Pādejū Gavieņa nedeļu sauc par Lelū, Klusū voi Svātū nedeļu. Tei suocās ar Pyupūlu svātdīni, tautā sauktu par Pyupūļneicu (voi, ar slavisku vuordu, — par Vierbineicu). Bazneicā tei ir pyupūlu  svieteišona, pīmynūt, kai nazcik dīnu zam nuovis Kristus īsaroda Jeruzalemē i tyka svineigi sagaideits ar palmu zorim. (Myusu klimata zonā palmu vītā ir pyupūli.) Tai jau pošā Leldīnis prīškvokorā sasateikam ar seņču ticeibys i kristticeibys pījāmumu saplyudumu: kotrys ar pyupūlim saprūt kū sovu. Tautā ticēja, ka pyupūlim ir dzīdnīciskys spiejis, ar jim tod i suocēs Pyupūļneica. Ituos dīnys reitā muote, ka jei nu saimis cēlēs pyrmuo, ci tāvs, ar pyupūlim pēre bārnus, skaiteidami: „Vierbu, vierbu, — veseleiba vydā, naveseleiba uorā!“ Pēre vīns ūtru, saceitajam tycādami, i pasamūdušī bārni, a tāvs ar muoti „nūvierbuoja“ vēļ i lūpus. Niu vysim vajadzēja byut vasalim i opolim kai pyupūlim. Vyspuor pādejā Gavieņa nedeļā beja daudz vysaidu ticiejumu. Pa tū laiku bazneicā jau nūtyka Leluos catūrtdīnis i Leluos pīktdīnis pasuokumi.

Leldīnis gaideidami, cylvāki cīš teirejuos — slauceja pogolmu, mozguoja ustobys, sastdīnis vokorā nūsamozguoja piertī poši.

Cikom zemnīki dasakūpe, bazneicā jau vyss beja sagataveits Kunga Jezus augšonceļšonuos svātkim. Lelajā sastdīnē suocēs Leldīņu vigileja. Tamā paprīšku teik aizdagta pasvieteita svece, nu juos bazneicuoni aizdadzynoj sovejuos. Itamā dīnā otkon suoc skanēt iz laika apklusynuotī zvoni i varganis. Misis laikā teik svieteits iudiņs, kuru ticeigī vāluok nas iz sātu, kab īdūt juo sovai saimei, kab ar jū pasvieteit teirumus, pogolmu, oku. Iz sātu teik nastys i pasvieteitys ūglis — simboliska svātuo guņs, ar kuru juoaizkur ceplis, kab vosor ustobā pārkiuņs naīspartu. Vēļ itamā dīnā (voi iz cytys dīnys reita) nu bazneicys sietinīkim teik atnasta svieteiba — Leldīnis iedīņs, kurs bejs pasajimts nu sātys i niu ir bazneicā pasvieteits: vuoreitys (vyrtys) ūlys, gabaleņš galis, pa riceņai malnuos i boltuos maizis, ka beja, ari sīrs, svīsts i pikstīneits (čipierksneits) suoļa. Svieteiba, nūlykta moluok, gaideja svātdīnis reita.

Leldīnis reitā ceņtēs garai nagulēt, bet pīsaceļt, pyrma saule nav lākuse — tūlaik byusi sprauns vysu godu. Vēļ nu reita skaitejuos cīš labi nūsamozguot takūšā iudinī, tys taipat zeimuoja goreigu i fizisku mūžumu tyvuokajā nuokūtnē.

Bazneicā Leldīnis reitā nūtyka specials dīvakolpuojums ar svineigu proceseju ap bazneicu. Beiguos tyka svieteita sv. Misi pi golvonuo oltora.

Saime gaideja atsagrīžam bazneicuonu, tūlaik tik vysi sāduos pi svātku golda. Paprīšku vajadzēja nūskaiteit lyugšonu. Atsagaviešona suocēs ar svieteibys iesšonu. Niu otkon varēja ēst da suotam , ēst i galis, i pīna iedīņus. Golvonais, kuo vajadzēja apēst daudz, beja ūlys. Juos — jaunys dzeiveibys, augleibys suokums i nūsacejums. Seņču guodūs ūla beja saulis simbols.

Leldīnē ūlys vuoreja (vyra) lelūs daudzumūs i kruosuoja  ar tū, kas beja pa rūkai, — seipūlu (cybuļu) myzuos, pierts slūtu lopuos, jaunajim bārzu i eļkšņu dzynumenim i pumpureišim, sīna smeļti. Ūlys duovynuoja — krystavacuoki krystabārnim, lelī kaimini mozajim, diejeigu vystu saiminīki tim, kurim iz Leldīnis ūlu vēļ nabeja. Ar ūlom sytuos i bārni, i lelī. Latgolys vidīnē sisšonūs sauce par kāčuošonūs, Latgolys dīnavydūs — par kauliešonūs. Baltu volūdu viesturei svareigs ir pādejais vuords. Niu kuo na vysi latvīši vuordu kaulēties saprūt kai ‘līnūt viersā raudzeit ūtra pīrunuot kū naviņ nūpierkt voi kam naviņ kū naviņ par varis puordūt’, tik tei jau ir daudz jaunuoka par nūzeimi ‘(Leldīnē) sistīs ar ūlom’. Tai kai sisšonuos zaudātuojam ūla beja juoatdūd tam, kuram tei izaruodeitu stypruoka, tyka izdūmuotys vysaidys viļteibys. Ūlys taiseja nu kūka , ūlys satura vītā īpiļdeja parafinu, lēja cukru. Leldīnis gaideidams, vīns ūtrys lelais palyka „kai bārns” — baruoja vystys ar cukra iudinī mārcātu maizi, kab stypruokys ūlys dātu, i tml. Ūlom vajadzēja byut styprom, na kaidom meikstčaulem, i sistīs vajadzēja gūdeigi. Vāruotuoju, vārtātuoju i grybātuoju sistīs pyrmskara Latgolā natryuka. Rešuok ar ūlom sytuos, rypynojūt juos pa sleipu gaļdeņu i gaidūt, kurei kurū sasiss sasasytūt. Mērdzinis pusē taidu rypynuošonu sauce par lunkuošonūs, Ontuons Kūkuojs pyrmajā latgaliski nūdrukuotajā pieckara dzejūļu kruojumā „Sovā saimē“ — par lunkuošonu, ījamūt uoreji navaineigajā rypynuošonuos procesā dziļuoku — vacvacū i myužeigū dzeiveibys turpynuošonuos — jāgu.

Zam Leldīnis sātā kuore šyupēlis (leigačys, airis). I šyupuošonuos pamatā vacvacs magiskais rituals. Šyupuojuos augši, kab lyni augtu garuoki, kab vosor naāstu ūdi i mosolys. Vīsi izšyupuoja sātys saiminīkus, puiši — sovys mārgys ir cytys meitys. Par šyupuošonu moksuoja ar ūlom voi cymdim, saiminīks deve sātys ols. Šyupuošonuos nasabeidze vēļ vysu nedeļu piec Leldīnis. Tod t. s. atsvietē šyupēlis nūjauce voi pat nūjauktys sadadzynuoja.

*Piec L. Leikumys „Gruomotys školuotuojim“ (Lielvārds, 1993), 55.–56. pl.

Karteņa – foto Edeite.