Recenzejis autore: Inga Gedžūne

Recenzeja par Ligijis Purinašys dzejprozys kruojumu “Magnificat” (Volūdu sāta, 2025).

Ligijis Purinašys trešuo gruomota, kas majā suokuse ceļu pi skaiteituoju Volūdu sātys aizguodneibā, fiksej myusu dīnu Latgolys sīvītis pateibys leiguošonūs tradicionaluos i laikmeteiguos identitatis vektorūs. Paguojeibys viļkme, šudiņdīnys švuorbys i byušonys iz prīšku apsūlejums. Kai izstuovēt itamuos pretstraumēs, nasasapeit “sīvīteibys pynaklūs”? Ot, vaicuojums, kū skaiteituojam ceļ prīškā “provincis dzejneicys” dzeļksteiguo mēle i jiuteiguo sirds.

Gruomotys tematiskuo ass – kai vysod Purinašys tekstūs – ir sīvīte i juos attīceibu pīredze ar dzeivis telpu i cylvākim sūpluok. Lykumsakareigai kruojuma centrā ir sīvīte i veirīts. Jei i jis, i obejūs trokojūšuos pretiškeibys. Viļkme i atsaraušona, īkuore i viļšonuos, pīdareiba i sovpateiba, skorbums i maigums, es i mes. Suopeiga vyngrynuošonuos gryutajā sadzeivuošonys i sasamīriešonuos muokslā. Reizē skaiteituojā salopoj cīši kontekstuala dzeja, dzili īsakņuota Latgolys problemu i pretrunu muolainajā augsnē. Ar vysu tuos nabadzeibu, nūškierteibu i nūlemteibu, katuoliskumu, patriarhatu i tūs pakrieslī augleigai zeļūšū vardarbeibu, pret kurū sasaceļ, izaslīn, buntavojās sīvīte. Eistyn, saleidzynojūt ar Purinašys kruojumim da šam (“Sīvīte”, 2019; “pierobežas”, 2022), “Magnificat” socialuo kritika izskaņ daudz skaudruok, cīšuok i naslāptuok.

Seksuala uzamuokšona i vojuošona, klusiešonys aizlīguma puorkuopums i olgā – atsadūršona pret nacaursytamu naticeibys sīnu. Upera vainuošona, varmuokys attaisnuošona, pruota apmygluošona, puormatumi, izsmīšona i nycynuojums, bet puori vysam – nūlīgums, nūlīgums, nūlīgums izleist autoris tekstūs otkon i otkon, eipaši kruojuma pyrmajā daļā. Tok tei nav gauduošona i vaimaniešona, tei ir atsazeišona i vuordā saukšona, īmontuošona vuorda vyslobuokajā, vysatbreivojūšuokajā nūzeimē – pīredze, kurū sīvīte pījam i puordefinej poša kai dzeivis vuiceibu i sova spāka zeimi, i partū ir tīseiga triumfali saceit: kur tova uzvara, kur ir tovs dzanyuklis?

Sūpluok vardarbeibys atmaskuošonai kruojuma temu lūkā atkuortuotai izskaņ apzynuota byušona bez bārnu, kas pasaruodeja jau īprīškejā kruojumā “pierobežas”. Tū bolsā i drūsmeigai sludynoj jei, kuruos kliepī deigst na sveša sākla, bet naaizmierstuleitis (21). Jei, kas nadzymdynoj bārnus, tok dūmys breiveibu (49). Jei, kas lyudzās – “dūd mums pījimšonu ari bez bārnu” (5), cikom pasauli interesej tik pareizeiba i byušona atbylstūšai styngrai stereotipiskuos dzymumu lūmuos baļsteitom sīvīteibys izpausmem. Kab cik natycamai i absurdai tys ruodeitūs, ari šudiņ sīvītis izalaseišonys breiveiba nav pošsaprūtama. Ari šudiņ par tū vēļ ir juosataisnoj.

Reizē, koč i eksistenciala vīnpateiba (29) var byut sīvītis izalaseišona, kū jei zīž kai svīstu iz maizis i svietej dīva tāva, dāla i svātuo gora vuordā (109), jimā vysā dabyskai i ciļvieceigai puļsej ilgys piec ūtra. Partū jei treisādama kuop tiveibys upē, nūpūgojūt i pamatūt krostā švuorbu i nauzaticiešonys kuortys. Viereigai, kam pasaulī, kur sīvītis pīkluojeiba teik skaiteita par flirtu, veirīša maigums bīdynoj; pīsardzeigai, kam pīredze vuica – tys ir poruods, kas agri voi vālu byus juoatmoksoj (23). Partū jei beistās i vystik tīcās – piec tyvuma, maiguma, syltuma ūtrā i kūpā ar ūtru. Tok tik piec sovu nūsacejumu. Kam vīneigi tod pīkuopeiba vaira nabyus vuojums, bet spāks (21). Juos pošys izalaseišona i gryba. Voi tys eistyn ir par daudz praseits?

Sūpluok itim sīvītis pīredzei universalim vaicuojumim kruojumā vysod kluotyn asūša irLatgola ar tuos svecem i pučem nūsātim kopulaukim, Dīva koktim i krucifiksim, bryukūšajom solom, buļbu tolkom, kuozom i šmakovkys upem, ortografejis karim, kontrabandom, korupcejom, blatim i birokratejis gaitinim, baumom i navolūdom. Kur juobyut “mīreigai buobeņai” i vysskaistuokajai meitinei, kam kū vys saceis pasauļs, koč i plaušys pušu plieš ilgi sluopāts “es asu breiva kai viejs es laižūs puori teirumim lai mani naīslūga solā sātā i sevī” (50), bet tīpat sūpluok baba lānai izlaiž “sovus garūs boltūs motus kai ceļu pa kuru myus vysus sagaideit” (68).

Gruomotys latgaliskū kodu pastreipoj tekstradis formalī rysynuojumi – daudzī atkuortuojumi, litaneju kadencis, lyugšonu izplaiksnejumi i dainu druponys, kū paspylgtynoj izdavuma vizualais ītārps – bazneicys dzīšmu voi puotoru gruomotys nūskaņuos stilizāts īsiejums ar purpurkruosys vuokā zalta burtim īspīstū nūsaukumu i daudzuos ilustracejis kai svātūs obrozi, kurūs katuoliskū ikonografeju plyustūšā dialogā ar tekstim nakautreigai i laikmeteigai interpretējs gruomotys muokslinīks Raivis Nikolajevs.

I, prūtams, nūsaukums. “Magnificat”. Jaunovys Marijis lyugšona, kuruos senejī vuordi – “augsti slavej Kungu muna dvēsele, i muns gors prīcojās Dīvā, munā Pesteituojā” – ir tik zynomi sevkuram, kas auguši Latgolys katuoliskajā tradicejā. Kas tod jis ir – kruojuma “juos” kungs, dīvs i pesteituojs? Izīmūt vysim nazinis, švuorbu i mekliejumu lūkim, nivīns cyts kai jei poša. Kam seve pījimšonā i izleigšonā ar sevi ir sīvītis spāks i drūsme, uzvara i mīrynuojums, jaunuo nūceja i dereiba myužeigi myužūs.

Nūslāgumā dasaceišu: tei nūteikti nav sasagadeišona, ka diveji spieceigi myusu dīnu Latgolys bolsi – mistiskuo Marija Dzeisla ar cikom kas vīneigū kruojumu “vysta smierts” (2022) i niu ari Ligija Purinaša ar sovu trešū i nūbrīdušuokū gruomotu “Magnificat” – ir rodušys patvārumu Volūdu sātys guodeigajā paspuornē. Jau itūšaļt gaidu, kū vēļ itei daudzsūlūšuo sadarbeiba ness, i cīši turu nūceju, ka obeju dzejneicu skaitetuoju lūks napaliks tik regiona rūbežūs. Kam tī nav plotai romantizāta, eksotizāta voi šaļtim demonizāta nūvoda poetiskī vyngrynuojumi, tei ir myusu vysu Latvejis laikmeteiguo kultura i literatura – dziļa i dūmojūša, puorlīcynuota i puorlīcynūša kai formā, tai saturā. Paļdis par vareibu dasadūrt.