Stuosta autore: Dace Tihovska

Koč i Dace Tihovska lobuok zynoma kai muzike i školuotuoja, itūgod jei suokuse sevi pīruodeit ari literaturā. Septembrī Dace debitēja latgaliskajā dzejis slamā “Rogovkys dzejis voga”, tok itūreiz portala lakuga.lv skaiteituojim pīduovoj sovu stuostu bārnim “Napaklauseigais muzykys instruments”, kas varātu byut aizsuokums ari garuokam literaram dorbam par palādu saimi.

Napaklauseigais muzykys instruments

Piļsātys parkā, līpys dūbumā, dzeivuoja palādu saime – mama Puce, tēte Tucs, meitine Luceite i dieleņš Duceits. Pa dīnu palādys gulēja, bet nakti liduoja apleik pasavērt parku. Kod jī laidēs garum rūtaļu laukumam, Luceite i Duceits palyudze mameņai i tētem atļuovi pasakaituot. Izaleigojuši iz leigaču kūpā ar draugu Naktstaurynu i nūbraukuši nu slidkaļneņa kūpā ar Plykspuorni i Ūdu, palādys sagaideja reitu. Putni liduoja iz sātu vērtīs kruosainus sapynus. Vajadzēja labi izagulēt i atsapyust da nuokamuo vokora.

Pieški, dīnavydā, palādys pasamūde nu nadzierdātu skaņu i trykmīņa.

“Kas tuos par skaņom?” puorsabeiduši palādu bierneni vaicuoja vacuokim.

“Nasasatraucit, tī jer školys školāni, kas atguojuši pasarūtaļuot rūtaļu laukumā!” mīrynuoja mameņa.

“Mes gribim ar jim īsapazeit!” lyudzēs putneni.

“Jī īt iz laukumeņu laikā, kod mes guļam. Jūs ir daudz – 9 bārni i školuotuoja. Iz reizis vysus vuordus navarēsim atguoduot. Par tū pajimsim leidza sovus telefonus, nūbiļdēsim jūs, īraksteisim jūs bolsus i izveiduosim aplikaceju www.bārnubolsi.ltg, lai varātu tūs lobuok īpazeit.”

“Mes ari gribim vuiceitīs školā. Bet kai izaver bārnu škola?” dūmuoja putneni.

“Aizliduosim kaidu nakti pasavērt! Bet, nu, laiks gulēt!” aicynuoja vacuoki.

Kad nakti palādys pasamūde, jī navarēja viņ sagaideit, kod varēs liduot apsavērt školu. Vacuoki piļdeja sovu sūlejumu. Kod jī pīliduoja pi školys, tī beja piļneigs klusums.

“Kur tod ir bierneni?” satraukti vaicuoja palādys.

“Školāni nakti guļ, bet vuicuos pa dīnu, kod ir gaišs,” paskaidruoja vacuoki.

“Lyudzu, pasavērsim koč pa lūgu, kai tī vydā izaver!” lyudzēs Duceits.

Daliduojušys pi lūga, palādys redzēja viņ dažys mozys gaismenis.

“Kas tī vydā speid?” ziņkuoreigi vaicuoja Luceite.

“Zaļuo gaismeņa ir signalizaceja. Ka kaids svešs grybātu tikt vydā, suoktu skanēt skaļš signals. Sorkonuo gaismeņa ir dyumu detektors. Itam ir juobyut kotrā cylvāku sātā i školā. Ka pasaruoda dyumi, tod skaņ skaļš signals. Dzaltonuo gaismeņa ir zvons, kas skaņ tod, kod suocās i beidzās vuiceibu stuņde. Bet boltuo gaismeņa atspeid iz flautys nu laternu,” skaidruoja tēte.

“Kas ir flauta?” zynuotkuori vaicuoja Luceite.

“Itys ir muzykys instruments. Školā bārni vuicuos tū spieļuot,” zynuoja atbiļdi mama.

“Kai tū spielej?” nasaryma dieleņš.

“Pyušamajūs instrumentūs juopyuš gaiss, tausteņinstrumentim juonūmīdz tausteni, steigu instrumentim juoizmīdz iz steigys, sytamūs instrumentus juosyt ar vuoleiti voi slūteni, kab jī skanātu,” skaidruoja tēte.

“Man jūs cīši žāļ, ka tūs syt. Tī ir napaklauseigi?” žieleigi saceja Luceite.

“Tī nav dzeiva byutne – tim nasuop, viņ kit,” mīrynuoja tēte.

“Bet nu tān liduosim iz sovys sātys pusi, jau dreiži byus reits i mums juosadūd pi mīra.”

Duceits lelu laiku navarēja aizmigt, deļtuo ka cīši gribiejuos dzierdēt tuos daudzuos skanis školā.