Publicāta P. Šmita “Puosokys i teikys”, Reiga, 1937., (saglobuota originaluo raksteiba).

Reiz vīns meža sorgs aizguojis uz mežu un īsavēris azarī nalobū, ka jis izskrīns nu azara un izsāst uz akmina un ruods ūkstu uz augšu Pārkiuņam. A. Pārkiuns cik jam spērs, tik jis vis īskrīns vidā azarī. Tūreiz meža sorgs nūsavērīs, ka Pārkiuns navars juo nūspert, pajēmis sovu blisi un aizluodējis ar dzeivu sudobru. Kai tik jis izskrējis uorā nu azara, kai devis saut — tik palni vīn izjukuši.

Tūreiz puorstuojs Pārkiuns grauzt a zibsnis zibsnēt. Par nacik garu laiku sateik meža sorgs Pārkiuni, kurs soka uz jū, ka tu jū nūsuovis, tūreiz sameiškuots blisem, ka tu vareišķis ar šitū blisi kū tik navīn gribēškis, tū i nūsauškis. Nu jī samej un aizīt sov kurs, sovu ceļu. Reiz dzeršonas laikā meža sorgs sadar, ka šis tū ūzulu sasaudīškis, kurs stuovs uz teiruma. Tū pašu laiku, kai jī sadar, kai jis dūd saut, tai tis ūzuls saskeida smolkom drobockom.

Par nagaru laiku Pārkiuns satikās vēļ ar meža sorgu un sacīja: “Tev ni ar kū nevajadzēja darāt un nasavērt rogā, cik tur pulvera. Kad tu sadarējis, tad meiškūts blisem atpakaļ.”

Nu tuos reizes, ka viņi atmej blisem atpakaļ, vēļ šū dīnu mums nav vaira taidu blišu, ka varātu ūzulu sadauzīt.

Karteņa: LaKuGys arhivs