Teika publicāta: P. Šmita “Latvīšu puosokys i teikys”, Reiga, 1937. g.(saglobuota origionaluo raksteiba).

Vīns myusu cīma vactāvs stuosta šitaidu nūtykumu par Višķu pogosta Grītas kolnu. Jam gadējīs agri leldīnas reitā byut uz piļskolna pi Grītas. Te uz reizes Grītas zīmeļu suonā atsadora durovas un četri lūgi: kotrā durovu molā pa divi. Un nu Grītas pa durovom izguojuse kundze, boltuos drēbēs, skaisti ģērbusīs, ar vainagu uz golvas, un divi malni suņi nu pakaļes. Jei iznasuse sauju sudobra naudas, davuse tū zemnīkam un teikusi: “Še tev nauda un ej uz muojom. Vēl nav atguojis laiks.” Kaids laiks vēl nav atguojis, to nateikusi. Zemnīks pajēmis naudu un nūguojis uz muojom.

Tai pat breinīgs gadījums pi Grītas kolna nūticis arī ar munu muoti. Agri reitā, vēl pyrms saules lēkšonas, muote ar muosu nūguojušas par upi sēnēs. Te Grītas golā pasaruodījušas durovas, leidz pusei nu stykla, un vīns lūgs. Juos ļūti nūsabeidušas, atskrēja uz muojom un pasacīja cytim. Nuskrējuši muojinīki naatroda jau nikuo.

Kaidu dīnu goni ganīja uz piļskolna. Te pi Grītas sēdēja vaca sīvīte, ar siermim motim un boltuos drēbēs. Goni pīguojuši pi sīvītes un prasījuši: “Nu kurīnes tu esi? Kuo tu te sēdi?” Jei naatbiļdejusi nikuo. Tod goni vaicuoja krīviski, tod pūliski, bet jei kai sēd, tai sēd un naatbild nikuo.

Cytā dīnā goni redzējuši raibu sunīti, kas skraidījis ap Grītu. Goni juo saukuši, davuši maizes. Vāluok suokuši svaidīt ar akmiņim, bet sunīts skrējis un skrējis ap Grītu.

Reiz vyss myusu cīms gribēja īt Grītas roktu. Vīns saimnīks nūguoja vysim pa prīšku uz Grītu. Cyti, kas vāluok nu cīma izalaidja, redzēja, ka pi juo kurīs moza guntiņa, un ap jū lākaja malns suns. Kaimiņi nūguojuši, vaicuoja: “Kaids pi tevis beja suns, un kam tu kurinuoji guni?” Bet viņš atteicja, ka šis naredzējis nikaida suņa un nakurinuojis nikaidas guns.

Karteņa: A. Plūme