Roksta autore: Lilija Limane

Juoņs Cybuļskis (19.10.1911.–03.01.1997.) bez nūstuošonys palyka uzticeigs latgalīšu lītai, koč sovā dzeivē jam beja juostaigoj na mozī cīsšonu celi. Byut nūstumtam molā i pacīst puoresteibys – taids jau na reši beja eistyn gūdeiga cylvāka liktiņs komunistiskajā īkuortā. Byudams molā, jis namonomi sekova aicynuojumam piļdeit kulturys cylvāka miseju i ar sovu veikumu ir kas daudz vairuok nakai leluo vacika, dzejnīka i Latgolys drukys aizlīguma laika gruomotu puorraksteituoja Andryva Jūrdža unuks.

Es dīzgon labi pazynu Juoni Cybuļski, kai šudiņ radzu jū kūpā ar sīvu Klementīni iz Smiļkšu ūļneicys Reigā, ejūt svātdīnis reitā iz Marijis Magdalenys bazneicu, kur 10 stuņdēs suocēs dīvakolpuojums – taišni tymā laikā es guoju iz dorbu Nacionalajā bibliotekā, i tū muoju taišni pretim Jākuba katedralei taiseja vaļā tamā pat stuņdē. Kūpā myus savede vystik na bazneica i na liktiņs, a juo vactāvs, vīns nu pošu izcyluokūs cylvāku Latgolys kulturys viesturē. Par Jūrdža montuojumu runovom Nacionalajā bibliotekā, kur jis palaikam īsagrīze ar kaidu nu dziļuokūs skapa atviļktņu izvylktu ar Jūrdža rūku apraksteitu lapeņu voi atnese poša pīraksteitys atminis i apceris. Dažys reizis gadejuos gasteit Cybuļsku poša caltajā muojeņā Duorzcīmā, kur latgaliskuos vīsmīleibys gaišumā runovom i par Jūrdžu, juo rūkrokstim, i par uobulim sātys duorzā, tūs āzdami, i drusku par latgalīšu lītom. Zynovu, ka Cybuļska sātā palaikam sasatyka eistynī latgalīši ar volūdnīku Ontuonu Breidaku prīškgolā, tī beja munā tuolaika redzīnī taida kai sekta. Dīvamžāļ sovā jauneibys glupumā naprotu nūvērtēt bīdreibys kulturaluo dorba nūzeimi i napīsavīnuoju tūs ļaužu puļceņam. Maņ Cybuļskis nabeja nikas vairuok kai Jūrdža unuks, marginals paguotnē vārsts cylvāks. Tagad jiutūs taida kai juo poruodneica, ka par moz tū cylvāku saprotu i nūviertieju, bet laikam varu dareit viņ tik, kai atguodynuot cylvākim par Juoņa Cybuļska eistynū īguļdejumu latgalīšu kulturā.

Cybuļska bierneiba proguoja Nautrānu pogosta Dekterūs, kur na cīši tuoli nu dzymtuos sātys beja aizpracāta juo muote Johanna. Te kai svietneicā gūdbejeibā i dīvbejeibā Cybuļski audzynova pīcus bārnus, Juoņs beja pedeleits – jaunuokais. Piec Lyuzinīku četrklaseiguos i Nautrānu sešklaseiguos školys beigšonys tāvs ar muoti palaide dālu iz Aglyunys gimnazeju, vīnu nu Latgolys lobuokūs vydsškolu. Te jis sasadraudzēja ar vāluokū gruomotu izdevieju Vladislavu Luoci, kūpā ar cytim īsasaisteja literarajā puļceņā i publicēja pyrmūs rokstus i dzejūļus puļceņa literarajā žurnālā, bet 1931. godā pyrmī dzejūli publicāti žurnalūs “Sauleite” i “Zīdūnis” ar pseidonimu J. Sylmalīts (piec dzymtuos sātys vuorda). Dzejā Cybuļskis laikim turpynova izsaceit sovys emocejis vysys dzeivis garumā, seviški gryutuokūs dzeivis pūsmūs, vystik atstuotūs dzejūļu skaits nav lels, atseviškā gruomotā tī nav publicāti. Daudzi Aglyunys draugi īsastuoja augstškoluos, Cybuļskis tū aizsuoce viņ vāluok, 40. godu beiguos, bet studejis puortrauce arests, i tai jis palyka bez augstuokuos izgleiteibys. Bet prestižais Aglyunys gimnazejis diploms beja par īmesli Viļakys draudzis pravesta Aļfona Vaivoda uzaicynuojumam pijimt ticeibys muoceibys školuotuoja vītu Viļakys draudzis školuos.

1933. godā jauneklis devēs iz Viļaku, tī beja juovuica bārni 12 apleicīnis školos, daža atsaroda tuoli nu piļsātys, bet Cybuļskis nanūgurdams izstaigova vai izbraukova ar ritini vysys vītys. Staigojūt dūmys kleida breivi, i roduos ideja pastaiguot pa lauku sātom kai kolporteram, i tyvuokajā vosorys breivlaikā jis devēs ceļā ar gruomotu sumku placūs iz Baļtinovu, a vāluok iz cytom vītom. Puordūšona guoja nu rūkys. Vāluok jis Viļakā attaiseja sovu gruomotu veikalu “Centeiba”, vystik veikals napastuovēja ilgi – 1940. godā Viļaka beja juopamat. Ceņtīni gruomotu izplateišonā snādzās tuoļuok par tierguošonu: 1939.-1940. godā kūpā ar dūmubīdru Vladislavu Luoci nūdybynoj gruomotu apguodu. Nūtyka tai, ka kaidu dīnu Luocs cīši prīceigs pastuosta draugam, ka Drycānu apleicīnē atrads Jūrdža saraksteitu rūkroksta gruomotu i puordevs tū Vaļsts bibliotekai par 150 latim. Atmynūt tū nūtikšonu, Cybuļskis roksta: “Lelā sajiusmā jis steidzēs uz munu sātu Nautrānu pogosta Dekteru cīmā. Nu manis un munys muotis Johannys jis lyudze, lai muote myusim atdūd sovu gruomotu. Tod mums byus 300 latu, tod mes varēsim suokt izdūt gruomotys. Muote saprota myusu augstū goreigū vieliešonūs, ar osorom acīs nūdeve tāva Andryva duovonu”.[1] Materialais pamats beja saguodots, tod caur gryuteibom tyka dabuota pīcu gruomotu izdūšonys atļuove, beidzūt 1939. goda apreļī obeju kūpeigais dorbs varēja suoktīs. Goda laikā izdeve Boleslava Brežgo apceriejumu “Latgolys zemnīki krīvu dzimtbyušonys laikūs”, poša Luoča romanu “Bruoli”, J. Pabierža dzejūļus, divejus L. Latkovska dorbus. Piec padūmu okupacejis dorbs beja juopuortrauc, izabeidze J. Cybuļska saisteiba ar gruomotu izdūšonu, bet Luocs aizsuoktū turpynova vuocu laikā Daugovpilī i vāluok trymdā.

Kara laikā Cybuļskis vuica bārnus dzymtuos pusis školuos – Ruskulovā i Nautrānūs, bet 1944. godā juo celi aizvad iz Kūrzemi, jis ir školuotuojs Raņku školā. Te jū atroda komunisti i 1949. godā par “dzimtinis nūdeveibu” nūtīsova iz 25 godim spaidu dorbā. Par kū taida apsyudzeiba – olūti klusej (varbyut “vaineigs” beja iz rītumim aizbāgušais bruoļs Viktors, varbyut ticeibys muoceibys školuotuoja dorbs voi kas cyts). Sešus vuorgu godus Cybuļskis struodoj pi Volgys-Donys kanala byuvis i cytūs dorbūs, 1955. godā jam ļaun atsagrīzt dzimtinē. Atsuokt pedagogiskū dorbu, prūtams, nav īspiejis, jis īsastuoj dorbā Bolderajis zyvu ryupneicā. Reigys nūmalē Duorzcīmā aizīt juo atlykušais myužs.

Degradāts par vīnkuorša fiziska dorba struodnīku, Cybuļskis narymūši pylda sovu miseju komunistu varys veiru apklusynuotuos latgalīšu kulturys uzturiešonā. Na vīns viņ pasuokums saisteits ar vactāva pīminis saglobuošonu. Sovys sātys duorzā jis īkuortova taidu kai tieļnīceibys darbneicu, vuoce leidzekļus ar zīduojumim i tt., tod tieļnīki Ontons Velikāns i Bārtuļs Buļs kola kopa pīminekļus īvārojamim latgalīšu kulturys darbinīkim. Pyrmais pīmineklis tyka darynuots Andryvam Jūrdžam, i juo atkluošona Nautrānūs beja lels kulturys nūtykums. Juopīzeimoj, ka vaļdeibai napatyka drukys aizlīguma fakta daudzynuošona, koč aizlīgumu  organizēja caryskuos Krīvejis vaļdeišona i komunisti pi tuo barbarisma daleibys najēme. Par tū pīminekļa pasuokums juoviertej kai drūsmeigs nu īsaisteitūs cylvāku pusis. Kūktieļnīks Ontons Rancāns atguodoj, ka svineiguo pasuokuma laikā Juoņs Cybuļskis natyka sādynuots gūda vītā prezidejā, kai byutu juobyut. Taišni ūtraižuok, viersu jāmušais prounuks komunists Andrejs Jūrdžs publiski paziņuojs, lai Cybuļskis atstuoj zāli. Klusais kulturys cylvāks nav pretuojīs nataisneibai, kas tikai raksturoj juo smolkjiuteigū dobu. Bet Duorzcīmā dorbs guoja iz prīšku.

Kulturviesturyski nūzeimeigi ir i Juoņa Cybuļska rokstu dorbi – apceriejumi, atminis, atzynumi i pruotulys. Atmiņu stuostu saglobuošonys nūzeimi jis saprūt jau jauneibā, 1931. godā pīraksteidams Marcelis Gutānis atminis par Pīteri Miglinīku. Vāluok pats par Miglinīku saroksta atmiņuos i pietejumūs baļsteitu dorbu, kas manuskriptā globojās Latvejis Nacionalajā bibliotekā. Leidzeigu apceriejumu jis saroksta par Andryvu Jūrdžu, tys ar bruoļa Viktora unuka Pītera Aloiza Ragauša leidzdaleibu ir īspīsts gruomotā. Vēļ īspīstā veidā ir daīmami cīši tālainī i faktim boguotī atmiņu stuosti nu bierneibys i agruos jauneibys dīnu dzymtajā sātā Dekterūs, naviņ tik par sirsneigū saimis dzeivi, bet ari ar plošuoku īskotu Latgolys lauku dzeivē Latvejis breivvaļsts pyrmajā laikā.

Andryva Jūrdža piecguojieji puorsvorā stylā, žanrūs i vierteibuos naatsakuop tuoli nu sova autoritativuo seņča, jim pat ir tendence īkonservēt i turpynuot Andryva Jūrdža radeitūs vierteibu aplūku. Taida eipašeiba vārojama i Juoņa Cybuļska puordūmuos balsteitajūs mozys formys literarajūs dorbūs. Koč jis ir literari talanteiguokais i patstuoveiguokais nu Jūrdža unuku, taipoš i ar izkūptuoku sovam laikmatam rakstureigu volūdu, aforismu i dūmu gryudu formys skaistumā Cybuļskis nadasnādz vacuotāva meistareibys, vystik palaseit i puordūmuot Cybuļska paustuos patīseibys i dūmu gryudus nabyus vys tukša laika nūsisšona. Cybuļskis sovys puordūmys nūsauc par “patīseibu skaidrojūšim dokumentim” par latgalīšu tautys i volūdys vītu pasaulī, deļtuo lelys myuža dalis laikā saraksteituo puordūmu kruojuma nūsaukums “Veritas nostra est” (Patīseiba ir myusu). Vacuokī pīroksti radeiti jau 1951. godā izsyutejumā, autoram tod beja tik 40 godu, smogī likteņa trīcīni radeja sajiutys, ka dzeivis guojums “jau ūtrā pusē” i īmontuota vareiba “izprast atminis un muoceitīs nu tom – ir lela gora atteisteibys pakuope”.[2] Lai kū raksteidams – par ticeibu, viesturi, vītom, personeibom, vys atsagrīž pi Latgolys patstuoveibys vaicuojuma i volūdys. Īsastuošona par latgalīšu volūdys uzturiešonu padūmu sistemā leidzynojās varūneibai, deļtuo ka latgalīšu volūda dzeiva beja tik kuknē i vēļ – kai volūdnīku zynuotnyskuos pietnīceibys objekts. Cybuļskim tei beja dzeiva: “Muna apziņa par dzymtū volūdu ir drūšais bolsts un ticeiba tam, ka es tū naatstuošu, lai ari palyktu vīns pats.”[3]

Vīns pats Cybuļskis givuos pi lela dorba – latgalīšu volūdys skaidrojūšuos vuordineicys sastuodeišonys, pi tuo pavadeiti desmit pādejī dzeivis godi. Līkūt lītā savuoktūs folklorys materialus, publicātūs olūtus, poša i cytu cylvāku runuotū, jis pīraksteja lelu skaitu volūdys vīneibu. Sovā dorbā Cybuļskis izmontova latvīšu volūdys leksikys materialu, meklēja latvīšu vuordim analogus latgalīšu volūdā. Taida dorba metode, nu vīnys pusis, ļaun apzynuot lelu skaitu vuordu, nu ūtrys – taida leksika, kam latvīšu volūdā nav analogu, var palikt uorpus vuordineicys. Cybuļska lelais lingvistiskais dorbs manuskriptā globojās Rakstnīceibys i muzykys muzeja kruojumā i tī gaida, ka kaids pīrokstus dziļuok papieteitu i izmontuotu latgalīšu volūdys leksikys apzynuošonā i dokumentiešonā.

Koč apjūmā nalels, Juoņa Cybuļska literarais montuojums satur tālainus i puordūmom boguotus izzynūšus tekstus. Cīši īsoku palaseit!

[1] Cybuļskis, Juoņs. Latgaļu izdevnīceibas pyrmsōkumi. Rūkroksts, Latvejis Nacionaluo biblioteka, šifrs RXA155, 78.

[2] Cybuļskis, Juoņs. Veritas nostra est. Rēzekne, 2019, 8. pl.

[3] Tīpat, 24. pl.