Pa zemi puorsavītoj  skums

Bet patīseibā jam ir prīks

Skums prīks

Par tū, ka vairs nav nikas līks

Juo mozuok tev ir, juo tu breivuoks…

Mani puorjieme snīgs. Aizsyta elpu, samierceja motus. Es aizvieru acs. Īsādūmuoju, ka tys esi Tu. Tik puorsteidzūšs. Cik labi, tai aizadūmuot. Nūticēt sakriteibom. Bet vēļ lobuok i dareit kaut kū lītys lobā. I tai es skrieju. Pa snīgu, pa pyrmū snīga puteni. Acs maņ beja gondreiž aizspīstys  cīt, deļ tuo, ka viejs beja cīši styprs. Snīga puorslys kusa maņ iz sejis, skrūpstuos, puorsavierte iudiņs pilēs i teceja pa vaigim. It kai es byutu rauduojuse. Tik ilgi i beidzūt atroduse. Tevi.

„Es vairs nasašaubeišu.”  Itī vuordi pulsej maņ dzeisluos. Kas šaļti. Tys ir muns dzeivis styls. Nasašaubeit. Taipat i vēļ vairuok beja, kod es skrieju pi Tevis. Es nasašaubeju. Es smaideju. Skrieju, smaideju i klusai pi sevis atkuortuoju itūs vuordus. Piec tom, kod jau Tu beji pavysam tyvu kluot, es īgryudu Tevi snīgā, Tu smaideji. Tovys skrūpstys pylnys seiku snīgpuorslu. Puorsavierte prīka osoruos. Es nūticieju. Tu nūticieji. Mes nūticiejom vins ūtram i Dīvam. Es nikod naaizmieršu.

Šūvokor ari snīg. Verūs pa lūgu. Atkuortoju vuordus. Decembris. Bez juo nivīns gods nasabeidz i nivīna zīma naīsasuok. Tik vīnkuorši. Dūmu pylni slapjdraņki. Skrīnu, solts decembra gaiss, nostaļgeja. Nav solts. Deļ tuo, ka es nasašaubūs. Tei muna apzinis plyusma.

*Laura