Roksta autore: Inga Kaļva-Minina

Kod puordzeivuota cīši gara i dziļa zīma, tod marts ar pavasara gaismu, sauli, smuordu i putynu dzīsmem jau redzīs kai vīns breineigs i laimeigs nūtykums. Tu it kai esi izguojs nu vīnys ustobys i īguojs cytā – nu zīmys puorguojs pavasara ustobā. Cytu reizi martā saīt vēļ kaidu laiku pastuovēt iz obeju ustobu slīkšņa i gaideit – tu zyni i jiuti, ka pavasars kluot, bet snīgs vēļ naatsakuop. Itymā godā vys ir cytaižuok (i par tū lela prīca) – lelī snīga kolni veiksmeigi i bez līka trūkšņa aizguojuši iz jiuru, tik vītom snīgs kai pādejais mohikaņs speiteigi dasaguļs pi zemis i dūmoj, ka nivīns (precizuok – saule) tuo naīraudzeis.

Nui, leluo zīma ir pūorzīmuota  – izbrysta, izstaiguota, sabiļdāta nazcik biļdēs, ir bejuse prīca i skume, sylts i cīši solts, i beeeezgaleigi daudz snīga. I tādinejuo vokora syltuo gaisma, kas kitynoj dagunu i tik draudzeigi nūgluosta pasauli, ir tik ilgi gaideita šaļts, kas līk pasmaideit. A smaids jau ir sūleits ceļā iz laimeigu byušonu, – tu esi mīrā ar sevi i pasauli apleik i pasmaidi.

Leidza ar pavasari sasaaktivizej laimis hormoni, laikam deļtam martā tai prīceiguok palīk. I vēļ – kalendars viestej, ka 20. martā ir Storptautyskuo laimis dīna, kas ir taids lobs atguodynuojums padūmuot par tū, kas tevi dora laimeigu, kai tu sovejūs vari padareit laimeiguokus, kaiduos lītuos i vītuos var nūgiut tū magiskū laimis sajiutu? I, cyta storpā, ari astronomiskais pavasars īsastuoj taišni 20. martā! Kaida laimeiga sasagadeišona!

Par laimis temu dūmuoju i raksteju pyrma vairuoku godu, kod ar sovu stuostu/puosoku “Nasoki, ka laimis nav” pīsadaleju rodūšā konkursā, i tys kūpā ar cytu autoru dorbim tyka publicāts gruomotā “Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi” (Latgolys Studentu centrs, 2011). Nui, “krīze” beja tys vīnojūšais elements, kas pasaruodeja ituos gruomotys tekstūs, bet es iz krīzi i vysom nabyušonom apleik (kas patīseibā tik cyklyskai otkon atsakuortoj) pasavieru, dūmojūt par tū, kas cylvākus padora laimeigus. Tod es raksteju, ka “kotram laimis uztvere ir sova – laime ir tod, kod vysi meilī cylvāki ir tev blokus, laime ir tymā breidī, kod dori tū, kas ir cīši tyvs sirdei”. Itam pīkreitu i niu.

Kod pandemejis laikā, otkon dūmojūt par laimi, atsagrīžu pi ituo roksta, tod sacynuoju, ka “vysleluokuo ituo laika vierteiba – loba veseleiba pošam i sovim tyvejim. Tod byus labi, i laimis byus gona. I vēļ – svareigi saprast, ka dzeive ir vīna, navar vysus pasauļa dorbus apdareit, a var i vajag atrast laiku sev i sovejim”.

Var jau, prūtams, filozofēt par tū, kas ir laime, kas tevi i mani padora laimeigu, bet kotram jau tei formula byus cyta. Mīrs viers zemis i dabasūs, veseleiba pošam i sovejim – ituos varātu byut aktualuos komponentis kotra cylvāka laimis formulā, bet puorejuos sastuovdalis i tūs lelums – tys jau atkareigs nu kotra poša.

Pavasars ir breineigs laiks, kab laimi nadaudz pīvylynuotu ar cereņu (voi kai cytur Latgolā soka – besakūka) zīdu paleidzeibu. Nui, jau pavysam dreiži gaiss smuorduos soldonai kai niu attaiseita šokoladis kompetu kaste, i kruošni zīdu kekari īprīcynuos cylvāku acs i sirdi. Nu a tamuos cereņu pīclapeitēs (voi pat vaira lapeņu zīdeņūs) ir nazkaids magiskys spāks, kas ari lelu cylvāku īvad azartā – meklēt i atrast cereņu laimeitis. I kod tu atrūni, tod apēd i īsadūmoj kaidu sovu vieliešonūs. I tys nikas, ka piec kaida laika tei vieliešonuos jau aizamiersuse, golvonais jau beja tys process i ļaušonuos nazkam naikdīniškam, i drupaneņa ticeibys, kas eistineibā ir tik cīši napīcīšama vysuos jūmuos.

Soka, ka, vieliešonuos pīsapylda, ja tū īsadūmoj tod, kod radz kreitūšu zvaigzni. Ari tys ir variants, vīneigi – pavasars vys namādz byut boguots ar zvaigžņu leitim. Tys eipašais zvaigžņu krisšonys laiks ir augusts, tod vys atlīk tik stuovēt zam leluo dabasu lūka i klusi pi seve skaiteit magiskūs vuordus, i, kas zyna, varbyut taišni tamā šaļtī kaida kreitūša zvaigzne sadzierd tovu mozū sapneiti.

Nu, ka leidz augustam nasagrib gaideit i tūs sapynu, kas tevi padareitu laimeigu, ir pylni kārmani, tod nu ir vēļ vīns variants, kod var apvīnuot pateikamū ar lītdereigū. Dūdīs nalelā ekskursejā iz kaidu vītu, kur nav saguojs da šam byut, bet svareigi, kab tī byutu kaids tylts. Nav nūzeimis, cik mozs voi lels, vīnkuoršs voi kruošnys tys tylts, bet, kai runoj ļauds, tod, pyrmū reizi īmūt puori kaidam tyltam, var koč kū īsavielēt.

Niu, rokstūt par itom mozajom laimis (sovu gribiešonu) pīvylynuošonys metodem, pruotā īguoja, ka vajag jums atguodynuot – pavasarī, īmūt uorā nu sātys, izej paieds, īlic kārmanā kaidu eiro (myusu dīnu versejā laikam derēs i bezskaidrys naudys moksuošonys reiki – telefons voi bankys karte). Lai nav tai, ka dzagiuze tevi aizkiukoj, a tu esi tukšā – napaieds i bez naudys.

Saceisit, ka itys vyss ir vīna lela muoņticeiba? Bet es atbiļdiešu – ari pīaugūt, nav švaki sevī saglobuot bārna prīcu i ikdīnai daškiert nadaudz vaira kruosu ar reiceibom, kas ir uorpus īrostūs ramu. I taida drupeit dzeivisprīceiga padareišona jau nav kaiteiga, kluotyn vēļ – īspiejams, paleidz vaira padūmuot par tū, kas tev svareigs, kū gribīs izdareit/pīpiļdeit.

Soka, ka laimi var nūgiut Laimis muzejā, kas atsarūn Kruoslovys nūvodā. Juoatzeist, ka pošai nav saguojs tī byut, bet varbyut taišni itymā godā muni celi aizvess ari iz itū naparostū muzeju Latgolā. Nui, laime dzeivoj mozūs nūtykumūs, prīceiguos sasatikšonys šaļtīs, gaišūs cylvākūs apleik. Ari pavasarī. Dūmoju, ka ari tod, ka kaidam zīma ir meiluokais godalaiks, pavasarī sirds īsasyt cytaižuok. Doba vysod ir bejuse tei vīta, kur cylvāks dūdās, kab atsapyustu, nūgiutu jaunys rodūšys idejis voi vīnkuorši īprīcynuotu sevi ar kaidu cīši breineigu dobys skotu. I taišni pavasarī doba attaisa sovu sirdi i īlīk tū cylvāka plaukstā.

Vysi parosti vieliej laimeigu jaunū godu, bet es saceišu – lai laimeigs pavasars! Piec taidys garys zīmys asam peļnejuši jauna suokuma – laimeigu pavasari.