Pīrakstejs Draugs, publicāta P. Šmita “Puosokys i teikys”, Reiga, 1925., (saglobuota originaluo raksteiba).

Reiz začam apnika dzeive, un kai ar neapniks, kod vysi jū vajoj? Pa dīnu ju dzanoj medinīks ar suņim, pa nakti jam juosagloboj nu vylka, lopsas un cytim zvārim. Ari ērglis un vonogs nu augšas pec juo veŗas. Pat nīka kačs gotovs klupt začam viersā.
“Gryuta, puoruok gryuta muna dzeive,” dūmuoja začs. “Nava dzeivnīka, kas byutu vairuok vojuots un nicynuots par mani. Par kū man taidam dzeivuot uz pasauļa. Īšu lobuok uz azaru sleicynuotīs.”
Un začs, dzeives apnicis, cylpuoja uz azaru, lai padarītu sev golu. Bet azara malā beja pulka vardyvu. Juos, na mozuok kai začs, bailīgi veŗas apleik, vai naīs kaids vojuotuojs. Zači pamanījušas, juos cīši nūsabeidja, juo nūturēja tū par pašu nazvāru, un vīna pēc ūtras — plunč! — yudenī. Začs pamanīja, ka vardyves nu juo bāg, un nalecja yudenī.
“Oho, puis! jis nu prīcas īsaklīdzjas: “Juos vysas nu manis vīna aizbāga. Kū es bāduoju? Var redzēt, ka vardyvem vēl slyktuoka dzeive, kai man. Vasals bors nūsabeidja nu vīna zača.”
Un začs nu lelas prīcas suocja tai smīt, ka jam puorpleisja lyupa.
Nu tuo laika začam puorpleisusi lyupa, bet jis nikod vairs nav dūmuojis par dzeives apnykumu un gola darīšonu.

Karteņa: wikipedia.org