Pīrakstiejs A. Smagars Leiksnys pog. Publicāta P. Šmita “Latvīšu puosokys i teikys”, Reiga, 1937. (saglobuota originaluo raksteiba).

Vīnā lelā mežā dzeivuoja vīns mednīks, kurs ļūti mīļuoja posokas. Vīnu reizi pi viņa īguoja karaveirs, kurs beja nūdīnējis 25 godus, un prasīja naktsmuojas. Bet mednīks prosa: “Vai muoki posokas stuostīt, tod ej; jo namuoki, tod ej, kur gribi.” Karaveirs soka: “Cik vīn gribi.” Labi, karaveirs ar saimnīku līkas uz cepļa un karaveirs stuosta posokas. Karaveirs muocēja acis apmuonēt un viņš apmuonēja saimnīkam acis, ka viņi obi palyka par vylkim, un aizskrēja uz mežu. Te viņi redzēja saimnīka gūvi un gribēja ēst, bet saimnīks soka: “Tei ir muna gūvs.” Tad karaveirs soka: “Kam vylkam gūvs vajadzīga? Ēssim tik.” Un viņi apēdja saimnīka gūvi. Pēc laika viņi apēdja saimnīka zyrgu un skrēja mežā, pa mežu vīn nuskraidēja leidz zīmai. Pa pādim mednīki dzynuos jīm pakaļ. Tad karaveirs teica: “Kod mani nūšauj un nūdeiroj man uodu, un viņu izstīp solas prīškā, tu mēginoj puorlekt par munu uodu un tu paliksi par cylvāku.” Mednīki dreiž vīn kluot, nūšauj karaveiru, nūvalk jam uodu un izstīp solas prīškā. Saimnīks nyu ar vysu spāku lāc por uodu puori. Viņš uzlāc sovai sīvai viersā, kura pi cepļa vērpa, un salauž ratiņu. Saimnīks redz, ka nav ni mednīka, ni vylka uodas, redz, ka karaveirs guļ uz cepļa. Nu tuo laika saimnīks ni nu vīna cylvāka naprasīja’ posokas stuostīt.

Karteņa: LaKuGys arhivs