Roksta autore: Edeite Laime, portals lakuga.lv

2025. gods 26. majā datubāzē “Latgales dati” pi dzimšonys dīnu ar atzeimi 100 ir īroksts par Daugovpiļs Universitatis pasnīdziejis, pedagogejis doktoris, vairuoku latvīšu volūdai i pedagogejai veļteitūs publikaceju autoris Delfīnis Magazniecis (1925–2011, dzymušys Supis) jubileju. Sovā dzeivē reizi nu reizis sateiku kaidu, kuram Delfīne sovulaik beja pasnīdzieja, bet juos 100. dzimšonys dīnā maņ gribīs pīraksteit atmiņu sveicīni par jū kai munys vacmamys muosu i pošu leluokū viestuļu draudzini, kaida maņ dzeivē cikom kas ir bejuse.

Es naatguodoju, kai mes suocem sasaraksteit, bet ruodīs, ka tys jau beja pamatškolys pādejuos klasēs i turpynuojuos da munu augstškolys laiku, kaida 2005. goda. Nu Delfīnis īsavuiceju viestuļu lūceišonys metodi, napuorlūkūt papeiru piļneigi iz pušu, bet vīnu daļu drupeit leluoku, ūtrū mozuoku, pamatūt mozu maleņu, kab vīgļuok viestuli attaiseit. Jei kaidā reizē raksteja, kab dagrīžu viereibys juos viestulis lūcejumam – itū jom ar munu vacmamu vuicejuši Rēzeknis komercškolā. Niu, puorcylojūt vydsškolys i augstškolys periodā (2002–2005) sajimtuos i pīglobuotuos Delfīnis taņtis (tai mes jū saucem i kai “tante Delfīne” jei vysod i pasaraksteja) viestulis (vaira nakai 40), dūmuoju, deļkuo nav viestuļu ar vāluokim datumim, bet atbiļde beja vīnā munā pīraksteitā, bet izaver, ka nanūsyuteitā 2004. gods janvara viestulē (naatguodoju, deļkuo palykuse pi mane, varbyut puorraksteju nu jauna), – asu nūpierkuse teleponu, numers taids i taids. Tai iz prīšku viestulis puorguoja sasazvaneišonys reizēs.

Munūs pamatškolys laikūs Delfīne viestulis syuteja iz sovu i munu dzymtū Rekovu. Kai raksteits “Tāvu zemis kalendara” rokstā, kas veļteits Dr. Paed. Delfīnis Magazniecis 80 godu jubilejai, – “dzymuse Bolvu rajona (niu nūvoda – E. L.) Škilbānu pogosta Rekovā, kur beja pogosta vaļde, ambulance, posts, veikali, bazneica i sešklaseiga pamatškola. [..] Delfīnis tāvs beja lauku amatnīks zalta rūkom. Jis prota pagatavuot rotus, rogovys, mebelis; šyva kūrpis, mieteļus. Saimē beja treis meitys. Tāvs beja cīši progresivs cylvāks i ceņtēs, lai vysys meitys dabuotu lobu izgleiteibu.” (Keirāns 2004: 243)¹ Tys raksteits par munu vacvactāvu Aloizu Supi i juo treis meitom – Annu (munu vacmamu), Delfīni i Teklu. Niu ar Aloizu, juo sīvu Mariju i meitu Teklu varim sasatikt viņ Gusakovys kopūs, bet stuostūs par sovu tāvu Delfīne vysod izsvēre juo byušonu progresivam i apziņu, cik svareiga izgleiteiba. Tāvs bejs “pi vainis” ari taņtis vuordam, kas asūt pajimts nu Onore de Balzaka romana “Gorio tāvs”, taišni tai saukuši Gorio tāva ūtrū meitu. 2004. gods junī, atsokūt iz sveicīnim svātkūs, jei roksta par sovu vuordu i kai nūsvietejuse dzimšonys dīnu: “Maņ beja daudz zīdu. Vēļ šudiņ stuov 18 boltūs lileju zīdi, beseni, neļkis, prīcojūs par skaistumu, zīdu smuordu. Asu dzymuse skaistā laikā, ari vuords maņ sovpateigs, ar kuru cīši lepojūs.”*

Reizis, kod beju pavysam moza i taņte atbrauce iz puora dīnu padzeivuot pi myusu Rekovā, beja svātki! Guojom gulātu dīnavydu, kū cytaiži nadarejom, vyngruojom, guojom iz mežu dzīduodamys, sekuojom jai kotrā sūlī. Ar muosom taišni vīnā taidā reizē īsavuicejom, ka “mazmājiņa” nav myusu speciali bārnu rūtaļom pi smiļkšu skaudzis caltuo budkeņa ar kukni i ustabeņu, bet vīta, kur pa dareišonom īt vīns. Vēļ arviņ atguodoju naizpratnis pylnū sajiutu bārna golvā, kod, pasokūt, ka īs iz “mazmājiņu”, taņte pasagrīze na iz smiļkšu skaudzis, bet uora atejis pusi. Tūlaik bejom vēļ treis muosys i tys ruodejuos cik zeimeigi – taišni kai vacmama i juos muosys. Da myuža gola, cikom veseleiba vēļ ļuove atbraukt gostūs, vysod zynuojom, ka augusta golā, šaļti pyrma školys suokuma, bez kaidys īprīškejis sarunuošonys, iz Rekovu gostūs atbrauks daugovpilīši – Delfīne ar dālu Juoni. Taipat, dzeivojūt Daugovpilī, Delfīne turpynuoja sekuot leidza nūtikšonom dzymtajā pogostā. 2005. gods oktobra viestulē raksteits: “Vakar speciali nūpierku “Latvijas Avīzi” ar rokstu par Škilbānu pogostu. “Godina Latgales sakoptākos pagastus”. [..] Es bīži pa radeju klausūs raidejumus (seviški naktī, kod naīt mīgs). Tod ari raida, uzastuoj ansambli, Upeitis pamatškola ar skaistū duorzu, Balkanu stygys atainuotys, Aleksandrovys izjiutu duorzs, vyspuor interesanti, malači škilbānīši.”

Universitatis kursabīdri, kurūs vydā, kai taņte raksteja viestulēs, beja ari dzejnīks Andris Vējāns (1927–2005), volūdnīks Jānis Rozenbergs (1927–2005), jū sauce par Delfu. Ar sovim kursabīdrim regulari taiseja saliduojumus. Piec vīna taida 2004. godā sajiemu bukletu par Delfīnis dzeivis guojumu, taidu kotru sasatikšonu taisūt par kaidu kursabīdru, niu bejuse juos reize. Tī kursabīdrine Aina īrakstejuse: “Delfīne – mūsu kursā kautrākā, klusākā, nopietnākā, savā vienkāršībā ļoti simpatiska – un tagad – noteikta, savu vērtību apzinoša, kompetenta “savā zinātnes lauciņā”, autoritātē. Un mājsaimniece! Kulināre! Kāds ir ceļš no zinātkārās provinces meitenes līdz zinātniecei? Bet – sirsnība, daudzīgums, atsaucība kā studentei Delfīnei, tā pasniedzējai augstskolā, cien. Magazniecei, ir pats raksturīgākais, caur gadiem ejošais.” Delfīne viestulē maņ vys pīzeimej, lai zynu, ka kur vajadzēs, ka bukletā datryukst informacejis par dorba gaitom piec universitatis – da Daugovpiļa bejuse drupeit Reiga i drupeit Ruguoju vydsškola. Pusaudžu godūs maņ pošai vysa apbreinojamuokuo ruodejuos taņtis pīredze dorbā styngruo režima kolonejā ar gryuši audzynojamajim bārnim, par jū jei stuosteja ar taidu gaišumu i ospruoteigom metodem, kai raudzejuse tikt golā.

Sovuos viestulēs taņte regulari pasadaleja ar atmiņom nu muna Rekovys vactāva (muosys Annys veira) dzeivis, viesturis faktim, citatim, receptem, taipat kaidim padūmim, īsacejumim i uzmundrynuojumim. 2003. gods novembrī maņ roksta: “Edeit, roksti kai Tev īt pa dorbu i vuicīs smaideit, lai i cik gryuši ir.” Bet 2004. gods apreļa viestulē meili raksteits: “Kab nabyutu juosyuta tukšs papeirs, tod vēļ nu kalendara pīraksteju par dorbim duorzā ar cereibu, ka kaidu reizi Tev dzeivē vyss tys nuderēs.” Bet tuo poša gods februarī beju sajāmuse taņtis syutejumu ar juos saceitajim aforismim, kū kaids students Daugovpiļs Universitatis lekcejuos beja pīfiksiejs i apkūpuojs, jei atroduse tuo studenta kladē:

• Vysus glupūs zeme nas, nivīns nav izkrits cauri. Ka kaids byutu īsaguozs zemē, cyts byutu sasabeids i suocs vuiceitīs.
• Cylvāks ir boguots, ka ir vasals.
• Vīnam ūtram īškā nav, bet uorā īt. Kas lobuok?
• Pedagogejā seikumu nav.
• Audzynuošonā i medicinā vysi “gudri”.
• Ni nu kuo nikas nasarūn.

Caur Delfīnis taņti suoču veiduot sovu Daugovpiļs pīredzi. Suokuos piļsāta maņ beja viņ Andreja Pumpura īla, kur taņte dzeivuoja, piečuok palyka plotuoka ar staceju, guojieju tiļteņu par slīdem, kod brauču gostūs nu Reigys ar viļcīni. Īpazynu tiergu, Jaunbyuvi, tramvaju iz kopim – iz tīni pi taņtis veira braucem gondreiž kotru reizi. Niu maņ ir cyti Daugovpiļs stuosti, bet Pumpura īlā vaira nav saguojs byut. Taņte vēļ ilgi raudzeja byut aktiva, 2005. gods aprelī raksteja: “Beju Latvīšu bīdreibys goda atskaitis i puorvieliešonys sapuļcē, interesanti, ļauds koč kū dora. Kū jau nu vacūs vaira lelu var gaideit. Labi, ka var atīt iz sasatikšonu, parunuot, vys jau interesantuok. Es prīcojūs, ka mani nikur naībolsuoja, lai struodoj jaunī.”

2011. gods zīmā Delfīnis taņte nūguoja myužeibā. Tuos beja vīnys nu skumuokūs bēru, kaiduos asu bejuse – tik daudzi lobu vuordu, tik daudzi osoru… Bet reizē jamuos dabuoju ari “jaunu radinīku” – kopūs sasatykom ar Ivaru Magazeini (Juoni Ryučānu), kurs, kai izaruodeja, ir Delfīnis veira radinīks. Jaunuos radnīceibys faktu saīt niu pīminēt kotru reizi, kod ar Ivaru sasateikam.

Ka byutu vaira taidu cylvāku, kaida beja Delfīnis taņte, es nasašaubu, ka pasauļs eistyn byutu lobuoka i gorduoka vīta. Jei beja pošaizlīdzeiga, meila mama i vacmama, natryuka mīlesteibys ari deļ myusu, puorejūs rodu bārnu, vysod pasaryupiejuse par cytim, gorduokūs soldonūs dasu taiseituoja, jei īdvasmuoja, pavuiceja, atbaļsteja i, cik varu nūjaust, beja ari breineiga pasnīdzieja i zynuotneica.

Vysaiduos sarunu spēlēs, aicynojūt vīnam ūtru izzynuot vaira, ir vaicuojumi, kū vīnkuorši taipat kasdīnā vīns ūtram navaicojam. Vīns nu taidu ir: “Ka byutu vareiba satikt kaidu cylvāku (dzeivu voi myužeibā nūguojušu), kurs tys byutu?” Muna atbiļde vysod ir vīna i nasamaina i šudiņ – tei ir Delfīnis taņte. Es grybātu jai pasaceit paļdis i izstuosteit, kai maņ vedīs, kas nu mane dzeivē saguojs, ar kū turpynoju nūsadorbuot, ar kū vaira nā, kai pa itim godim asu īpazynuse Daugovpili i ka ari es niu studeju latvīšu volūdu tamā pošā universitatē, kur sovulaik jei. I grybātu dzierdēt kaidu padūmu, uzmundrynuojumu, aicynuojumu smaideit voi humora pylnu atmiņu stuostu. Nazkod sasatiksim, bet cikom kas turpynoju dūmuos raksteit viestulis iz Daugovpili, iz Andreja Pumpura īlu.

* Ite i iz prīšku citati nu viestuļu, raksteiti latvīšu literarajā volūdā, roksta vajadzeibom puorlykti latgaliski.

¹ Keirāns, L. 2004. Dr. paed. Delfīnei Magazneicei – 80. Tāvu zemes kalendars. Rēzekne: Latgolas kulturas centra izdevnīceiba