Vysim ubogim ir parodums puotorus skaitēt, bet vīns ubogs puotoru vītā sacēja šūs vuordus: “Dor labi, labi atrassi.” Tagad itis ubogs staigoj pa pasauli un kad kas īdūd kalādu, tikai pasoka: “Dor labi, labi atrassi.” Ubogs, staiguodams pa pasauli, īguoja vīnā muižā pi kundzes un soka: “Dor labi, labi atrassi.” Kundzes veirs beja aizbrauc’s tuoļi kur tur pa kuodom dareišonom. Juo sīvai itis ubogs napatyka, kam jis tai soka: “Dor labi, labi atrassi,” bet Dīva nalyudza. Sīva dūmoj: “Pagaid, ubog, tu man te narīsi, kai suns, es tev izcepšu kukulīti ar trucekņom un tu nūmiersi!” Sīva tū dareja: izcepe kukulīti vydā ar trucekņom un atdeva ubogam. Ubogs, nikuo slykta nadūmuodams, pasoka sovus vuordus: “Dor labi, labi atrassi,” un aizīt pa ceļu. Ceļā sateik tuos sīvas veiru. Veiram cīši ēst gribējas, jis prosa nū uboga, lai īdūdūt maizys kaidu kymūsu. Ubogs sacēja: “Man jir tovas sīvas dūts kukulīts.” Kungs cīši prīceigs palika, pajēma kukulīti, suoka tū ēst un par raizi nūkrita. Juo bīdri, tū radzādami, deve zinuot uradņikam un sajēme cīti tū ubogu. Ubogs pasacēja, ja jam kukulīti asūt kunga sīva davuse un apsapraudova. Sīva, dabovuse par tū zinuot, atzyna tūs vysus vuordus, kurus ubogs saceja.