Intervejis autore: Renāte Lazdiņa

Vinsentu Kūkuoju plašuok pazeistam kai dzīsminīku, bet niu, zīmai tyvojūtīs, ir cylvāki, kas sātā aizkur cepli i ar dzeivā gunī siļdeitu vuordu pīmiņ Vinsenta rūkys. Padsmit godu laikā jis ir samyuriejs ap 600 cepļu, plitu i kaminu. Juo myurātais ceplis sylda ari Ludzys Lelū sinagogu. Kai dzīsminīkam jam svareigs kotrys klauseituojs, tok cepli jis lobpruotuok myurej tī, kur guni cīnej i saprūt. Škoļnīka godūs pīzeits par dailomota meistaru keramikā, niu jis sovu meditaceju atrūn gleznuošonā i dobā.

Ar Vinsentu sovā ziņā pazeistami asam jau vairuokys desmitis godu, munā bierneibys albumā ir karteņa – maņ ir kaidi 12, dzīžu meitiņu ansamblī i iz gitarys myus pavoda Vinsents. Jau tūlaik raksteja dzīsmes i, cīši naafišejūt, sevi skaiteja par dzīsminīku. Vinsents iz reizis vys precizej, ka bards jis eistyn nav, vaira vystik dzīsminīks, kurs aicynoj mīlesteibai.

Dzīsmis saceri jau nu sešpadsmit godu, kai muzyka atguoja pi teve?

Mama pa korim dzīduoja. Jei beja dzīduotuoja, muosa ari dzīduotuoja. Tāvs dzīduoja reši, bet nu sirds. Jam gon vajadzēja kaidu rumceņu pajimt, tod jam atsavēre voi, saceisim, dvēsele pasaplēte. Es apsazynuoju, ka ari maņ ir spieceigs bolss. Tagad es jau jū drusku asu nūdzīduojs, prūtams. Mes ar draugu Haraldu Urtānu obeji suocem tū ceļu – dzeju lasejom, suocem tū izapaust dzīsmē. Suokumā jis vairuok spieļova. Tod ari es nūpierku koč kaidu gitaru. Maņ gon nu bierneibys ir trauma – dzieržu tik ar vīnu ausi, deļtuo dīzgon gryuši guoja salikt kūpā gitaru i bolsu. Par taidim muzykantim saceja, ka nav vārts suoktīs. Bet vyss ir gribiešonā. Dzīduošona jau kotram ir dūta.

Kas tev ir vyssvareiguokais tovā muzykā?

Nu, ka tei ir dzīsme, tod teksts. Bet mes ar Valdi Atālu (dzīsminīks, dzejnīks – R. L.) asam sacynuojuši, ka meditativuo muzyka (bez teksta) ir daudzi breivuoka. Redz, ar vuordim tu uzstuodi koč kaidu viestejumu, stuostu, a kod ir teira muzyka, kotrys cylvāks var izdzeivuot kū jis pats jiut – vīns redzēs eņgeļus, ūtrys – valnus. Mes jau meklejam vīgluokū ceļu, kab vyss byutu paskaidruots, kab vyss izprosts. Bet kū tu tymā dziļuok ej, saprūti, ka nimoz navajag cik daudzi paskaidruot.

Roksti ari dzeju. 2023. godā dasadaleji dzejis slamā latgaliski “Rogovkys dzejis voga” i dabuoji pyrmū vītu. 

Tys tai spontani saguoja. Mani paaicynuoja dasadaleit. Es gon naasu dzejnīks. Rokstu dzīsmem tekstus. Maņ napaseņ beja koncerts Kaunatys kulturys nomā, i tod es paraudzeju eksperimentēt ar skateituoju – dzeju laseju kai dzeju i dzīduoju. Cīši interesantai eistineibā, tuos ir dažaidys sajiutys. Par pīmāru, ir taidi teksti, kū nu tīsys lobuok laseit dzejā. Mums ir daudzi talanteigu dzejnīku, bet es ari asu taidu uzkiers, ka autori moz dagrīž viereibys, kai tū dzeju pasnēgt. Par pīmāru, maņ kai dzīsminīkam ir svareigai, kab ari tei dzeja izskanātu, kab jai byutu ritmiskais veiduojums, kab byutu intonaceja. Cytreiz klausūs dzejnīku, jiutu, ka dzeja ir loba, bet jū nūber kai pupys i jei naaizīt leidz cylvākam.

Sovuos dzīsmēs izmontoj ari tāva Ontona Kūkuoja dzeju. Kaids jis beja, kaidu tu jū atguodoj i kaida beja jiusu tāva-dāla saikne?

Attīceibys vyspuor saimē beja lobys. Jis daga par Latgolu. Jis ari beja kolpuotuojs, daudz leluoks kai es. Jam vyspuor nainteresēja sevis taida byušona, tikai Latgolys. Jis ar jū gulātu guoja i cēlēs. Jam cīši svareigai beja Latgolu goreigi paceļt – ar dzejūlim, ar keramiku. Tikū jis kaidu honoraru par gruomotu sajēme, iz reizis jau dūmuoja nuokušū, jam beja plāni – na tī kūrpis nūpierkt voi kostimu kaidu, a iz reizis jau nuokušū gruomotu. Tei ir taida kai degšona, piļneiga atdeve. Jis ari prota saorganizēt i puorlīcynuot. Nazkod saceja – ka jau Ontons atguoja, lobuok iz reizis pīkryst vysam, partū ka jis tai rozstuosteis i naatsakuops, ka tu taipoš pīkrissi.

Maņ kai puikam tod gryuši beja saprast, par kū jis roksta. Tagad es cīši labi saprūtu, kū jis raksteja. I niu, sevkuru juo dzejūli losūt, asu tai kai ar jū kūpā.

Var saceit, jis sovā ziņā beja taids Latgolys vizionars. Niu tu kai dzīsminīks, ari cepļu myurātuojs daudzi kur brauc pa Latgolu i na tikai. Kaidu Latgolu redzēja tovs tāvs, kaidu niu tu jū redzi?

Tys, kas maņ pateik, ka latgalīši vaira seve tai nasakautrej, kai tys beja padūmu laikūs, ka jī sevi tai kai pasludynoj, bet tymā pat laikā ir daudzi cytu myusu dīnu lobumu, kas myusu kai latgalīšu goru eistineibā iznycynoj, iztaisa vuojuoku. Mes tī varim taiseit vysaidus pasuokumus, bet poša byuteiba beja tamā lauku sātā, tamā večerinkā, kod cylvāki beja nūsastruoduojuši, bet tymā pošā laikā jim beja tei kūpeibys sajiuta, tys spāks – caur svīdrim, caur apziņu, caur zemi. Ka tai jam tū latgaliskū, latgalīts jau ir zemis cylvāks.

Tev saīt braukuot pa lauku celim, redzēt lauku sātys. Voi īt ari cylvāki atpakaļ iz tom lauku sātom i prosa myurēt cepli?

Nui, tī vyss ir kuorteibā. Ka galeigi nagribi sevi pagaisynuot, vystik vajag sovu vīteņu. I ari uorzemnīku daudz ir. Satyku ari vīnu taidu jauktū saimeiti, kur veirs anglis, bet jis cik labi te jiutās. Vyspuor skaista ir tei Latgola ar sovu breiveibu, ar taidu vītys plašumu.

Nu kurīnis tev atguoja cepļu myuriešona, kur izavuiceji itū omotu?

Es jū eistyn nasavuiceju. Jis mani izvuiceja. Nu, suoksim ar tū – ka esi keramiks, esi dadzynuojs pūdus, saprūti, kaids ir guņs spāks, kod jei pasaceļ da tuos tyukstūšys grādu. Vīnkuorši ir juosaprūt, ar kū tu draudzejīs, voi kū tu gribi savaļdeit.

I sovā ziņā es ari tai kai palīku par guni, īmu pa cepli i verūs, kū es te varātu pītaiseit, kurā vītā varātu sataiseit napatikšonys.

Kai tod tu savoldi tū guni?

Ar attīksmi.

Bet tei jau vasala zynuotne?

Nui, fizika.

Vai školā tev fizika patyka?

Fizika maņ patyka, bet škoļnīks es beju slykts. Es vaira beju klauseituojs. Klausejūs ar vīnu ausi, īgaumieju, bet nikuo naraksteju.

Voi cepļa myuriešona sovā ziņā ir muoksla?

Muoksla dareit dorbu atbiļdeigi. Partū ka tei ir dzeiva guņs. Pirmais, tī ir funkcionalitate, ūtrais – nūtureiba pret guni i trešais tod ir dizains. Nu, es pi vysu pīdūmoju, bet golvonais vystik, kab byutu drūši. I mani puorsteidz myurinīki, kuri bezatbiļdeigai var taiseit kruosni. 

Kotrys ceplis voi kruosne ir cytaižuoka, nav diveju vīnaidu?

Nu, prūtams, pa itim godim ir bejs koč kas vīnaids, bet kotra vīta diktej sovu nūteikumu. Īej sātā, i cylvāks grib, kab kūrtuve byutu tī voi cytur, es skaidroju, kaidi plusi, kaidi minusi, škūrstynam ir četrys pusis, nu kotrys pusis līkūt kruosni, attīceibā pret škūrstynu vyss mainuos. Vyspuor es vaira raugu kruosnis myurēt cylvākim nu privatuo sektora, ka i samoksa varbyut byus mozuoka, bet, ka tei kruosne ir cīši vajadzeiga. Taiduos publiskuos vītuos, kur mainuos kurynuotuoji, ir cīši napateiceigai, partū ka cylvāki ir cīši dažaidi. Lobuok taisu cylvākam voi saimei, kas kruosni poši kurynuos i tū kruosni saprass.

Ir tai sauktuos krīvu kruosnis, bet voi ir ari taida tipiska latgalīšu sātys kruosne?

Eistyn taidu tipiskūs nabeja. Redz, staroveri atguoja pi myusu, jī īvede. Mes jau dyumu ustobuos dzeivuojom, jī atguoja ar sovom kruosnem. Jī jau beja daudzi vairuok atteisteiti i jim jau beja kruosnis. Mums beja leidzeigai kai malnajā piertī – puorts bez škūrstyna. Bet staroveri cīši sorguoja sovu omotu. I vacūs laikūs, kod vēļ nabeja ceglu i tī beja juotaisa pošim, kruosni taiseja ilgi. Vīnu vosoru taiseja ceglus, meiceja, kaļtēja. Itymā procesā ari poša tei saime, kam cepli taiseja, pīsadaleja. Bet jau iz pošu myuriešonys procesu, kai stuosteja, saimi dzynuši iz pierti, nalaiduši sātā.

Taipoš niu mes asam pīroduši vysu ladaskapī turēt, sovpus agruok krīvzemē daudzi produktus globuoja maizis kruosnī, tūs pošus kartupeļus, kab nasaskuobst. Syltumā turēja iedīni. It kai nalogiski, bet izaruoda – tei ir izdaguse vide i tī nav baktereju.

Esi ari bejs aktivs pūdnīks, muokslys školā vuicejīs keramikys nūdaļā.

Nui, maņ cīši patyka, i asu ari dabuojs nazkod dailomota meistara nūsaukumu! Maņ tūlaik beja kaidi 16 voi 17 godi. Redz, muna pyrmuo prakse beja pi Vasilevska (keramiks Evalds Vasilevskis – R. L.) 13 godūs. I tod nazkai, paļdis tāvam, taidā ziņā, ka jis, radzūt tū, ka es školā taids navoldams, mani syuteja pi keramiku – pi Vogula (keramiks Voldemārs Voguls – R. L.), pi Iruka (keramiks Pēteris Iruks – R. L.), kas maņ beja kai dorba tāvs sovā ziņā. I tod pīsadalejom izstuodēs. I tai saguoja, ka, školu beidzūt, jau catūrtā kursā maņ beja dailomotu meistara nūsaukums, i pi mane guoja praksē muni kursa bīdri. Tūlaik beja cīši jautrys praksis. Un pyrmū keramikys cepli, cyta storpā, ari poši ar draugu myuriejom. Atbrauču iz Rogovku, a maņ tok vajag sovu cepli. Vys baba saceja, ka tymā klāvā navar, ka tī ādere, i jai beja taisneiba. Suokumā dīzgon labi dadzyuoja, bet vāluok vīnā styurī suoce vaira i vaira plēst traukus. I saguoja taiseit pat 30 % brāki. Bet interesanti, tī pūdi, kuri izdzeivuoja, beja kai ar zibinim. Tys beja pat cīši unikali. Tī jau ari ir tys interesnais, ka tu struodoj ar dzeivū guni.

Deļkuo puortrauci struoduot keramikā?

Maņ jau patyka, i īsuoku cīši labi, bet maņ tei tierdznīceiba naguoja. Tys ir vīns. Es lobuok divejus cepļus savyrpuoju, bet pats natierguoju. Ūtrys – tikū Latveja palyka breiva, atsataiseja rūbeži, vyss suoce īt īškā, i keramika eistyn nabeja nikam vajadzeiga. Tī, kas palyka i koč kur papyldus vēļ kaidu darbeņu struoduoja, tī izdzeivuoja ar keramiku, bet es, kai suoču ar tim ceplim, muola atsaiežu, atsaelpuoju i atsameiceju. Bet maņ cīši pateik pats par sevi tys vyss process i tei dadzynuošona.

Kai vyspuor verīs iz tū, kas tagad nūteik Latgolys keramikā?

Varu pasceit tikai vīnu – vysi moloci, kas dora! Ari laiks nav vīglys. Prūtams, tu nikod nabyusi cik boguots, kai soka, vari palikt kuprains nu, na boguots ar sovu dorbu. Bet  tymā pošā laikā, ka tu tū naatlaideigai dori, tod atīt i rysynuojums, i pareizī celi.

Tev cīši pateik ari mokšoruot. Tev ir tik dažaidi tī vierzīni. Bet kas ir tys tovs komforta stuovūklis – ar mokšori rūkā, pi vyrpys, ar ceglim ci vystik ar gitaru rūkuos? Pyrma sarunys saceji, ka tod, kod jau par ceglim suoc sepinēt, juomat mīrs…

Nu, tod var aizbraukt zvejā. Bet, ka vajadzātu izavielēt, gitara vystik byutu pyrmajā vītā. Bet sevkurā gadīnī, maņ pateik ari klusums i dabu pieteit, deļtuo ka tī ir lela kuorteiba, saleidzynojūt ar mums, tī vyss nūteik tai, kai ir juonūteik. Tī nav nikaidu intrigu i spieļu.

Nazkod, paļdis mamai, ka jei atļuove, mes ar draugu, gūvs gonūt sovhozā, izdūmuojom, ka mums vajag padzeivuot mežā nu tuo, kū doba dūd. I praktiski kaidi divi mieneši mes tai dzeivuojom. Beja izrokta zemneica apsyldamuo. I tys tik dreiži salyka vysu pa plauktim. Kod tu reitā celīs i verīs iz tuo putineņa, kai jis nas tū tuorpeņu, kai tī vyss nūteik, kaida tī attīksme vīnam pret ūtru. Mes sokom, ka tī ir instinkti, bet eistineibā tī tik daudz īškā mīlesteibys. Teirys.

Dzīsmis, dzeja, cepli i pūdi, niu ari gleznuošona ir tovā dzeivē.

Nui, bet pa sovam. Ir interesanti. Tai kai muokslys školu asu beidzs, gleznīceibys lykumus i kruosu paleti es zynu. Bet tymā pošā laikā es gleznoju tikai deļtuo, kab pasaļautu tai gleznīceibai. Leidz ar tū saīt interesantys biļdis.

Tei ir kai sova veida meditaceja?

Nui, sovā veidā. Ka tu gleznoj ar apziņu, ka tev nivīnam nav juoatsaskaita, i tu esi tamā īškā, tod tu vari izgleznuot koč kaidu energeju – sovu voi taidu, kura nas kaidu viestejumu.

Muzykys albums “Breineiguo nosta” tyka izdūts 2017. godā. Dreiži jau 10 godu. Voi varim gaideit vēļ kaidu jaunu dzīšmu salykumu kūpā?

Nazynu. Vīns nu vaicuojumu – kaidā formatā? Lobuok, gols golā, ejit iz koncertu! Bet par albumu – es navaru nikuo sūleit. Dzīsmis ir. Grupu “Trikmīņs” atjaunuojom i otkon spieļojam. Vyss jau nūteik. Bet kū es palīku vacuoks, tū es saprūtu, ka maņ nivīnam navajag atsaskaiteit. Es doru. Gribit – baudit!