Pīrakstejs V. A. Aizsils Lubānā, publicāta P. Šmita “Puosokys i teikys”, Reiga, 1937., (saglobuota originaluo raksteiba).

Vīnam saiminīkam pi azara beja pasāti zierņi. Zierņus aptyka meža zūss, kuras ar saules bluozmu vīnmār beja kluot. Kū darīt saiminīkam? Dūmuoja, dūmuoja — kai slikt, tai slikt: jo šaut, tad vīnu nūšausi, bet cytas aizskrīs; jo sist, var nūsist, vai arī na. Nikai navar sagudruot! “Pag'” dūmoj saiminīks, “nūpierkšu mads, brandiņa un samaisējs kūpā, palikšu pi zierņim.” Nūdūmuots, izdarīts. Uz reita pusi atskrīn lels, lels zūšu pulks. Viņas paēdja zierņus, pīguoja pi siles, padzēŗa, tad vēļ ēdja un dzēŗa leidz tam, cikam nu vītas nakustēja. Saiminīks tikai tuo i gaidīja: pajēmja viervi, sasēja vysom kuojas un, apjūzis ap sevi, stuojuos pi kaušonas. Tikai vēļ nazs beja pi kokla, kai zūss īklīdzjās tik cīš, ka uz reizes vysas kuojuos un nu lelom bailem, nažēlīgi klīgdamas pacēļās gaisā, nasdamas kūpā ari saiminīku. Skrīn par azaru, saiminīkam baist, lai nanūsleikst, skrīn par mežu otkon baist, lai napakuortūs uz kūkim. Tai viņi ilgi skrīn. Te uz reizes skotuos: apokšā syuneklis. Nu prīcas saiminīku pat smaidi puorjēmja. It kai pats Dīvs byutu zūsem īruodējs ceļu. Te i krist nav baist, dūmuoja saiminīks un, pajēmis nazi, puorgrīzja ap sevim apsītū viervi. Zūss, izdzierduši blyukšīni, dūmuodamas, ka viņas saun, vēļ nažēlīguok klīgdamas aizsteidzjās uz prīkšu. Bet pa tū laiku saimnīks kai akmens īvēlās syunaklī leidz pošom kryutim; īleida tik dziļi, ka pat navar nedz izleist uorā, nedz pakustēt. Sēd dīnu, sēd ūtru, izleist navar, ēst gribīs, bet padarīt nikuo navar, sēd kai sēdējs. Ap golvu grīžas žogata, čičinoj, aiz motu pavalk, bet paleidzēt navar. Par laimi skrīn vylks. Saimnīks, moz dūmuodams, cap! aiz vylka kuojas un kai nabejs nu syunakļa uorā. Trešā dīnā saiminīks pusdzeivs īsavylka muojuos. Kas gon var aprakstīt sīvas un bārnu prīkus! Nu tuo laika zūss suoka skrīt ailī un skrīn vēl leidz pat šai boltai dīnai.

Karteņa: LaKuGys arhivs