Kas var byut tik pateikams i tik mūkūšs vīnlaiceigi? Kas var byut tik drūšs i tik riskants vīnlaiceigi? Kas var byut tik reals i tik puordabisks vīnlaiceigi?

Es taustiejūs tymsā gar sīnom, grumbuļainom i gludom, soltom i gar radiatorim. Meklieju gaismys sliedzi. Maņ plaukstys beja jau tulznuos. Man līkas, es jutu jau sovu ašni, kod saskruopieju plaukstu pret šķembainū sīnu. Te sīnys stuņdinīks, te tapešu roksts, te otkon palūdze, te pučupūds iz palūdzis. Bet kuojis sasapyna pakuopīņūs i alkiuni apsadauzieja iz margom. Es meklieju gaismys sliedzi. Es tikai meklieju. Koč kur pieški īsašķila guņs. Iz šaļti. Tikai. Tai kai es nazynuoju ni mienesi, ni laiku es navarieju pasceit, voi tei beja Jaungoda saluta pādejuo rakete, Juoņu nakts juoņtuorpeņš, augusta svātceļnīka dzīstūša svece voi agra rudiņs rīta pādejais saulis stors. Bet es tikai meklieju sliedzi. Gaismys sliedzi. Sovom nūtierpušom, nūgurušom plaukstom. Es pieški sataustieju Tevi. Syltu, Tovu seju. Es meklieju ar plaukstom. Tovus pluonūs lynu motus. Tovus nūgurušūs byudus kluoja osrys. Tuos slaucieju ar sovom nūgurušom plaukstom. Tovys bīzuos, ašņainuos lyupys. Pierstim nauzdrūšinuoju skart. Tikai sovejom. Beidzūt īsadaga gaisma. Kaids atroda sliedzi. Tu tys beji. I tod es Tevi īraudzieju pa eistam. Kai Tu mani. Kas var byut tik pateikams i tik mūkūšs vīnlaiceigi? Kas var byut tik drūšs i tik riskants vīnlaiceigi? Kas var byut tik reals i tik puordabisks vīnlaiceigi? Mīlesteiba.