Maņ vysod pasagoda taida laime, ka es īsasāstu kaida bogota cylvāka auto i kaut kur ceļoju, braucu – i, kaut saceisim, nu Jalgovys cauri Zembalis zaļajom dryvom… Svietis pogostā jius radzat muojelis, kur pat čigani saimnīkoj, i maņ īt pruotā, voi navajadzātu ari izsnīgt kaidu mozumeņu čiganu lauksaimnīceibys školys dybynuošonai, kai tū dažys minoritatis jau sajem…

Svietis muižā „dresej” kavalereju, – parks nūdarātu fiļmom prīkš džunglim. – Tuoļuok kaidā bierzis molā apsamatuši „Vāravsbērni” „pļažā”. Kas šī ir par taidu „sugu”, ka vini lykumā naītylpst? Pamieginojat tik cyts kaids nu myusejim tai apsamest, jius tyuleit apcītynuos i sūdeis par klaidūneibu, – bet šī tur „privilegieti” dzeivoj capuris kuldami, – i voi tys kas jauns, kod kaidam saimnīkam pazyud kaids vucyns? Mes vysi itiņ labi zynam, ka šei suga puorteik nu „manguošonys”, „čīpšonys” i „zeilēšonys”, bet kū tur, tys tai pījimts nu vacim laikim, i vasalys 5 čiganu saimis nasaskota iz mums i nūryuc: „Eka skrīn, kai pats nalobajs, roti bez zyrga – tikpat kai biksis bez guojieja – bet skrīn! Ē darom za p’ussi – zossu sklanda ē – t’ussi!”

Kur gon lapnuoku pogostu atrassit kai „Salinīkus”, šū Zemgalis sirdi, kur kaidreiz pats Krīvejis cars Aleksandrs II – izsaucīs cauri braukdams – „Munā zemē byus gryuti atrast šaidu styureiti!”.

Bet tagad, kaut gon vīnā ūtrā muojā izaskota piec myužys, i ir telefons i radiofons – i sorkoni dakstiņu jumti, bet pasaskotam – vīnam ūtram lapnajam 300 pyurvītu palākam baronam lauki atmatā naaptstuoduoti, ušnys i dadži greznojās blokum zalta teirumam, – i tymuos muojuos, kur agruok beja 8 zyrgi, 40 gūvs, 3-4 puiši, 2-3 meitys, 2 goni – tagad 20 gūvs, 4 zyrgi, puors „frantu” nu uorzemem, kaida kergaļviņa „Miss Reiga” i gonūs ir kaida meičiņa – voi kaids dramatiskuo kursa audzieknis.

Īsajautuoju kaidam „peliecim”, kuodeļ jums divi lauki guļ naapstruoduoti? „Lai guļ!” viņš atbiļd – „maņ pīteik nu puorejom 200 pyurvītom, kolpi duorgi, naatsamoksoj turēt”. (Bet Latgolā zeme, bods). Voi tod jums pošim bārnu nav, kas paleidzātu apkūpt šūs lelūs laukus? „Ira gon! Vīns dāls „činovniks” ministrejā, ūtrs kadets, iznuoks „oficers”, viņa meita „guberņa” pi žeidu bārnim Reigā, i tei jaunuokuo, tei taida paskaista, asūt kaidā „Fuksterdēla” par „obermamzeli”, šod tod jau izbrauc ari myus apcīmuot, taipat kai jius – autiņūs.” „Jā, nagrib jau nivīns tūs gūvu – laidora smoka”, – ībylst dūšeiguo saimineica, godu pussymtu voi vairuok. Mes jau šod tod nūsyutam pa spaineišam tuo „aizdariņa”, lai jau nu bierneni dzeivoj, i mes jau vaci tai sytamēs, ir jau ar sovs poruodiņš i vekselis, e, kū tur tik daudz – tik i tai nabyus, kas montoj myusu vaļsteibeņu. I kas zyn, kai tī laiki vēļ…”

(Kuodeļ struoduot juo bārnim, ka pīteik latgaļu – burlaku).

Iz kaidom pļovom jaunīši syt bumbys, kaut kur redzieja pošā korstuokā dorba laikā puļceņu aizsorgu „maršejam”.

Upmoluos radz daudz makškernīku, natryukst ari siruotuoju – skautu ar „ubogu torbom” i būzem rūkuos (byutu krītni goni – gonu tryukums). Kaida dzejnīka muojis galeigi nūlaistys – tryuks pareizuo eipašnīka, syudzuos jau godim – myužys pīstprīstys vīnam ūtram „tautys darbinīkam”, guļ nūvuortā, i voi ta jius ticēsit, ka Rundalis Rastrelli greznumūs cyukys „madama” ar sovim jaunulim omuleigi pasastaigoj, kai senejūs laikūs komtezis i graciozys siņjorys?

Kod jius jautuosit kaidam grovčaram voi pļuoviejam, kai tur tuos muojis sauc: „Nazynu”, voi „nepominaju”, atbiļd „svešī tautīši”.

Meitys slauc gūvs i dzīd: „Mans zelta bebijs” nu Habajis pukis.

Na veļti franču žurnals izateic, ka pryušim asūt tīseibys skateitīs iz moz apdzeivotu baltu vaļstim, jo pryuši saspīsti iz vīna kvadratkilometra vairuok kai 130 dvieselis, bet mes napylni 30 iz kvadratkilometra! Tur juobrauc latgalīšim kolonizēt.

Piec Roberta Vizbuļa

Olūts: Latgolas Words. – Rēzekne, 1932. g. 13. julī. – Nr. 28. – 4. pl.