pa vīnam, pa puoram, vāluok jau pruovuokūs puļceņūs jī suoce laseitīs kolna golā, iz kura īlīktuo placa te auga suleigī bārzi, lejuok kļovi i vēļ zamuok eglis.

Augusta dīnys piecpušdīnis saulē, vīglā myglā teita, vyzuļuoja Kolumbejis upis straume. Jī beja ap mums i otkon nabeja. Eisom šaļtim mes redzējom jūs vaigus i dzierdējom jūs bolsus i otkon naredzējom i nadzierdējom. Tod otkon beja jaunī, kas dasavīnuoja. Reizem atsagrīze tī, kas te beja kaidu strēči ar mums kūpā dūmuojuši. Jī atsasauce nu vysa pasauļa: nu Rēzeknis, Ludzys, Daugovpiļs, Aglyunys, Leivuona, Kuorsovys, Baļtinovys, Ruguoju, Gaigalovys, Sakstagola, Preiļu voi Kruoslovys. Cyti beja nu Sibirejis. Daudzi īsaroda ari nu tūs vītu, kur kaļneņūs aug prīdis, bārzi i pi tim klusej aizmiersti krysti. Ari nu taidu vītu, kur jim nav ni krysta, ni cytys kopa zeimis un ap jim viņ zuole aug voi klusej myužeigs snīgs. Tom vītom pasauļs i vēļ dzeivī pat vuorda nazyna.

Daudzi cyti beja nu vītu i zemu vysā pasaulī: nu Zvīdrejis, Vuocejis, Beļgejis, Anglejis, Australejis, Brazilejis, Kanadys i myusu pošu Amerikys.

Kod es soku „mes”, tī mes asam diveji. Ūtrais ir Jezups Leļs. Ari ar jū mes nabejom redziejušīs 22 godus. Pyrmū reizi myužā mes sasatykom Vuocejā, Noietingā, biegļu nūmetnē, kur beja sovs pulks Latgolys ļaužu. Jezupam tūreiz beja 19, i jis beja tikū tics uorā nu vuocīšu giustekņu nūmetnis, slimeigs, savuordzs nu guliešonys iz plykys zemis. Taišni nu gimnazejis jis tics īsaukts vuocu armejis „izpaleigūs” pi zenitartelerejis i beja pīdzeivuojs jau 17 godu vacumā vysu bumbuošonys i lūžmetieju pļaušonys eļni.

Padzierdiejs, ka Noietingā asūt latgalīšu puļceņš, jis te beja īsarads pavaicuot: „Varbyut ite ir kaidi myusu kuorsavīši?”

Kuorsavīšu nabeja, bet sovus ļauds jis vystik te beja atrads. Juo vaigs beja īkrits i kluss, bet juo acs klīdze jauna cylvāka protestu pret pasauļa najiedzeibu, tamuos dzierkstēja maklātuoja guņs. Ar šaidu taidu nūmetnis zupu apsasiļdejs i papluonu svuorku dabuojs mugorā, jis suoce kotru dīnu  braukt i braukt iz sešdesmit kilometru attuolū universitati. Vāluok jis puorsacēle dzeivuot iz Eslingenu i piec tuo mes natykom redziejušīs. Jis beja vīns pats svešumā. Ni saimis, ni rodu, ni cytu tyvinīku. Amerikys godūs jis ir nūdybynuojs saimis dzeivi, audzej dālus i meitu, ir īgivs zynuotniskuo doktora gradu volūdnīceibā, sagatavojūt pietejumu par latgaļu volūdu. Jau vairuokus godus jis ir profesors Hovarda universitatē Vašingtonā. Gon latgaļu periodikā, bet vysvaira sovu stuostu i noveļu kruojumā „Ar lukturi”, jis mums vysim saguoduoja vēļ ūtru pateikamu puorsteigumu ar tū, ka Jezups Leļs ir cīši apduovynuots, psihologiski i stilistiski izkūpts rakstnīks. Ir tikai vīns nūžāluojums, ka jam, taipoš kai daudzim cytim, kas aizjimti kasdīnys dorbūs, ir moz laika radeit dailliteraturu. Tūmār jis roksta pamozom kaidu leluoku dorbu, romanu, kas kaidu dīnu ar jaunu tvierīni puorsteigs daudzus. Pa vosoru breivlaikim jis vuica latvīšu volūdu latvīšu jaunīšim gon Mičiganys universitatē Kalamazū, gon jaunīšu vosorys nūmetnēs pa vysu Ameriku.

Tai mes niu sasatykom otkon jaunīšu nūmetnē Oregonā, Kolumbejis upis krostā, kur jis vuiceja  latvīšu volūdu. Nu 130 jaunīšu kaidi 5 beja latgalīši. Nu reita pusis mes bejom aizjimti klasēs ar jaunīšim. Jezups jim vuiceja latvīšu gramatiku, volūdys i kompozicejis elementus. Puors stuņdis jis sēdēja zam bārza i lobuoja jūs dūmrokstus. Sovys stuņdis ar jaunīšim es pavadeju runojūt i diskutejūt ar jim par latvīšu literaturu, kai ari par vysaidom psihologiskom i sociologiskom problemom jūs šudiņdīnys dzeivē, kas pylna ar uorejim uzbrukumim i īškejim mozgim.

Piecpušdīnēs myusim beja breivuoks laiks i mes obeji ar Jezupu staiguojom pa Kolumbejis upis krostim, kas apauguši ar taidim pošim kūkim, kaidi pi upem ir Latvejā. Upis krosti i teciejums cīši atguodynuoja Daugovu pi Kruoslovys, Jersikys voi Kūknesis. Itei sasatikšona ar Jezupu piec nasaredziešonuos godu, piec daudzu dorbu i veikumu, piec dzeivuošonys tuolumā nu sovys dzymtuos pusis Latgolys ļaudim, beja kai sasatikšona ar iļgi naradzātu bruoli, rodu, tyvinīku. Beja tai, ka itkai mes byutu otkon dzimtinē, otkon Kuorsovā, Sakstagolā, Rēzeknē, Ludzā, Aglyunā i Reigā. Beja tai it kai dzimtine byutu ap mums i vysi ļauds runuotu i stuosteitu i ari mes jim stuosteitu vysu, kas iļgi aizacīts i nūklusāts. Vysi cylvāki, kas Latgolys kulturys dzeivē bejuši i šudiņ ir nūzeimeigi tyka pīmynāti i puorrunuoti i beja taida sajiuta, ka jī ir kluot, myrušī i dzeivī otkon sasapuļciejuši dvieseļu sanuoksmē i sasvīž kūpā, vīnā Latgolys guņskurā vysu gaismu, kū radejs Latgolys ceņtīņu, prīcu i bādu gors dzeivuošonai, reitdīnai, nuokameibai, cereibai. I ar jim vysim kūpā mes guojom, atsasādom kolna golā, Menuhys konfereņču aizmugurē, kur bārzi sovuos lopuos ar vieju runuojuos par tuolumim, tuolumim…

2.

Ar vysu itū sapuļci esim tai kai lelā eistineibā i vēļ leluokā sapynā, īceriešonā. Ari poši sevī esim nazkaidā naikdīniškā itūs breižu dzeivuošonā. Gribīs daudz vaicuot vysim. Gribīs dzierdēt. Runuotīs gribīs. Saukt ar vysu spāku i bolsu. Acs slaucēt i klusēt gribīs. Vyss nūteik reizē. Eistineibys voi sapynu filma? Gribīs vysam, vysūs i ar vysu byut.

„Tai ir labi.”

„Icik labi iļgi nav bejs.”

Nazinim, kurs nu mums tū soka. Kaids nu myusu diveju voi nu tūs symtu, kas te ir nu kurīnis i nazkurīnis.

„Vyss nazkur palīk storp bejs i byut,
Storp zemem, tautom i karim,-
Viņ grybātūs atpakaļ tāvzemē tikt
Caur dzeivis voi piecnuovis storim…”

Tei ir Mareja Andžāne. Tū pasacejuse, jei klusi i kautreigi aizbrīn pa zuoli i, iz šaļtenis apsastuojuse, nūraun sorkonū uobūleņu.

„Pasok, kur gorda ir maizeite malna,
Kur osorom ryugtuma nav?
Kur skaidruokys sirdis, kur teiruokys jiutys,
Pasok, es aizmiersu jau…”

Fraņcs Kemps sierms, pīleics placūs, stuov eisu šaļti i verās myusūs. Pīters Miglinīks juo krysttāvs. Fraņča dzimšonys laikā, 1876., Pīters Miglinīks vēļ beja spāka i ceinis godūs. Fraņcs Kemps pasper pussūli iz myusu pusi: „Myusu paaudzis draudze cīte i vysu izturēja. Kai byus ar jums: bez dzimtinis dzeivis, ļaudim, i ceļa maizis… Īsajust tymā vysā nav vīgli. Turitēs ap drukuotū vuordu! Tei ir pajumte i sāta. Mums par taidu beja avīze „Gaisma”, tūreiz Pīterpilī.

„Pasoki, bruoleit, kur syltuoka saule…”

I juo vaira te nabeja. Voi kaids zyna juo kopa vītu? Koč kur Sibirejā?*

Mikeļs Bukšs ir sarakstejs lelu dorbu par Fraņci Kempu. Monografeju.”**

„Ka jau Bukšs tū ir darejs, tod itei gruomota dūs vysu i pylnu ainovu par dzejnīku, ceineituoju, viesturnīku, politiki Fraņci Kempu i dzimtinis viesturi juo laikā.”

„Varbyut Mikeļs Bukšs reizi tiks ari pi Fraņča Trasuna monografejis saraksteišonys. Itī diveji lelī Fraņči kūpā ar bruolim Kazimeru i Ontonu Skryndom i divejim omota bruolim – monsinjoru Nikodemu Rancānu i veiskupu Pīteri Strodu ir Latgolys atmūdys zvoni i breiveibys vuortu vierieji.

Fraņcs Kemps beja otkon tepat. Niu izavēre jaunuoks nakai pyrms breiža. Jī guoja sūpluok ar Fraņci Trasunu par nazkū pasirdeigi  streideidamīs. Obeji dinamiski, sovys puorlīceibys i pīviļceibys spāka pylni i tū apsazynojūši.

Aiz jūs, pa pīkaļnis zuoli kuope augšuok Nikodems Rancāns. Saulains, smaideigs vaigā, kai pa Atbreivuošonys aleju Rēzeknē, īdams. Ar boltu motu vaiņuku.

„Raunit, raunit,” saceja taids kai juo bolss. Navarātu byut, ka jis ar sovu „raunit,raunit” byutu mudynuojs Fraņci Trasunu i Fraņci Kempu streidētīs vēļ styngruok. Drūši viņ juo mudynuojums beja dūmuots mums, jaunuokajim, lai mes canstūs paveikt vairuok.

Ainova izamaina.

„Muni draugi – buorineiši,
Vuorguleiši, syuraineiši,
Tī, kas vuorgūs pīdzymuši,
Tī, kas bāduos izauguši.”

Tys beja Fraņcs Trasuns, dzejnīks.

Kai tys beja gadejīs, ka vysi myusu tautys darbinīki, ceineituoji, ideologi, politiki vīnā voi ūtrā sova myuža pūsmā ir bejuši dzejnīki, rakstnīki voi vysaidu praktisku gruomotu autori? Varim suokt ar Pīteri Miglinīku, Andryvu Jūrdžu i turpynuot ar Nikodemu Rancānu, Fraņci Trasunu, Fraņci Kempu, Jezupu Kindzuli, Juri Pabierzi, Jezupu Trasunu. Vēļ tuoluokā linejā i paaudzē ejūt, tys pats atsatīc iz Ontonu Rupaini, Seimani Putānu, Juoni Ratinīku, Meikulu Apeli, Fraņci Zepu, Aloizu Budži, Heinriku Vyzuli, Heronimu Tihovsku, Mikeli Bukšu, Leonardu Latkovsku, Benediktu Čeveru, Juoni Škirmantu, Vladislavu Luoci…”

„Varbyut, ka tys nav tikai tys pats cylvāks, kas kū dora sovu ļaužu lobā, voi roksta voi klīdz jūs bolsā. Vysu ļaužu zamapzinis bolss caur jū līk pasaceit sovu sokamū. Tys pasokamais izīt ļaudīs ar dzeju, stuostu voi rokstu par teišū, praktiskū šuos dīnys vajadzeibu. Bīži viņ vysa tauta runoj caur vīnu pošu teicīni rokstā voi runā.”

[..]  Jezups Trasuns jau 19 godu vacumā ir bejs eists politiks. Muns krysttāvs kai karaveirs tūreiz stuoviejs Līpuojā. Tierga laukumā, kur zemnīki savaduši sovus ražuojumus, pylns ar piļsietnīkim. Jezups Trasuns izkuops iz myura sātmaļa i runuojs par tū, kai austrumu pusis latvīšim-latgalīšim juopuordzeivoj gryutys dīnys. Juo runa bejuse tik saisteiga i kruosaina ar līpuojnīkim naparostū volūdu, ka ap jū sasapuļciejuši symti klauseituoju.

„Es runoju latgaliski. Voi jius, bruoli kūrzemnīki, mani saprūtat?” tai jaunais Trasunu Jezups saucs iz publiku.

„Saprūtam, saprūtam. Turpynoj. Stuosti vairuok,” tai saukuši nu publikys.

„Asmu jiusu bruoļs, latgalīts. Runoju latgalīšu vuordā. Mes vysi, jius i mes, esim latvīši…”

„Runoj vēļ, stuosti vairuok. Mes vysu saprūtam.”

Tys bejs 1919.godā.

Runoj bārzi, eglis, viejs. Kolumbejis upe ar Daugovu. Myusūs ir myusejī.

„Beja pīmynāts par monografejom. Bet kai ir ar myusu lelūs veiru autobiografejom, jūs memuarim, atmiņu gruomotom?”

„Lels i redzeigs vysaidu nūtykumu līcinīks beja mons. Juoņs Veļkme. Ari jis sūlejuos, sūlejuos raksteit. Bet aizguoja pi Dīva nauzrakstejs.”

„Varbyut ir dzierdāts, ka cyti lelī darbinīki, vaļsts veiri i politiki kū roksta? Mums beja ministri, Saeimys deputati, politiskuo i sabīdryskuo dorba ideologi. Par pīmāru, Aloizs Budže, Fraņcs Zeps, Heinrihs Vyzuļs, Benedikts Čevers, Bonifacejs Briška i Ontons Dzeņs. Kai ar jim i jūs atmiņu gruomotom?”

„Dzierdāts, ka Aloizs Budže sovu gruomotu roksts. Bonifacejs Briška ir uzrakstejs redzeigu, rakstureigu i latgaļu viesturiskū situaceju izvierteituoju gruomotu. Taipat vīnreizeigi dvieseleigys i tautys dzeivi izsokūšys gruomotys ir pīrakstejs marianu tāvs Jezups Grišāns i breineigu apceri „Muna dzeive” trejuos daļuos bibliofils Ontons Dzeņs. Diveji myusu volūdnīki i zynuotnīki humanitatēs profesors Leonards Latkovskis i magistrys Mikeļs Bukšs ir davuši nu sovu dvieseļu pīredzem, nu tautys dvēselis i nu zynuotnyska gaismuojuma jau pa vasalai bibliotekai materialu i gruomotu. Tai, ka nav vys tik biedeigi kai reizem līkās, ka myusejim itkai byutu nazkaids akmiņs dasīts i vylktu iz leju. Na jau vysi, kas var skaistys runys saceit, var tū pošu ari pīraksteit. Lai roksta, kas var i spiej. Prūtams, ir vieleišonuos, ka myusu Latgolys goreiguo, sabīdryskuo i politiskuo auguma atteisteibys līcinīki naaizītu nu dzeivis bez sovys līceibys pamesšonys reitdīnys paaudzem, Latgolai i vysai Latvejis vaļstei. Daudzūs nūtykumūs jī ir vīneigī līcinīki. Bez jūs līcynuojuma Latgolai tei vīta byutu tukša.”

Te – Kolumbejis upis krostā, nu moza sorkonuo uobūleņa zīdeņa ceļa molā, redzīs laiki. Taidi poši uobūleni auga Makašānūs, Kuorsovā, Sakstagolā, Drycānūs i Bieržgalī.

„Pīna bolti pūsmi tynās
Lelā stuovu rīstuvē,
Leidza tynās jaunys dīnys
Boltu lynu vārptuvē…”

Tys ir Ontona Rupaiņa bolss. Redzim ari jū pošu. Opolū golvu pīškībs iz vīnu pusi, dziļū dūmu dūmuodams kai vysod i reizē ar vīnu mutis pusi kai šeļma smeignādams, jis kai valdamīs veļās iz myusu pusi. Īt bosom kuojom i kuoju pierstu storpys jam pylnys ar zuolem, smylgu skorom i uobūleņu zīdim.

„Puiškini, dzieržu te taida lela tolkavuošona. Te pa molu, te pa golu, a nav vyds. Znajiš, panimajiš – tolkavuošona ir, a tolka nav. Te daudz bolsu i vuordu dzierdieju. Kas te taidi sasalasejuši? Tai kai byutu kaida lela byušona. Taida jusšona, ka te nazkas eistyn byutu. Nu – nikuo naradzu. Tikai jius taidi divi – Jezupeņš ar Juoneiti. Taidi caurspeideigi, pakūdi, nadaāduši, nadadūmuojuši. Obeji jau zam Amerikys štanca mašynys izsysti. Kū jius te dorit, nikuo nadareidami?”

„Dūmojam, dūmojam i da tevis dadūmuojom. Onton, tu esi jau kolnus gruomotu sarakstejs. Tu na viņ ar gruomotom, bet ar sovu vīnreizeigū personeibu i vyspuseigū apduovynuoteibu esi pats pyrmais latgaļu rakstnīku ryndā. Tev nav ni aizvītuotuoja, ni leidzinīka. Tev Dīvs devs vysu muokslu duovonys. Nivīns nu latgaļu rakstnīku voi politiku, voi tai saucamūs tautys darbinīku nav tik daudz maisejīs, ceļuojs i kustējīs pa vysim Latgolys pogostim, pa vysu sovu tautu kai tu. Ka tu reiz saraksteitu sovu atmiņu gruomotu, tei byutu kas naviņ vēļ vairuok nakai tovi slovonī romani. Byutu Nobeļa premejis materials…”

„Puiškini, jius čudaki. Jius dūmojat labi, bet, kai jau saceju, nadadūmojat. Kam munys atminis vajadzeigys? Pat myusu vyskorstuokūs latgalīšu bārni vaira namuok i naspiej latvīšu volūdā sasarunuot. A tāvi vēļ ceļ nazkaidys latgalīšu sapynu piļs. I runoj tai, ka spierksts lāc nu jūs mieļu, na nu pruota. Znajiš, panimajiš – skumeigi pasavērt. Vēļ skumeiguok, kod padūmoj. Vairs nadūmoju daudz. Dzeivoju ar suopi iz vacuma. Vysu aizmiersts, pamasts. Kam munu atmiņu vajag? Pasokit, kam? Mums vaira nav taidys dzeivys kuortys, kū varātu par sabīdreibu saukt.  Deļtuo maņ vaira nasagrib pat džignēt***. Kū tu džigneisi nabašnīkam? Bez grāka ir vēļ ari kauns. Partū es niu dzeivoju padūmuodams i dadūmuodams. A jius, taidi diveji līsuma idealisti, varit vēļ pasēdēt saulē… A kas te taidi žybynojās, čybynojās, tai kai staigoj vysapleik? Nivīna bez jiusu naradzu.”

„Vysi myusejī, Onton. Tī, kas aizsuopiejuši taipat kai tu. Ari tī, kas sovu myuža suopi dasuopiejuši da gola.”

„Te taida blūdeituoja runa nu jiusu šudiņ. Kai jī te vysi teik? Kū jī te dora?”

„Taida lelūs sapynu dīna šudiņ. Jī te teik taipat kai tu tyki.”

„Voi zyni, cik lyni
Daudz prācys prosa,
Lai palikt par audaklu boltu?”

Tys vēļ beja Rupaiņu Ontona bolss. I tod juo vaira nabeja. Sorkonajā uobuleņā, Kolumbejis upis krosta kolna molā, kur bejom redziejuši ”Boltūs tāvu” tāva bosuos kuojis, dyuce prīceigys bitis, taidys pat kai Taudejānūs.

Pieški jautri bolsi aiz myusu. Mes lelā steigā krytom cauri laikim, stuovim, pūsmim i bejom atpakaļ Amerikā, Oregonā, latvīšu studentu „Divreiz divi” nūmetnē, Menuhā.

Četrys nu myusu studeņtem sakryta ap myusim i jūs jauneiba  zvuorguļuoja, smējuos, runuoja i vaicuoja reizē.

„Mes diveju stuņžu laikā jau atreižu reizem nu lejis veromēs i dūmojam – kū gon jius divi viņ varātu tik iļgi runuot i runuot i runuot. Tod mes kluseņom pīsazogom i klausejomēs jiusim aiz mugorys, atsazeistam. Na vysu saprotom. Jius runuojot latgaliski, voi tod nā?

„Taitod jius asat saprotušys,” saceja Jezups Leļs.

„Saprotom ari. Tei jiusu latgaļu volūda taida meiksta, lūkona, skaneiga. Kai kūkle. Myusus syuteja jius obejus, aizmiersteigūs profesorus, saukt vakareņuos. Kuopūt lejā, lyudzami padzīdit mums kaidu latgalīšu dzīsmi. Redzēsit, ūtru reizi dzīduosim vysi seši.”

Dzīduojom ar Jezupu „Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa…” Jau ūtrajā paņteņā mums suoce pībolsuot četru studeņšu bolsi. Ar kotru iz prīšku ejamū sūli dzīsme skanēja vys stypruok i stypruok.

„…Deveņomi aileņom…”

3.

Ir jauna dīna i zyls saulainums snādzās leidz vysim apvuorkšnim. Ar Jezupu esim otkon iz kolna placa, kur pa smylgom i uobūlenim suoc skanēt bolsi, kū dzierdējom vakar. Dreiži viņ radzam ari vaigus i vysus augumus.

„Kod es beju puika, maņ cīši patyka laseit i jau beju pats suocs pa druskai raksteit. Ni tu, Juoņ, ni Aļberts Sprūdžs maņ nabejot par raksteišonys paraugim. Jius obeji sovūs suokumūs bejot aizamoderniziejuši prūjom nu Latgolys eistineibys. Latgola vēļ beja cīši klusa i pazemeiga. Obeji jius bejot skali i bravureigi. Meikuls Apeļs ar sovim stuostim beja muns eistais paraugs. Pīmiņu kaidu Meikula Apeļa stuostu, kur mozeņš saiminīceņš, taids ar ūsom, buož poša kaļteitū tabaceņu peipē i dūmoj: kai ar saimi puordzeivuošu da jaunūs rudzu pļuovis…”

I te jī ir obeji – školuotuoji i rakstnīki, Meikuls Apeļs i Aļberts Sprūdžs. Apeļu Meikuls videja auguma, koldons, iz vīnu pusi saglaustim motim, zybūšim okulerim i ūseņu zam daguna. Juo sūļs ir taids kai nūsakauniejs, bet juo bolss ir apjiemeigs: ”Mums pošim vajag zynuot, kas mes esim i kū varim. Tikai tod ari cyti gribēs i varēs zynuot par myusim. Cylvākus pyrma vajag pabaruot, tod ar jim suokt runuot par kulturu.”

Sūpluok Meikulam Apeļam turīs Aļberts Sprūdžs. Jis ir jaunekleigs, gleitu vaigu, gaišim, atpakaļ atglaustim motim. Gaisma juo vaigā izaver taida itkai prīca byutu puorsagta ar siereigu skumeigumu.

„Laiks godu straumem plyust
I leidz sev audzis raun,
Bet upis naizkolst,
Kam olūts rastīs ļaun.”

Jis nūsalīc, nūraun sorkonū uobūleņu i kluseņom nūsoka:

„Skaistumam, bitem i cylvākim, kas jū redz, jis radeits.”

Ari Meikuls nūsalīc i nūplieš cyuku skūstu. Tū pašyupuojs gaisā pret Sprūdžu, jis smejās:

„Ciuceņa tikpat svareiga kai tova bite. Bez ciucenis zemnīceņš naradzātu nikaida skaistuma.”

Tod jī obeji pasagrīž i aizbrīn pa smylgom iz bārzu pusi upis krostā i izgaist vīglajā myglā. Iļgi klusādami veromēs iz tū pusi i asam klusumā, kurā jī obeji īīt.

[..] Otkon kaids jauns bolss īsaskanēja. Tys beja taids itkai skaneitu kūkle nu pošys teiruokuos, ilgu pylnuokuos cylvāka dvēselis:

„Sveicīņs draugim tim, kas tuoli ir,
Sveicīņs tim, kū muna rūka skar,
Sveicīņs tim, kas vysod mani mīļoj,
Sveicīņs tim, kas vysod mani neist.”

Augusts Egluojs – Latgolys dzejnīks nu Dīva žielesteibys, myusu Poruks i Bārda vīnā personā. Ap jū puļceņā guoja  tik seņ atpakaļ radzāti i niu tai kai pīmiersti vaigi. Voi tī nabeja Jezups Trasuns, Bronislavs Spūļs, Stepuons Seiļs, Valereja Seile, Aleksandrs Garaņčs, Madsolys Juoņs, Viktors Vonogs, Nataleja Giluča, Viktors Gailums? Jī tī beja. Vysi jī paguoja mums garum klusādami, pat napasavārdami iz myusu pusi. Tūmār Garaņču Aleksandrs, pasaviers ar vīnu aci, dalyka pierstu škārseniski iz lyupu par zeimi, ka juoklusej. Tod jis pieški pasagrīze i kluseņom pašveikstēja:

„Voi zinit nu kurīnis mes ejam?”

„Zinim. Nu dzimtinis.”

„Tod saprūtit, ka ari dzeivajam ir juoklusej. Najemit ļaunā. Mes cytaiž navarim. Gribim vēļ padzeivuot kaidu laiceņu mīrā, bez pratynuošonu. Tī, kas parunuoja, vaira narunoj i narunuos.”

Jī tai guoja i paguoja mums garum kai skumeigu bierinīku puļceņš. I vaira naatsavēre. Varbyut nagribēja redzēt, kai mes ar Jezupu, aizagrīzuši vīns nu ūtra, slaukom sovys osorys.

„Aizbryda sauleite
Muokuļu kolnā.
Palyka dvēsele
Naktī i solnā.”

Marta Skuja. Kūpā ar jū guoja Naaizmierstule, Dr. Aloizejs Broks, jaunekleigais Juoņs Smeļters. Vysi klusādami.

„Nav jau tikai aizīšona. Ir vēļ ari dzeivuošona. Ar sapynim i ar realitati. Ar cereibu i idealismu. Ar mīlesteibu, kas napaīt. Ar jiutom i intelektu. Ar īškdedzi iz cylvāku, iz latvīti, iz dzimtini.”

Te jī guoja: Leonards Latkovskis, Alekss Rubuļs, Mikeļs Bukšs, Adolfs Sprūdžs, Aloizs Budže, Fraņcs Zeps, Norberts Trepša, Heronims Tihovskis, Fraņcs Murāns, Valdis Zeps, Konstantins Puočs, Oļgerts Puočs, Eduards Šmugajs, Pīters Cirsis, Stanislavs Ladusāns, Aļberts Pleišs, Juoņs Škirmants, Vladislavs Luocs, Eduards Upinīks, Ontons Jurkāns, Viktoreja Mickāne, Janina Babre, Konstantins Sventeckis, Fraņcs Teirumnīks, Pīters Bojārs, Stepuons Šakins, Kazmers Ručs, Puovuls Bečs, Juoņs Trūps, Ontons Zvīdris, Ontons Staudžs, Tekļa Laizāne, Aleksandrs Batņa, Eižens Šablovs, Pīters Priževoits, Juoņs Nīdre, Ontons Kiulinīks, Ļudvigs Uorneicāns, Konstantins Krusts, Vladislavs Bojārs, Aļberts Spuogis, Konstantins Strods-Plencinīks, Pīters Kaļneņš, Juoņs Leidumnīks, Valentina Hermane, Juoņs Mozga…

Itymā pulkā vārdamīs, Jezups Leļs pyrmū reizi  īsarunuoja prīceiguok. Juo bolsā pat beja cereiga humora drupaneņa:

„Lai dzeivoj profesori, muni kolegys! Te ir myusu dūmuotuoju, intelektuaļu, zynuotnīku, humanistu, tehnologu, gruomotu izdevieju, organizatoru elite. Vēļ naasam nūsysti. Garai dzeivuosim.”

„Daudzi nu jūs ir gruomotu i rokstu autori dažaiduos volūduos.”

„Universitašu profesori, kas bīži viņ pošim  īdzymtajim vuica angļu, spāņu i fraņču volūdu, vuocu volūdu.”

Norberts Trepša, par pīmāru, ir kai Latvejis atbreivuošonys Zigfrids Meirovics, viņ prīstera tārpā. Jis ir vīns nu pavysam nadaudzūs, kam ir jaunys, šudiņdīnai dereigys idejis i taktika, kai tuos pīpiļdeit. Pamoz jū saprūt. Pat nu sovu ļaužu.”

„Kai vysod. Kai seņuok, tai šudiņ.”

Konstantins Puočs, zynuotnīks izplatejuma liduojumu tehnologeju institutūs.”

Vladislavs Luocs i Juoņs Škirmants, obeji gruomotu izdevieji. Nivīns nu jūs sovys izdūtuos gruomotys vaira navarātu paceļt placūs. Bez jūs itūs gruomotu nabyutu. Jī obeji poši ir daudzu dedzeigu rokstu autori.”

[..] „Deļtuo ari gribīs i prosuos, ka itī cylvāki pamastu pīraksteitys atminis par sovu dzeivi i dorbu.”

„Taidi boguoti kruojumi byutu obejim izdeviejim – Juoņam Škirmantam i Vladislavam Luočam. Taipat ari Norbertam Trepšai, kas pats ir bejs redaktors godim iļgi. Cīši vajadzeigys byutu veiskupa Boleslava Sloskāna i prīstera Vincenta Streleviča i Pītera Bojāra atminis. Juos laseitūs interesantuok kai kaidi romani.”

[..] Raksteituoju bolsi skaņ nu myusu dzimtinis, ļaužu apzinis i zamapzinis, nu prīcu, bādu i cereibu. Ir pat naīspiejamai pasaceit, voi tys vyss īt nu tuolumu voi nu myusu pošu, voi nu nūskanis ap itū kolnu Kolumbejis krostā. Bolsi vēļ turpynoj skanēt, jī vysi te īt i aizīt. Mes īraugom daudz nu dzimtinis laiku i ari nu šudiņdīnys.

Iz vokoru pusi, kur te natuoli ir Klusais okeans, aiz mežu apvuorkšņa iz augšu līcās varaveiksnys lūks i līkās, ka tys augtu leluoks i augstuoks. Varbyut pa tū jūstu sasavīnoj vakarejūs dīnu godi ar šudiņdīnom i reitdīnom?

I na veļti rakstneica Helena Laurinoviča – Pronevska sovūs dorbūs „Grymstūšuos salenis” i „Pasauļs līsmēs” vaicoj:

Voi myusu dzimtine i myusu paaudzis ir iz „salenis” voi „līsmēs”? I voi mes tū redzim, voi saprūtam?

Līkās, ka taišni itymā breidī tys mums atsakluoj ari  muokslinīka Ontona Zvīdra  jaunuokajuos gleznuos: Īīšona pasaulī i Aizīšona nu pasauļa. Ite gribi nagribi sev juopaprosa – voi mes kai tauta, volūda, kultura – īejam, voi aizejam?

    *   1991.godā atvasts nu Tomskys Sibirejā i puorapglobuots Ludzys nūvoda Zviergzdinis kopūs

    ** 2016.godā izīt Sandrys Ūdris i Juoņa Ryučāna romans „Aizlauztais spaits” ar Fraņča Kempa dzeivis atspīdynuojumim

    *** īraut, īdzert,sadzert


Print Friendly, PDF & Email

Kalenders

May
21
Ūtr
15:00 Izstuodis “Juoņs nu Dzeņagola” a... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
Izstuodis “Juoņs nu Dzeņagola” a... @ Latgolys Kulturviesturis muzejs
May 21 @ 15:00 – 16:30
Izstuode byus veļteita muokslinīkam i literatam Juoņam Trūpam (1924-1989), pīmynūt jū symtgadē. Koč i sovys dzeivis leluokū daļu J. Trūps ir pavadejs trymdā, dzeivuodams ASV natuoli nu golvyspiļsātys Vašingtonys, vystik vysu sovu rodūšū darbeibu, breivū[...]
22:05 Annele Slišāne. Tuoraga stuosti.... @ Latvejis Radio 1
Annele Slišāne. Tuoraga stuosti.... @ Latvejis Radio 1
May 21 @ 22:05 – 23:00
Annele Slišāne. Tuoraga stuosti. Radejis skaitejumi @ Latvejis Radio 1
Turpynojūt latgalīšu myusu dīnu literaturys īmyužynuošonys i populariziešonys dorbu, nu 21. da 24. maja Latvejis Radejis 1 eterā pyrmū reizi skanēs latgalīšu prozys dorbu izlase – stuosti i esejis, kuru autori ir Annele Slišāne, Valentins[...]
May
22
Tre
22:05 Egita Kancāne. Syltuo mola. Rade... @ Latvejis Radio 1
Egita Kancāne. Syltuo mola. Rade... @ Latvejis Radio 1
May 22 @ 22:05 – 23:00
Egita Kancāne. Syltuo mola. Radejis skaitejumi @ Latvejis Radio 1
Turpynojūt latgalīšu myusu dīnu literaturys īmyužynuošonys i populariziešonys dorbu, nu 21. da 24. maja Latvejis Radejis 1 eterā pyrmū reizi skanēs latgalīšu prozys dorbu izlase – stuosti i esejis, kuru autori ir Annele Slišāne, Valentins[...]
May
23
Cat
22:05 Valentins Lukaševičs. Casnāgu ma... @ Latvejis Radio 1
Valentins Lukaševičs. Casnāgu ma... @ Latvejis Radio 1
May 23 @ 22:05 – 23:00
Valentins Lukaševičs. Casnāgu maizeitis. Radejis skaitejumi @ Latvejis Radio 1
Turpynojūt latgalīšu myusu dīnu literaturys īmyužynuošonys i populariziešonys dorbu, nu 21. da 24. maja Latvejis Radejis 1 eterā pyrmū reizi skanēs latgalīšu prozys dorbu izlase – stuosti i esejis, kuru autori ir Annele Slišāne, Valentins[...]