Roksta autore: Inta Marija Savicka, portals lakuga.lv

Varakļuonu nūvoda muzejā 4. julī tyka aizvadeits profesoram, literatam i volūdnīkam Leonardam Latkovskim veļteits pīminis pasuokums. Itūgod teik atguoduota juo 120. dzimšonys dīna, partū vysys dīnys garumā nūtyka dažaidi pasuokumi – na tik muzejā, bet ari bazneicā, kai ari nūslāgumā – Latkovska dzymtajā sātā. Taipoš pasuokuma laikā tyka atkluota Leonarda Latkovska dzejūļu gruomota “Kolnā kōpējs”.

Leonards Latkovskis Varakļuonūs

Leonardam Latkovskim ar Varakļuonim ir bejuse cīši lela saikne. Te pavadeita juo dzeivis daļa – bierneiba i piečuokī godi dzimtinē. Varakļuonu vide veiduojuse juo volūdys, kulturys i identitatis apziņu. Jis aktivai īsasaistejs latgalīšu volūdys styprynuošonā i Latgolys kulturvidis veiduošonā. Partū var saceit, ka Varakļuoni beja na tik Leonarda dzymtuo vīta, bet ari juo pasauļa redziejuma i latgaliskuos dūmys šyupeļs. Dzeivis gaitis jū aizvadušys iz Ameriku, kur jis kūpā ar saimi pavadejs leluokū daļu dzeivis.

Varakļuonus par sovu dzimtini skaita ari Leonarda Latkovska meita Stefanija, kura pasuokuma laikā pasadaleja ar dažaidim atkluojumim par sovu tāvu. Vīns nu tūs ir ideja par Latkovska dzejis talanta atkluošonu. Varakļuonu nūvoda muzejs sadarbeibā ar Stefaniju ir izpietejuši vysaidus Leonarda Latkovska pīrokstus, nu arhivu atroduši i apkūpuojuši dzejūļus, kas ir nūzeimeigi Latgolai i Varakļuonim. Kai soka Varakļuonu nūvoda muzeja vadeituoja Terese Korsaka: “Mums ir sadarbeibys leigums ar Latkovsku dzymtu jau nu muzeja darbeibys suokuma. Sasadorbojūt ar radinīkim ASV, tykom pi sacynuojuma, ka jam ir lels arhivs, kuru jī nazynuoja, kur likt. Tai myusu muzejā īguoja cīši boguoteigs profesora Leonarda Latkovska i juo dāla arhivs. Šūbreid asam tū apkūpuojuši. Paguojušajā godā Leonarda meita Stefanija atbrauce pi myusu gostūs i paleidzēja īvīst tymā kuorteibu, jo eistyn tys beja vīns breinumaini lels dorbs.”

Dzejūļu gruomotys “Kolnā kōpējs” tapšona

“Ideja beja vīnreizeji jauka. Nu nadreikst taids manuskripts gulēt ībuozts mapeitē koč kur, vajag, lai cylvāki radz, lai losa. Tī ir daudz taidu dzejūļu, kas nav publicāti ni periodikā, ni kur cytur. Mes tykom pi sacynuojuma, ka tei ir viesture, tys manuskripts ir sagatavuots, jau salykts mapeitē i prosuos, lai jū īspīstu,” tai par dzejūļu gruomotys pyrmsuokumim soka Terese. Muzeja vadeituoja i Stefanija pastreipoj, ka dzejūļu gruomota kolpuos na tik Varakļuonim, bet byus lobs pīmārs par tuo laika dzeju, kū paruodeit ari paaudzem iz prīšku.

Gruomotys vuoki ir veiduoti, savīnojūt divejis Leonarda Latkovska dzeivis vītys – Varakļuonus i Ameriku. Tamūs izmontuotys Latgolys muokslinīka i dzejnīka Ontona Kūkuoja gleznys. Jis suokumā gribiejs radeit gleznys par Varakļuonim, vīna nu taidu topa par profesoru Leonardu Latkovski, kur jis atsarūn piļs prīškā. Gruomotys pyrmuo puse simbolizej Latkovska gaitys Varakļuonūs, bet ūtramā gruomotys pusē radzama juo dzymtuo sāta Bokuonūs. Bet, kab pīmynātu i gūdynuotu profesora gaitys Amerikā, vizualajā nūformiejumā ir radzami ari Amerikys kolni.

“Kolnā kōpējs”

Gruomotā “Kolnā kōpējs” ir ap 60 puslopu. Dzejūli sadaleiti treis nūdaļuos. 1. nūdaļā “Saknēs kūkam spāks un arī cylvākam” apraksteita juo dzimtinis mīlesteiba, tāvu zemis nūzeimeiba, ir vysā nostalgiski dzejūli. 2. nūdaļa atkluoj mīlesteibu i saikni ar Latveju i Latvejis tautu. Tei nūsaukta – “Tev droši stāvēt sardzē būs par Latviju”. 3. nūdaļā “Klusumā dūmas dzymst” apkūpuoti svātku i puordūmys raisūši dzejūli.

Kai soka gruomotys veiduotuoji, tei ir ar dvēseli. Īspiejams, kam topuse eipašuos šaļtīs, kod dzeja sauc i tys ir vīneigais veids, kai izasaceit. Taipoš gruomateņā ir pīvīnuoti paskaidrojumi dzejūlim, kū autors pats ar tū dūmuojs. Izdavuma beiguos apsaveramys Leonarda Latkovska biļdis nu vysaidu laiku, kai ari skaitoms piecvuords, kas skaidroj Latkovska dzejis vierteibu.

Kū soka pasuokuma apmaklātuoji?

Pasuokumu apmeklēja lels pulks cylvāku – kai Latkovsku dzymtys radinīki i draugi, tai vītejī varakļuonīši. Pasuokuma laikā uzastuoja doncuotuojis nu deju kūpys “Bokonu Bryuklinis” i veiru ansamblis aba kūpa “Kūzuls”, kas prīcynuoja ar latgalīšu dzīsmem i dejom. Apvaicojūt īsaisteitūs i apmaklātuojus, varim sacynuot, ka ļaudim ir interese skaiteit Latkovska dzeju i struoduot pi dzejūļu kruojuma izveidis ari bejs gūds. Tomass, kurs pārņ struoduojs muzejā ir guojs paleigā Stefanijai apkūpuot i digitalizēt dzejūļus, soka: “Vyss raiti guoja iz prīšku, mieneša laikā apkūpuojom vysu. Ituo gods suokumā “Varakļōnītī” redzieju sovu vuordu. Tys beja kai pagūdynuojums. Par gruomotys tapšonu es tūreiz nazynuoju, jim vīnkuorši vajadzēja paleidzeibu, bet nu jauki, ka izguojs taids gola dorbs.”

Ari pasuokuma apmaklātuoja Inese Runce ir cīši īprīcynuota par gruomotys izdūšonu, kam Leonarda Latkovska personeibu īpazynuse caur juo meitu Stefaniju i vysod apbreinuojuse i atzynuse profesora akademiskū davumu, bet niu byuškūt vierteigai īpasazeit ari ar juo literarū pusi: “Maņ nabeja zynoms tys, ka profesors Latkovskis raksteja dzeju. Jis, prūtams, beja apduovynuots, bet itys beja taids lels puorsteigums. Tagad es ari ar taidu lelu prīcu laseišu un baudeišu na tik profesora akademiskū davumu, bet ari literarū.”

Atsasaucūt uz Leonarda Latkovska pasuokumu Varakļuonūs, “Kolnā kōpējs” nav tik gruomota – tys ir tylts storp paaudzem i kontinentim, storp dzimtinis dūmu i svešumā dzymušu ryndu.